- Pamanīs, - Belijs piekrita, - bet viņi nevarēs noteikt precīzas univera koordinātes.
- Ja tiks noteiktas, būs jāizskaidrojas ar Sarafjana kungu.
- Bļaušana būs liela.
Runa bija par SEKON uzraudzības nodaļas vadītāju.
- Velns ar viņu, kaut kā pārdzīvosim. Kā pēdējais līdzeklis būs mūsu atkāpšanās. Bērnu dzīve ir svarīgāka par Sarafjana kunga sentencēm.
- Starp citu, viņš ir draugos ar Anikinu.
- Ar Stumbra apsardzes priekšnieku?
-Jā.
- Tas gan slikti. Ceru, ka mēs paspēsim savlaicīgi atrast bērnus un izkulties no šitiem sūdiem.
- Es arī ceru. Ieslēdzam.
Univera kokonā kļuva tumšs. Cilvēku ķermeņus saspieda ar milzīgu spēku, pārvēršot tos par informācijas "superstīgām". Ceļotāju apziņa aptumšojās, bet uzreiz atkal noskaidrojās.
- Klausos jūs, - Ždanova galvā atskanēja maiga, samtaina balss. - Sol-3 sistēmas en locījuma dežūrējošais imperatīvs.
Tā bija transgressa inka mentālā balss.
- Mūs interesē simt septītais relatīvais locījums, - sacīja Belijs. - Sniedzu precīzas koordinātas.
Viņš ieslēdza ierakstu.
- Jūs sapratu - pēc pārtraukuma informēja dežurējošais inks. - Savienoju.
Cilvēkiem pār galvām nogruva tumsa.
Tad redze atjaunojās.
Acīs iespīdēja caurspīdīga sudrabaina gaisma.
- Esam klāt, - Belijs norūca, skatīdamies uz zem kājām esošo, plankumaino, ar meteorīta krāteru zīmēm izraibināto Mēness bumbu.
Pēc pusstundas viņi, neviena nepamanīti, caur Zemes atmosfēru nolaidās uz Petrogradu, uz Ņevas Ždanovskajas krastmalu netālu no vienpadsmitās mājas, kur atradās inženiera Mstislava Sergejeviča Losa darbnīca.
Kāpēc jūs esat tik atšķirīgi?
Koridors griezās ap Vāles centrālo aksiālo cauruli. Pa gludo grīdu bez gandrīz nekādām putekļu vai gružu pēdām skriet bija viegli. Bet Augstais viņus varēja pamanīt caur iekšējo spoguļu ekrānu sistēmu, un, domājot par to, Loss nogriezās pa pirmajām atvērtajām durvīm. Precīzāk, tas bija ovāls cauruļveida koridora atzars.
Pa šī koridora sienām skrēja viegli līkloči, kļuva auksts, gaiss smaržoja pēc ozona.
Aelita paklupa, klusi iekliedzās.
Loss satvēra viņu aiz vidukļa, nožēlojot, ka nav laternas.
- Uzmanīgāk, mīļā.
- Vēders ...
- Ko?
- Es gaidu mazo Debesu Dēlu ...
Viņš ar izbrīnu ieskatījās mīļotās mirdzošajās acīs.
- Tu... esi stāvoklī ?!
Viņš izteica pēdējo vārdu krievu valodā, bet Aelita saprata:
- Jā, es gaidu bērnu ... tavu bērnu, Debesu Dēls ...
Sākumā mans tēvs gribēja mani upurēt publiski visu cilvēku priekšā ... bet, uzzinājis par bērnu, sāka aizsargāt un rūpēties ...
- Savādi. Bet viņš man teica, ka tu esot mirusi.
\Aelita pašūpoja galvu.
- Viņš saprata, ka Marsa nākotne ir atkarīga tikai no Magacitliem, Debesu Dēliem, marsieši ir panīkuši un nepieciešamas svaigas asinis ...
- Varbūt arī tā. Tikai nez kāpēc, tajā pašā laikā, viņš nolēma neielaist Debesu Dēlu kuģus uz Marsa, lika tos notriekt.
- Tas nebija viņš, bet viņa ienaidnieks Husans, izlēcējs no zemākajiem slāņiem, kurš tiecas kļūt par Marsa imperatoru.
- Iha man pastāstīja par viņu.
Aelita, sarāvusies Losa rokās, pacēla galvu.
- Tu viņu redzēji?
- Viņa dzīvo paslēptuvē netālu no Svētā Sliekšņa, viņa man teica, kur tevi meklēt. Es sarunājos ar viņu.
- Es aizsūtīju viņu gaidīt tevi ... un tu atnāci! Paldies viņai!
- Jā, viņa ir drosmīga un uzticīga meitene, tikai ļoti kautrīga. Kā tikai kaut kas - asaras.
- Tu apsolīji mani aizvest uz Talzetlu. Vai tu paņemsi viņu arī?
- Ņemšu, ja viņa vēlēsies.
- Viņa vēlas, es zinu.
