- Varbūt Magacitlu bāze? Tas ir, atlantu, kas migrēja uz Marsu no Zemes?
- Iha, kas ir Hao Vāle?
Marsiete izmainījās sejā, sarauca pieri, izbijusies atskatījās.
- Hao vārdu nedrīkst izrunāt ...
- Velti.
- Ko?
- Velti.
- Jā, velti. Viņš ir trīsacainais dievs un ieradās uz Tumas vēl pirms Debesu Dēliem ...
- Lūk, arī atbilde, - Nastja paberzēja plaukstas. - Vāle, iespējams, ir kosmosa kuģis, kas veica ārkārtas nolaišanos uz Marsa pirms atlantu parādīšanās. Tā saimnieki nevēlējās, lai kāds viņiem traucētu, un izvietoja aizsardzības sistēmu.
- Notriecošu kuģus? - Tarass skeptiski sašķobīja lūpas. - Kas tad tie par briesmoņiem šeit atlidojuši? Ar kādu psihiku?
- Psihika, mans dārgais, te nekādu lomu nespēlē. Visu izskaidro dotais uzdevums. Varbūt kosmosa kuģa apkalpe, kuru vadīja tieši šis Hao, kurš vēlāk tika pasludināts par dievu, glābās bēgot. Vai varbūt šeit atlidoja nehumāoīdi, kuru loģika un morāles standarti ir tāli no cilvēciskajiem.
- Vai arī Spēlētāja kalpi ...
- Nu ko? Tā ir laba doma! Vispār dzīve kļūst arvien interesantāka. Es ierosinu nedoties pazemē, karalienes Magras labirintos, bet gan pa gaisu aizlēkt pie Dieva Brūces.
- Un, ja nu mūs notrieks?
- Pirmkārt, iesim "inkognito" režīmā, neviens mūs neredzēs. Otrkārt, "golems" nebaidās no jebkādiem ZRK.
Tarass pieklājības pēc mazliet paklusēja, izlikdamies ka domā.
- Labi, mēģināsim.
- Kas tur ko mēģināt. - Nastja pagriezās pret dialoga beigas pacietīgi gaidošo marsieti,. - Paldies par informāciju, Iha. Mēs atradīsim tavu kundzi un Debesu Dēlu.
- Ai, palīdziet viņiem! - marsiete papleta rokas, piespieda dūrītes pie krūtīm. - Es lūgšos par jums mūžīgi! - Viņas acis pēkšņi kļuva vainīgas, vaigiem uzplauka zilgans "sārtums". - Sakiet, vai otrais Debesu Dēls ... Leksijs... atlidos?
Nastja un Tarass apmainījās skatieniem. Abi saprata, ka runa ir par bijušo Losa pavadoni Alekseju Ivanoviču Gusevu.
- Nezinu, mīļā, - Nastja pašūpoja galvu. - Bet mēs pajautāsim Mstislavam ... ē-e, Debesu Dēlam ar baltajiem matiem, viņam būtu jāzina.
- Es pagaidīšu, - marsiete priecīgi pamāja, atkāpjoties. - Lai Hao nedusmojas uz jums.
- Tu dzīvo šeit?
- Augšā. - Iha norādīja uz aizas vertikālās sienas cekulu. - Es kāju lejā pēc ūdens.
- Varbūt tev kaut kas vajadzīgs?
- Dēls ... Debesu Meita ir ļoti laipna ... nekas nav vajadzīgs, viss ir kundzes slēptuvē. Es šeit dzīvoju jau ilgi.
- Nu ko, visu labu tev.
Marsiešu meitene kā kaziņa aizlēca prom, skrējienā paķēra spaini, atskatījās, pamāja ar roku. Nastja un Tarass pamāja atbildei.
- Laba meitenīte, - teica Nastja. Tarass piekrita.
- Man viņas žēl ... izskatās, ka viņa joprojām mīl biedru Gusevu.
- Un gaida.
- Tikai diez vai sagaidīs.
Kalnos virs zemiešu galvām radās tarkšķoša atbalss.
- Kas tas?
- Kāds lido uz šejieni!
- Laiks doties prom!
Viņi steigšus sakāpa "golemā" un pacēlās. Svētā Sliekšņa dibens ar gredzenu un palaišanas šahtu palika tālu lejā. Viņu sejās pazibēja gaismas spārns: pār kalniem lēca saule. Parādījās tuvojošies balti putni - pieci gaisa kuģi, viens lielāks par otru. Nezināmā Husana karavīri lidoja uz Svēto Slieksni.
- Notrieksim! - ieteica Nastja. - Ka tik viņi nenoķertu Ihu.
- Nav vērts, - nomurmināja Tarass. - Kāpēc mums vajadzīgi nepamatoti starpplanētu konflikti?
- Es tikai tāpat ieteicu, - meitene samulsa. Pievienoja stingrāk:
- Nekļūsti te pārgudrs! Kas šeit ir galvenais?
- Tu, - viņš pēc pauzes pateica.
- Tā lūk! Un klusēt, kad runā ar komandieri!
Tarass iesmējās.
