Loss pamodās, apsēdās, ielūkojoties tumsā, domādams, kur viņš atrodas un kas viņam noticis, un uzreiz nesaskatīja vājas gaismas gredzenu tālumā. Ātri saprata, ka uz redzamības robežas spīd tuneļa gals. Un tad radās cerība to sasniegt.
Spēki pieauga. Viņš piecēlās un gāja, sākumā klupdams, klibodams, tad arvien pārliecinošāk un ātrāk.
Tumsa sāka izklīst. Drīz parādījās apaļa, gaiša tuneļa atvere, kas izveda kaut kādā alā. Loss vienā elpas vilcienā pārvarējis pēdējos simtus metru, iegāja kupola formas ledus grotā, kuras griesti un sienas no iekšpuses kvēloja maigi kā dārgs opāls.
Loss spēra vēl divus soļus un apstājās. Streikoja sirds.
Visur gulēja marsiešu kareivju līķi. Viņi izrādījās nogalināti pavisam nesen, spriežot pēc asiņu, dzelzs, šaujampulvera un elektrisko izlāžu smakām.
Dīvainas mašīnas, kas sastāvēja tikai no metāla pilieniem un notecējumiem, konusa formas teltis, elektriskās iekārtas zibeņu mešanai, konteineru kalni - viss bija izšķaidīts un izmētāts ar kaut kādu griešanas staru. Un atkal līķi, līķi, līķi ...
Aizturējis elpu, Loss staigāja pa zāli, ieklausoties pazemes klusumā, atbalsojošā viņa soļus. Neviena ... Vai tiešām visi miruši?!
- Hei, vai ir kāds dzīvais? - viņš pasauca. Dreboša atbalss atbildē: - ...vais, ...vais, ...ais ...
- Atsaucieties! ... Aelita! ... lita-lita-lita-lita ...
Zāles centrā kaut kas nobrīkšķēja. Brīkšķi atkārtojās.
Loss steidzās skaņas virzienā.
Liela zeltīta telts, kas brīnumainā kārtā palikusi neskarta vispārējā grautiņā, atmests priekškars ... Loss ielēca iekšā, uzreiz nepieradis pie pustumsas.
Šeit skaidri dzīvoja sieviete: spilveni, paklāji, zema plata gulta, segu kalns, zelta figūriņas, vāzītes ar šauriem kakliem, spoguļi, rotaslietas ... saldas smaržas ... viņas smaržas!
- Aelita!
Aiz plānajām telts sienām atkal nokrakšķēja.
Viņš izlēca ārpušē.
No kastu kaudzes uz viņu raudzījās pelēka, asdeguna marsieša seja. Viebās vai nu sāpju grimasē, vai bailīgā smaidā.
- Kas tu esi? - Loss pielēca pie viņa, pārgāja uz marsiešu valodu:
- Cli tu šoho?
Marsietis, ģērbies pelēcīgi ceriņkrāsas apmetnī, ātri, ātri sāka māt, saviebās, nomurmulēja:
- Nenogalini, Debesu Dēls, es neesmu karavīrs, es kalpoju kungam, mani sauc Hiliks, esmu vājš un nenozīmīgs ... neko nezinu, nevienu netraucēju ...
- Aizveries! - Loss viņu apturēja. - Kam tu kalpoji?
- Mani atveda Tuskuba karavīri, piespieda dienēt, ilgi kāpām lejā, dzīvojam pazemē ...
- Īsāk! Kas ir tavs saimnieks? Tuskubs?
- Nē, Debesu Dēls, es kalpoju viņa meitai Aelitai ...
- Kur viņa ir?!
Marsietis sarāvās.
- Atnāca briesmīgs Debesu Dēls, viss dzirkstošais, sāka prasīt, lai viņam parāda ceļu pie Dieva Hao Vāles, tad visus nogalināja un aizgāja ...
- Kur ir Aelita?
Marsietis nokrita ceļos, izstiepis labo roku pret Losu; kreisā nekustējās, piedurkne bija asiņaina.
- Nenogalini, Debesu Dēls! Tā nav mana vaina! Es slēpjos, neko neredzēju ...
- Viņš nogalināja viņu?!
Hiliks pamāja ar galvu, asarām ritot pār liesajiem vaigiem.
- Nezinu, bet viņa nekur nav atrodama, es izmeklējos, iespējams, viņš paņēma sev līdzi, citādi viņa būtu palikusi, bet es esmu viens pats, pārējie nogalināti vai aizbēguši ...
- Kad tas notika? -Loss pārtrauca marsieša žēlabas.
- Es neatceros, nesen, pirms pusvorema, vai veselu voremu ...
- Diennakts ... - Loss nomurmināja. - Vai pusi diennakts ... Augstais ... bijis šeit ... atkal man priekšā ... kāpēc viņam vajadzīga Aelita? ...
- Viņš ir briesmīgs, viņš nogalināja visus, viņam ir visu sadedzinošs stars ... - marsietis atkal nomurmināja, acu priekšā kļūstot arvien nespēcīgāks.