- Mana raķete avarēja, to notrieca Husana karavīri, bet mēs kaut ko izdomāsim. Galvenais ir tikt prom no šejienes.
Aelita nodrebēja, piespiedās tuvāk viņa krūtīm.
- Šeit ir tik drausmīgi! Viss ir svešs! Dzīvās mašīnas ... dzīvās sienas ... balsis ... otrais Debesu Dēls ar viņiem visu laiku runā ... un viņa acis ir kā Ollo un Litha.
- Viņš ir mans bijušais ceļabiedrs. Aelita atkal nodrebēja.
- Viņš iekšā ir pilnīgi melns ... kāpēc jūs esat tik atšķirīgi?
- Gusevs arī nebija tāds kā es.
- Leksijs bija jautrs un nebaidošs ... bet šis - šausmīgi svešs, it kā viņš vispār nebūtu Debesu Dēls ... tas ir, protams, Debesu Dēls, bet pavisam citāds. Viņš pat izskatās līdzīgs tiem, ar trim acīm ...
- Kādiem trīsacainajiem?
- Viņi ir spoguļos, it kā dzīvi ... skatās uz tevi ... viņš ar tiem runāja.
Loss atcerējās zelta maskas ar trešo aci uz pieres, kas atgādināja kukaiņa fasetaci.
- Esmu redzējis attēlus ar trim acīm ... zelta maskas, elkus ... kas tā par reliģiju?
- Hao kults ... viņš bija arī trīssejains un trīsacains ...
Pār Losu nāca apskaidrība.
- Viņš arī bija tas, kurš uzcēla Vāli! Kopā ar saviem ciltsbrāļiem. Viņi atlidoja uz Marsu vēl pirms Magacitliem, pirms simtiem tūkstošu gadu vai pat miljoniem gadu. Tad marsieši viņus sāka uzskatīt par dieviem. Saproti?
Aelita pamāja ar galvu.
- Es zinu, ka Hao sadusmojās uz Marsa imperatoriem un iemeta savu vāli galvenajā pilsētā Soatumā ...
- Tātad, bija kaut kāds karš, un bojani-stāstnieki to atspoguļoja mītā par dievu Hao. Ak, Dievs, cik daudz noslēpumu glabā jūsu vēsture!
Koridora sienās radās neskaidri trokšņi, sprakšķi, čīkstoņa, it kā tas sāktu sarukt no aukstuma. Loss atcerējās par savu neapskaužamo stāvokli:
- Jādodas prom!
- Kurp?
- Es zinu ceļu, bet tas ir garš. Izturēsi?
Aelita drosmīgi iztaisnojās.
- Ar tevi kopā ne no kā nebaidos!
- Tad ejam. Viņš pavilka aiz rokas, steidzoties caurules zilganā krēslā.
Koridors beidzās ar strupceļu.
- Ink-operator, kungs, vai jūs esat šeit? - Loss pusbalsī pasauca.
- Gaidu jūsu norādījumus, - teica neredzamais inženiera ceļvedis, ar kura palīdzību viņš bija nokļuvis centrālē.
Aelita satvēra Losu aiz rokas:
- Kas tas ir?!
- Nebaidies, tas ir mehānisks apsargs un kalps, neredzams.
- Tu viņu nosauci par Inkomperu ...
- Tā viņu sauc.
- Dīvains vārds…
- Jūsu marsiešu vārdi nav vienkāršāki. Ink-operator, mums steidzami jāiziet no Vāles ... tas ir, no šī ... slingera.
- Diemžēl gandrīz visas slingera ārējās membrānas ir nobloķētas. Palicis viens neaizvērts portāls, kurš tiek pārvaldīts autonomi.
- Aizved mūs pie tā.
- Manas iespējas ir ierobežotas, daudzas receptoru līnijas ir atspējotas vai nobloķētas.
- Bet jūs nesen man rādījāt ceļu ...
- Uz slingera klāja parādījās imperatīv-operators un izslēdza visas manas sistēmas.
- Augstais! - nomurmināja Loss. - Viņš zina visu! Tas ir slikti…
- Kas noticis? - Aelita papurināja viņa piedurkni. - Vai mēs nevarēsim izkļūt? Viņš mūs nelaidīs ārā?
Loss sakoda zobus.
- Paskatīsimies ... vēl nav vakars ... Ink, kur ir neaizvērstā izeja?
- Avārijas sfinkteris atrodas augšējā līmenī, veivlet-iniciatora zonā.
- Kā tur nokļūt?
- Šajā zonā nav manu receptoru un vadības līniju. Slingeru nav radījuši cilvēki, kaut arī humanoīdi, tāpēc šī kompleksa arhitektūra atšķiras no cilvēka uztveres.
- Kaut kā nepamanīju īpašas atšķirības ...
- Jūs pārvietojāties pa avārijas un papildu maģistrālēm ar minimālu vīzingu. Slingera galvenās maģistrāles un strukturālie apjomi diezgan būtiski atšķiras no zemes inženierijas iekšējiem risinājumiem.