- No kurienes tas?
- Atcerējos senās armijas folkloras fakultatīvās nodarbības. Nu ko, lidojam uz ziemeļiem?
- Kā mēs atradīsim šo Vāli?
- Meklēsim Dieva Brūci. Cik sapratu, tas ir kaut kas līdzīgs kalderai vai krāterim. Droši vien labi saredzama astroblēma. Uzlido augstāk, - inkam pavēlēja meitene. - Piecdesmit kilometru.
"Golems" caur planētas atmosfēru cēlās uz augšu.
Apvārsnis vērās plašumā, lai gan Marsa salīdzinoši mazā diametra dēļ - tikai puse no Zemes lieluma - tas palika diezgan netāls. Ziemeļos kļuva redzams kalnains apvidus: klinšu krāvumi, lūzumi, aizas, krāteri, dažviet pārgriezti ar mākslīgiem kanāliem. Uz rietumiem no tā bija oranžsarkans tuksnesis. Tā kanāli bija gandrīz pilnībā aizauguši ar kaktusiem. Dienvidos sniedzās Liziazīras kalnu drūmie lūzumi un arkas.
- Jā, šejienes Marss nav līdzīgs mūsējam, - sacīja Nastja. - Reljefa formas šeit ir daudz atšķirīgākas. Plus kanāli.
- Skaties! - Tarass nodrebēja, atklājis pie horizonta tumšu ieplaku, ieleju, kas pašķīra kalnus.
- Astroblēma?
- Tūlīt redzēsim.
Pēc minūtes viņa acīm pavērās gigantiska plaisa, kas ar nepieredzēta lieluma rētu pāršķēla kalnu haosu. Tās malas bija noapaļotas un apkusušas, mirdzot glazūrā. Centrālā daļa slēpās ēnā, taču varēja uzminēt, ka lūzuma apakšdaļa ir ļoti dziļa, ne mazāk kā desmit , divdesmit kilometri.
- Tas tik ir krāteris!
- Patiešām, Dieva Brūce!
- Nez, kur šeit slēpjas pūķis Kadums, par kuru runāja Iha? - smejoties teica Nastja. - Vai tu neko neredzi?
- Vēl nē.
- Ir pienācis laiks iedarbināt sistēmu ... - Nastja nepabeidza. "Golems" pēkšņi pārklājās ar dreboša gaisa slāni, it kā būtu uzkarsēts līdz augstai temperatūrai.
- Mēs atrodamies gravilokatora starā! - paziņoja inks - Fiksēju vāju torsionu lauka traucējumu.
- Kāds vēl gravitācijas lokators? - Nastja bija pārsteigta. - No kurienes uz Marsa šāda tehnika?
Tarass sajuta neērtu nemieru, it kā viņu kailu aplūkotu nelaipnas acis.
- Nolaižamies. Man nepatīk ... - Viņš nepabeidza.
No rētām līdzīgā krātera malu trim vietām uz "golemu" aizlidoja ugunīgi punktētas līnijas. Un pilotu acu priekšā uzliesmoja saule!
Trieciens!
Baismīga spēka rāviens! Tas bija aparāta inks kurš mēģināja izvairīties, izkļūt no lokatora stara. Sirēnas kauciens!
- Lec! - Nastja iekliedzās, domājot "golema" pāreju uz momentālās kustības "stīgu".
Bet bija jau par vēlu.
Vēl viens trieciens satricināja aparātu un pilotu ķermeņus.
Nelabums sagrieza vēderus!
Pēdējais, ko Tarass dzirdēja, bija inka balss:
- Enerģijas zudums! Veicu avārijas nosēšanos! ...
Tad uz galvas nokrita tumsas siena ...
Attapās no dedzinoši aukstas straumes, kas caurdūra plecu, kaklu un galvu. Apziņa noskaidrojās. Kļuva skaidrs, ka iedarbojusies unika medicīniski adaptīva sistēma, kas ieslēdzas neatkarīgi un lika īpašniekam atjēgties.
- Aelita ... - viņš mehāniski iesaucās.
- Apsveicu, Ždanov! - kļuva dzirdama izsmiekla pilna Nastjas balss. - Tu jau sapņo par Aelitu. Biedrs Loss tevi galīgi nesapratīs.
Asinis metās uz vaigiem.
- Es... tikai gribēju ...
- Nemaz netaisnojies. Celies, slinkuma maiss, ejam meklēt tavu marsieti.
- Viņa nav mana, - Tarass protestēja.
- Labi, labi, jokoju. Lien laukā!
- Tumšs ... ieslēdz gaismu.
- Neieslēdzas.
- Kas tas bija? Mūs notrieca?
- Izskatās gan.
- Ar ko var notriekt "golemu"?!
- Ar Kadumas pūķa puņķi. - Nastja nervozi ķiķināja. - Viņš patiešām sargā Dieva Brūci.
- Bet ja nopietni?
- Kā lai es zinu? - meitene sadusmojās. - Tā sadrebināja, lai pat "golema" aizsardzība neizturēja. Hei, draiver, vai tu mani dzirdi?
Inks neatbildēja.