- Nevajadzēja laist, - Loss sarauca uzacis, dodoties šķūnī.
- Nu taču tur vēl ir arī Kuzmins, - Hoklovs sacīja viņam mugurā.
Loss ieslēdza nažuslēdzi.
Pie griestiem iešņācās, iedegās loka gaismas lampas, kas apgaismoja kuģa mirdzošo, milzīgo olu. pie lūkas ar paceltu galvu stāvēja kaut kāds cilvēks. No darbagalda ar konservu un kažokādu drēbju kaudzēm, viņu vēroja strādnieks Kuzmins, šaubīdamies, šķirstot bārdu. Atskatījās.
- Lūk, pie jums džentlmenis, Mstislav Sergejevič.
- Redzu, - Loss aprauti izmeta, skatoties uz viesi; sirds izlaida sitienu - vai tik nebūs ceļabiedrs?
Svešais bija ģērbies nenoteiktas krāsas un stila ādas jakā, ar rāvējslēdzējiem, tādās pašās ādas biksēs un dīvainos zābakos ar daudzām metāla kniedēm. Viņš bija garš, galvas tiesu garāks par Losu, melnīgsnējs, ar garu, taisnu muti šaurajā sejā, izliektām acīm, nevis pelēkām, bet kaut kādām caurspīdīgām, un plēsonīgu degunu ar neparasti lielu nāsu griezumu. Viesa mati ritinājās pār pieri, melni, ar pelnu šķipsnām, bet ne pelēki, kā Losam, un krita no pakauša pār pleciem.
- Sveicināti, - laipni sacīja Loss. - Interesējaties?
Svešais atskatījās, viņa acis nomirgoja.
- Vai esat pārliecināts, ka aizlidosiet? - aprauti, paklusi, ar metāliskām notīm balsī, viņš pajautāja ar tikko uztveramu akcentu.
Loss šo akcentu uztvēra.
- Aizlidošu, - viņš pamāja. - Es vienreiz jau lidoju un atgriezos. Jūs esat ārzemnieks?
Svešais pavilcinājās.
- Nē, es esmu no Zemes ... vietējais ... bijušais baltais virsnieks ... Ņemsiet līdzi? Vai arī jūs par pavadoņiem ņemat tikai sarkanarmiešus?
- Kāpēc gan? - Loss paraustīja plecus, jūtot zināmu saspringumu krūtīs; viņam nepatika viesis, lai gan bija grūti pateikt, ar ko tieši. - Man vajadzīgs labs biedrs, uzticams, drosmīgs. Ceļš ir bīstams, galu galā līdz Marsam tagad ir vairāk nekā piecdesmit miljoni kilometru. Būs grūti. Ja jūs saprotat ...
Viesa lūpas izliecās, nevarēja saprast - vai smaidā vai kādā citā grimasē.
- Esmu ar mieru.
- Ģimene, bērni ir?
- Nē, esmu ... vientuļš.
- Nu ko, - Loss pasmaidīja, - tad laipni lūdzu. Arī es esmu vientuļš, sapratīsimies. Starts rīt no rīta. Sakrāmējiet mantas un nāciet. Neko īpašu līdzi neņemiet, lidosim speciālos apģērbos, līdzīgos lidotāju tērpiem, bet ar uzlabojumiem, tos laipni piegādāja Aerofizikālais institūts, un pārējais viss nepieciešamais lidojumam ir sagādāts.
- Man neko nevajag, es lidošu tā.
- Labi, palieciet, es jums uzklāšu gultu tepat, darbnīcā.
- Nevajag, es atnākšu no rīta.
Svešais uzmeta aparātam vēl vienu skatienu un ātriem soļiem izgāja no šķūņa.
- Kā jūs sauc? - attapās Loss.
- Augstais - atlidoja no tumsas.
No aparāta aizmugures iznāca Kuzmins ar suku rokā. Pašūpoja galvu.
- Savāds jums tas ceļabiedrs, Mstislav Sergejevič, nepatīk man viņš. Jūsu vietā es viņam neuzticētos. Baltgvardi, viņi visi ir nodevēji ...
- Ne visi, - Loss izklaidīgi iebilda, - daudzi tika apmānīti. Un viņu vidū ir ļoti labi cilvēki, izglītoti, drosmīgi. Un viņš, redzams, ir spēcīgs, pieredzējis cilvēks.
- Nu, skatieties, jums jālido.
Loss neatbildēja. Viņš jau sapņoja ar atvērtām acīm, redzēdams sev priekšā Aelitas lidojošo vājo sejiņu, aizmirsis par viesi ...
Lēciens kosmosā
Ceļabiedrs ieradās sešos no rīta, divas stundas pirms starta. Rokā viņš nesa nelielu taisnstūra formas portfeli, izgatavotu no melna matēta materiāla, ar noapaļotiem stūriem, un uzreiz sāka iekārtoties kabīnē. Loss gribēja viņam izskaidrot aparāta uzbūvi, kabīnē parādīt visdažādākās vadības un novērošanas ierīces, taču tas pārtrauca inženieri:
- Es saprotu raķetes darbības principu. Pārējo pastāstīsiet lidojuma laikā.
