Loss ar pamirstošu sirdi spēra soli uz priekšu.
Viņš atradās uz akmens balustrādes, kas karājās virs milzu zāles bļodas. Zāles centrā no grīdas izvirzījās rievota kolonna, kuras diametrs bija vismaz simts metri, pēc izskata no dzīvsudraba, tāpēc ka mirdzēja un laistījās. Kolonna iegāja kalnu klinšu dziīlēs kā nagla kokā, un, pēc Losa aprēķiniem, trīssimt metru augstumā virs grīdas, bija pārklāta ar rievotu konusu - tieši tāpat kā "naglas galva".
- Ka tavu māti! - nočukstēja Loss, pēkšņi saprotot, ka savā priekšā redz Dieva Hao Vāli. - Ir nu gan milzenis!
Vairākas minūtes viņš nenovērsa acis no Vāles "naglas", apdullināts no tās lieluma. Tad sāka pievērst uzmanību detaļām.
Zāle drīzāk izskatījās pēc šahtas, kuru izcirtuši marsieši vai, drīzāk gan, Magacitli, klintīs ap Vāli, un to apgaismoja dīvainas šķidruma izskata zeltaini zilganas liesmas straumes, kas virzījās pa nelīdzenajām dzirkstošajām pazemes sienām. Bija redzamas izkusušas sienu sekcijas, kas bija pārklātas ar atdzisuša akmens pilieniem un notecējumiem. Alas-šahtas grīda bija gluda, svītraini krāsota līdzīga ahātam griezumā. Bet viņš netika tuvāk Vāles ķermenim, tur bija trīs metru atstarpe.
Loss pamanīja tiltiņu, kas bija pārmests pāri šai spraugai, un tad caurumu Vāles kolonnā, kas mirdzēja kā asiņaina ļauna acs. Acīmredzot kāds jau bija bijis šeit un atradis veidu, kā iekļūt milzu ierīcē - ka tā ir ierīce, nezināmu mērķu mašīna, iespējams, kosmosa kuģis, Loss nešaubījās, būdams inženieris un konstruktors, un izmeta tiltiņu uz lūku. Tas varēja būt bijušais Losa ceļabiedrs vai kāds pētnieks-varonis pirms viņa.
Skatiens krita uz kaut kādām caurulēm un bumbām, kas gulēja šur un tur, pa perimetru ap Vāles kolonnu. Gandrīz visas bumbas bija melnas, bet bija arī vieglākas, un tādas, kuru iekšpusē virpuļoja, riņķoja, gaišu dūmu vai sudrabainu dzirksteļu straumes. Pie šādām bumbām bija redzami drēbju uzkalniņi un lupatas. To bija daudz - desmitiem. Loss ieskatījās un saprata, ka tie ir marsiešu skeleti un līķi. Aelitas kalps nemaldināja. Neaicinātus viesus Dieva Hao Vāles zālē gaidīja nāve.
Loss papurināja galvu, atbrīvojoties no baigās dvesmas.
Sameklēja kāpnes uz alas grīdu un sāka nokāpt, aizmirstot par bailēm un briesmām, redzēdams sev priekšā tikai efemēro un slaido Aelitas figūru.
Nolaišanās ilga labu laiku. Trūka pakāpienu un veselu akmens kāpņu bloku, un, neraugoties uz zemo gravitācijas spēku, vajadzēja piesardzīgi kāpt pāri bedrēm un iegruvumiem.
Beidzot viņš nokāpa lejā. Un atkal sastinga, ar izbrīnu skatoties uz bezprecedenta struktūras spēku un skaistumu, ko marsieši sauca par Dieva Hao Vāli. Skaidrs, ka to nebija radījuši ne cilvēki un arī ne marsieši. Tomēr no Zemes aizbēgušie magacitli arī diez vai varēja izveidot tik gigantisku struktūru un nolaist to uz Marsa, iedzīt planētā, kā naglu koka stienī. Loss juta, ka Vāle uz Marsa parādījās ilgi pirms Debesu Dēliem un, iespējams, miljoniem gadu pirms Marsa civilizācijas ziedu laikiem.
No plaisas ap Vāles mirdzošo dzīvsudraba korpusu atskanēja skanīgs metālisks striņķšķis.
Loss nodrebēja, sāka steigties. Likās, ka kāds uz viņu skatās, smagi, uzmanīgi, neapmierināti, it kā izlemtu, ko darīt ar jauno nelūgto viesi.
Loss, atbildot, atņirdza zobus. Viņamkļuva jautri un baigi, sapņu uzbudinātās asinis sitās viņam galvā kā ar āmuru, viņš gribēja ar dūrēm dauzīt sienas, cīnīties ar ienaidniekiem un satriecošā ātrumā steigties uz priekšu.
Paklupis pār drēbju uzkalniņu - sen mirušā marsieša miesa bija sažuvusi, satrunējusi, palicis tikai pelēks skelets - viņš atjēdzās, nomierināja drebēšanu rokās, sāka iet lēnāk. Kaut kas pazibēja zem kājas. Viņš noliecās.