Loss apsēdās pie viņa, paņēma ievainoto roku. Hiliks sarāvās, iespieda muguru no griestiem nokritušajā ledus klucī. Viņa blāvās acis piepildīja šausmas.
- Nebaidies, - Loss sacīja. - Es tikai apskatīšu tavu brūci.
Viņš ar nazi pārgrieza piedurkni, uzmanīgi noņēma asiņainās lupatas. Marsieša plecs bija saplēsts kaut kādiem nagiem, brūces malas šķita apdegušas. Asinis uz brūces bija savilkušās un vairs netecēja.
Loss pašūpoja galvu, no mugursomas izņēma tīru dvieli, nogrieza strēmeli un pārsēja plecu. Sastingušais cilvēciņš vēroja viņu blāvām acīm, laiku pa laikam nodrebēdams.
- Tā lūk, es citādi nevaru tev palīdzēt, - Loss iztaisnojās. - Vai pats varēsi izkļūt no šejienes?
Hiliks attapās, aplaizīja lūpas.
- Labais Debesu Dēls ... lai Hao tevi atlaiž ...
- Kur aizgāja tas ... pirmais Debesu Dēls?
Marsietis sarāvās, pamāja uz istabas tālāko galu.
- Tur eja ... lieli vārti, no dzelzs ... tā ir eja uz Dieva Hao Vāli... bet tur nedrīkst iet, tur nāve! Daudzi, kas raka eju, nomira vēlāk ... un tie, kas tur iegāja, vairs neatgriezās ...
- Kā tu zini?
- Aelita stāstīja. Viņa arī vēlējās doties uz Vāli, lai satiktos ar Hao, taču viņu nelaida ...
Loss norija kaklā kamolu un sakoda zobus.
- Viņa ir dzīva ... es viņu atradīšu!
- Neej tur, labais Debesu Dēls, nomirsi!
- Ja neatradīšu Aelitu, kāpēc man dzīvot? Bet kamēr ir cerība ... paliec sveiks.
Viņš pagriezās un devās prom, izvairoties no šķēršļiem. Pēc nelielām vilcināšanās iegāja Aelitas teltī un sameklēja viņas personīgās mantas. Atrada zilu pudeli, līdzīgu tai, kurā viņa turēja indi. Pasmaržoja: ož pēc vērmelēm. Varbūt tas noderēs? Viņš iebāza pudeli kabatā. Uzdūrās koka lādītei, atvēra to. Skaists, ledus zila metāla duncis, ar dārgakmeņiem rotātu spalu. Arī tas noderēs ...
Apskatījis Aelitas pagaidu mājokļa iekšpusi, Loss izgāja. Sirds pukstēja ātri un smagi. Dvēsele aizdegās, gaidot tikšanos. Lai kas notiktu, viņš atradīs! Un neviens neatturēs viņu atrast savu mīļoto! ...
Eja sākās aiz cauri izdedzinātas metāla sienas.
Loss aplūkoja cauruma dīvaini izliektās, robaini apkusušās malas - vārtu metāls bija izkusis - un ar zināmu iekšēju dreboņu izlīda otrā pusē, tunelī, kura sienas veidoja pelēki poraini pusgredzeni, kas piestiprināti viens otram. Grīda šajā tunelī bija akmeņaina, ļoti līdzena. Uz tās gulēja bieza putekļu kārta, kurā bija daudzu pēdu nospiedumi. Vienas no tām, lielākās, rievotās, acīmredzot piederēja Losa ceļabiedriem. Pārējās bija mazas, kā bērniem, tās bija atstājuši marsieši.
Loss sameklēja Aelitas pēdas - tīri refleksīvi, necerot uz rezultātu, tās neatrada un steidzās uz priekšu. Intuīcija teica, ka viņu gaida daudz atklājumu.
Jaunais tunelis aizrijās ar tumsu. Apaismotā ieeja pamazām attālinājās, iet kļuva grūtāk. Baidīdamies iekrist kādā akā, Loss gāja lēnām, savaldot saviļņojumu. Bet tunelis drīz beidzās, atdūries pret akmens sienu. Mstislavs Sergejevičs gandrīz atsitās ar galvu pret šķērsli, paspējis izlikt roku uz priekšu. Sajuta auksto, nelīdzeno virsmu: vai nu akmeni, vai raupju kniedētu plātni. Skaļi ierunājās:
- Strupceļš! Vai tiešām marsietis apmānīja? Bet bija taču pēdas ... kur tās pazudušas?
Uzrāva sērkociņu.
Mazo un lielo pēdu nospiedumi pazuda zem brūnganzaļās krāsas mūra. It kā tas būtu radies nesen. Kas par lietu? Optiskā ilūzija?
Sērkociņš izdega. Loss kārtējo reizi pārlaida plaukstu pār sauso un cieto sienas virsmu.
- Brīnumi sietā! Lehtveisa ala! Džinn, atver vārtus!
Kaut kas noklabēja.
Loss pakāpās atpakaļ.
Sienā nostrādāja kaut kāds mehānisms, tā sāka kustēties uz sāniem. Izveidotajā spraugā ieplūda blāvas caurspīdīgas mēness gaismas straume.