- Labi, kā ziniet, - piekrita apmulsušais Loss, mazliet neizpratnē par biedra pārliecinošo uzvedību. - Uzvelciet kombinezonu, untas, iekārtojieties labajā ložementā. Es sēdēšu kreisajā.
Viņš pats jau bija uzvilcis kombinezonu, augstus kažokādas zābakus un ķiveri un tagad izskatījās kā polārais pilots.
- Man kombinezonu nevajag, - aprauti paziņoja Augstais (Loss neuzdrošinājās jautāt, vai tas ir uzvārds, vārds vai iesauka). Viņš novilka jaku, paliekot pieguļošā melnā džemperī, tad no sava neparastā portfeļa izvilka spīdīgu saini, pielika pie kakla, un tas pēkšņi izvērsās caurspīdīgā plēvē apklāja visu viņa ceļabiedra ķermeni, pat zābakus.
- Kas tas tāds? - Loss ieinteresējās.
- ZAK, - nomurmināja Augstais. - aizsargtērps.
- Nekad tādus neesmu redzējis. Kur tie izgatavoti? Vai tiešām pie mums? Vai ārzemēs, Amerikā?
- Ārzemēs ... Amerikā, - Augstais sašķieba lūpas nenoteiktā grimasē.
Uz mirkli Losam sagribējās atteikties no viņa pakalpojumiem.
Šķiet, ka ceļabiedrs sajuta viņa garastāvokli, mīkstināja toni, savilka atvainojošos seju.
- Es ilgu laiku strādāju... ē-e Losandželosas laboratorijā pie aizsardzības sistēmām. Šis kombinezons ir daudzu ...ē-e zinātnieku, inženieru domas rezultāts.
- Jā, šur tur amerikāņi ir mums priekšā, - piekrita Loss. - Bet toties mēs viņiem - ar raķešu iekārtām. Kāds ir jūsu kombinezona darbības princips?
- ZAK pasargā no visām ārējām ietekmēm, ielaiž skābekli un utilizē atkritumus.
- Vai uz elektromagnētisma?
- Uz ... elektromagnētisma, - Augstais atbildēja ar gandrīz nemanāmu vilcināšanos.
- Marsiešu mašīnas arī izmanto elektromagnētiskos laukus. Es iedziļinājos viņu rasējumos un diagrammās, Aleksejs Ivanovičs bija paķēris līdzi, kad Soacērā ieņēma Augstāko Inženieru Padomi, un es tur šo to izpratu. Nu, labi, mēs par to vēl parunāsim.
Loss ielīda lūkā un pagriezās.
- Ē-e ... mans draugs, kā jūs pēc vārda un tēva vārda uzrunāt? Es vakar nepajautāju.
Augstais nedaudz pavilcinājās.
- Sauciet vienkārši par Augsto.
- Kā vēlaties, - piekrita Loss neizpratnē par šādu atbildi. Tomēr jautāt pavadonim par šādas konspirācijas iemesliem bija neērti.
"Ka tik nebūtu izbēdzis katordznieks", radās doma. Tomēr Losu pasauca, un viņš aizmirsa par savām aizdomām.
Astoņos no rīta, kad saule jau sen bija uzlēkusi pāri pilsētai, apgaismojot šķūņa sienas, pie klajumā sapulcinātā pūļa piebrauca liela izpildkomitejas automašīna. no automašīnas izkāpa cienīgs kungs pieguļošā uzvalkā, ar kaklasaiti un divu sarkanarmiešu pavadībā pazuda darbnīcas vārtos. Tad viņš iznāca, sakārtoja pensneju un iekāpa mašīnā. Pūlis uztraucās.
- Vai tiešām nelidos?
- Lidos, - citi pārliecināti atbildēja. - Pirmo reizi, kad lidoja izlūkos, atveda zeltu. Tagad ekspedīciju sūta vispār pēc zelta.
- Beidziet melot! Viņi ir tikai divi, cik zelta var atvest divatā? Nu, pudus desmit. Šitie lido, lai vadītu revolūciju. Viens ir komisārs, otrs - bēguļojošs noziedznieks.
- Kam nocirst galvu?
- Tak ne jau nocirst, bet vadīt.
- Un kāpēc tas katordznieks?
- Lai tiktu pāri mīnu laukiem.
- Ko jūs te melojat? Kādi mīnu lauki uz Marsa?!
- Mans svainis it kā redzējis kaut kādu tumšu vīrieti, noteikti, katordznieks!
- Nu ko jūs tur muldat?! Tas nav katordznieks, tas ir NKVD aģents, lido ievest kārtību.
- Ak tā, tas gan pareizi, kārtībai visur jābūt.
- Klusu, sāk darbināt!
Pūlis sastinga.
- Vai ta runu neviens neteiks? - vīrietis cepurē nočukstēja. - Pagājušajā reizē biedrs Gusevs labi pateica! Apsolīja nodot sveicienus marsiešiem ...