Medaljons! Tas bija uz Aelitas viņu atvadu naktī Liziaziras alā! Aelita bija šeit! Un viņa speciāli nometa medaljonu, lai viņš nešaubītos par ceļa pareizību!
- Aelita! - izsprāga no krūtīm.
Izklīstoša atbalss atnesa ierasto rečitatīvu: lita-lita-lita-lita ... Ne skaņas atbildei. Un tomēr sirds saka - viņa ir šeit! Vāles iekšpusē. Jo nav kur citur paslēpties.
Loss noskūpstīja medaljonu, sajutis ar lūpām apreibinošo indes asumu un mīļotās lūpu smaržu, paslēpa zeltlietu kabatā pie pārējām trofejām.
Lūk arī tilts, ovāla lūka, kas ir cilvēka augstumā, iekšpusē sarkans mirdzums. Nu ko, nav kur atkāpties, Debesu Dēls?
Neej, vecais muļķi, nomirsi! - dvēselē ierunājās prātīga balss.
Pirmkārt, ne nu tik vecs, Loss pats sev iebilda. Otrkārt, arī ne tik dumjš. Treškārt, - par vēlu baidīties. Ja paveicies nokļūt pie Marsa noslēpumu noslēpuma, tad vairs neatkāpties!
Viņš nolīdzināja neķemmētos sirmos matus, dziļi ievilka elpu un uzkāpa uz no cieta akmens izcirstās tilta plātnes.
Iekšā
Solis, vēl viens, trešais ... Viņa skatiens nokrita lejup.
Vāle iegāja tik dziļi, ka galva reiba. Ak Dievs! Kas tā par tādu "naglu"? Ja nu tas sasniedz Marsa kodolu? Vēl solis, vēl viens, un tad viņš jau bija pie lūkas. Deguns saoda aukstumu un sarežģītas smaržu buķetes, no kurām vienīgā pazīstamā bija ozona smarža. Aizturējis elpu, Loss pārkāpa pāri platam, gludam slieksnim. Tūlīt tuneļa gredzenveida daļa, kas nogriezās pa labi, iedegās tā, it kā tā būtu izgatavota no pienbalta stikla.
Vēl viens solis ...
Iedegās nākamā sekcija.
Skaidrs, te darbojas saimniekus sagaidošs apgaismojums.
Loss jau drošāk soļoja pa koridoru, sasprindzinot ausis. No tālienes atskanēja dīvaina skaņa: it kā nezināma dzīvnieka nagi klankstētu pa stiklu. Losa mugurai pārskrēja drebuļi. Viņš tikai tagad saprata, ka atrodas milzīga artefakta iekspusē, kuru uz Marsa atstājis kāds nezināmais un nezin kādam nolūkam. Kungs, glāb un apžēlojies! ...
Koridors pagriezās pa labi un nedaudz cēlās uz augšu. Acīmredzot tas visā garumā spirāliski tinās ap Vāles centrālo cauruli. Vienmērīgi turpināja uzliesmot sekcijas priekšā un nodzist aiz muguras, tiklīdz Loss attālinājās.
Sekcija - platāka un nevis apaļa, bet daudzšķautnaina, nespodra, izgatavota no pelēkzila materiāla. Ko tas varētu nozīmēt?
Loss uzmanīgi uzkāpa uz sekcijas grīdas. Kaut kas čaukstēja, nosvilpa, un uzreiz ausīs atskanēja klusa bezķermeniska balss:
- Vienpadsmitais līmenis. Iziet uz transcempta zonu. Runāja krieviski, bet ar akcentu. Šāds akcents dažkārt ieskanējās arī bijušā ceļabiedra runā.
- Atvainojiet, - Loss kautrīgi sacīja. - Kāda izeja?
Pauze.
- Izeja uz transcepta zonu.
- Kas ir transepts?
Vēl viena pauze.
- Vietējā imperatīva aktivators.
- Skaidrs ... - Loss nomurmināja, nevēlēdamās atzīties, ka nesaprot neko. - Ar ko man ir tas gods runāt?
- Es esmu šī slingera inks-operators. Immobots. Atstāts simts četrdesmit septiņus ciklus atpakaļ, lai kontrolētu statusu un ierobežotu piekļuvi. - Nezināmais sarunu biedrs, kurš sevi nosauca par ink-operatoru, sastomījās. - Pašlaik lielākā daļa funkciju tiek atslēgtas tādu apstākļu dēļ, kurus es nevaru kontrolēt.
- A-a ... e-e ... skaidrs. Kur jūs atrodaties?
- Visur.
- Ē-e ... piedodiet ... - Loss nosvīda. - Es nesapratu ...
- Es esmu immobots, iebūvēta informācijas atbalsta un kontroles sistēma.
- Skaidrs ... kaut gan tas nav svarīgi. Kas jūs šeit atstāja?
- Iepriekšējās Spēles tiesnesis.
- Tā, skaidrs ... patiesībā, ko es gribēju jautāt... Vai šeit neiekļuva divi cilvēki, garš vīrietis un maza sieviete?