- Ko viņš saka? - jautāja Aelita, nesaprazdama ne vārda.
- Mūs gaida pārsteigumi, - atbildēja Loss. - tai skaitā - nepatīkami. ...ē-e, Ink, kas ir humanoīds?
- Saprātīga būtne, kas nenozīmīgi atšķiras no cilvēka - homo sapiens. No šejienes - humanoīds, tas ir, līdzīgs cilvēkam. Ir izstrādāta humanoīdu civilizāciju ķermeņa uzbūves, morāles, ētikas, loģikas, socioloģijas teorija, kuru pēta Ārpuszemes komunikāciju institūta speciālisti.
- Labi, es sapratu. Tātad slingeri radīja humanoīdi ar trim acīm?
- Man nav tiešu datu, es apstiprinu jūsu minējumu ar netiešiem.
Loss paskatījās uz pacietīgi gaidošo Aelitu.
- Dieva Hao Vāli patiešām uzbūvējuši trīsacainie. Būtu interesanti uz viņiem paskatīties.
Aelita nodrebēja.
- Es redzēju ... spoguļos ... viņi ir briesmīgi!
- Tu atradies iespaidā par savu tautiešu nāvi no Augstā rokām.
- Kā?
- Tā sauc manu ceļabiedru. Viņš nav Debesu Dēls.
- Bet kas?!
"Tas ir, viņš ir Debesu Dēls, bet ... ne no Zemes, tas ir, ne no Talzetla.
- No kurienes tad?
- Nezinu. Viņš ir svešu Debesu Dēls. Bet par to pietiek. Mēs centīsimies nokļūt līdz izejai no Vāles ... ja mums tas izdosies. Kad esi nogurusi, pasaki un atpūtieties.
- Kā teiksi, mans kungs.
- Sauc mani par Mstislavu.
- Msi… ti ... slava ... tev ir ļoti grūts vārds. Vai drīkstu tevi saukt par Slavi?
- Drīksti, - Loss pasmaidīja, noskūpstīja marsieti, satvēra viņas roku. - Ejam uz priekšu un lai nāk, kas nākdams! Hei, Ink-operator, atveriet mums durvis vēl pēdējo reizi.
Tambura griestos, kur beidzās tuneļa caurule, izveidojās lūka, kas atvēra ieeju akā. Loss satvēra Aelitu un pacēla uz apakšējo kronšteinu.
Neredzamajam ceļvedim ar nosaukumu Ink-operators izrādījās taisnība.
Kolosālās struktūras, ko viņš sauca par slingeri, bet marsieši par Dieva Hao Vāli, augšējie stāvi, bija sarežģītas tehniskas sistēmas - neiedomājami dīvainu struktūru "biezokņi", kuriem nedz Loss, nedz viņa līdzgājēja nespēja izskaidrot.
Aka aizveda viņus sfēriskā dobumā, kas bija aizausts ar dažāda resnuma baltiem pavedieniem un virvēm. Uz Losa jautājumu: kas tas ir? - ceļvedis neatbildēja. Acīmredzot bija beidzies viņa kontroles apgabals, vai varbūt Augstais, kontrolējot Vāles tehniku no attāluma, pārtrauca pēdējos Ink-operatora sakarus. Bēgļiem bija pienācis laiks paļauties tikai uz sevi, savu pieredzi, zināšanām, intuīciju un garīgā spēka rezervēm.
Loss jau sen šķērsojis noguruma robežu un turējās tikai pateicoties Aelitas klātbūtnei. Ja nebūtu bailes viņu pazaudēt, un ne viņa pašlepnums - viņš bija domājis, ka jau sen ir aizmirsis pašlepnumu, bet negaidīti atklāja šo gara kustību - viņš jau sen būtu sabrucis. Bet spītīgi gāja uz priekšu, gandrīz nepamanot interjera izmaiņas, pusnemaņā, atkārtojot sevī kā lūgšanu: mīlēt dzīvi neganti un valdonīgi ... mīlēt dzīvi neganti un valdonīgi ... Turklāt šie vārdi vairs nebija tikai vārdi. Aelita gaidīja bērnu - viņa bērnu! Un tikai tāpēc vien bija vērts dzīvot.
No sfēriskā "tīkla" viņi nokļuva zemā tunelī, kas bija pārblīvēts ar balti stiklainām šķiedrām un pavedieniem, kas izauga no grīdas un iestiepās griestos un sienās. Starp tām bija grūti izlīst, it īpaši tāpēc, ka pavedieni-šķiedras "elpoja", te sabiezējot, te kļūstot tievāki. Aelita izvairījās no tiem, bet sekoja Losam, iekodusi lūpā un neizdvesa ne skaņas. Tik ļoti viņas ticība Debesu Dēlam bija spēcīgāka nekā marsiešu mistiskās idejas par seno dievu dusmām, kad viņi pārkāpa to valdījumu robežas.
Viņi ilgi gāja pa tuneli, līdz Loss saprata, ka veicis pilnu apli. Tāpat kā visos slingera gaiteņos un telpās, arī šis šķiedru tunelis gredzenveidīgi savērpās uz Vāles ass caurules. Nācās rūpīgāk aplūkot tuneļa sienas, meklējot sānu ejas vai lūkas. Drīz šādaeja tika atrasta un aizbēgušos aizveda pie tambura slīpētā stikla.
Inks joprojām neatbildēja, un Loss vairāk nekā stundu nomocījās, mēģinot atvērt lūku uz aku, kas vestu uz augšējiem stāviem, līdz vienā no šķautnēm atrada gaiši zilu izliekumu ar cilvēka plaukstas kontūru, kas izvirzījās no materiāla. Tiesa, plauksta bija četrpirkstu, taču šis apstāklis nemainīja nozīmi.
Pasmīnējis, Loss pielika roku pie izciļņa.
Nekas nenotika.
- Nedarbojas ... mēs, šķiet, esam strupceļā.
Aelita, viņu vērodama, pēkšņi izcilnī ielika savu plaukstu.
Tūlīt tambura sienas izgaismoja dreboša zaļgana gaisma, uz to malām parādījās kaut kāds zīmējums, kas atgādināja noteiktas celtnes plānu.
- Ai! - Aelita atvilka roku.
Zīmējums uz sienām kļuva bāls, pazuda, tās izdzisa.
- Vēlreiz, - palūdza Loss, neizpratnē par Vāles noslēpumaino mehānismu izpausmēm. - Nebaidies, tā darbojas vietējā tehnika.
Sienas atkal izgaismojās, parādījās shēma.
- Tas taču ir Vāles plāns! - Loss uzminēja. - Lūk, akas ... lūk gaiteņi ... šī ir aksiālā caurule ... centrālā ... šeit ir augšējais konuss. Mums jātiek uz turieni! Bet mēs esam šeit! Viņš pieskārās ar pirkstu mirgojošajam laukumam ar divām dzeltenām zvaigznēm iekšpusē. - Mēs jau esam tuvu izejai, par kuru runāja gids. Tikai kā tur nokļūt?
- Cik ilgi turēt? - marsiete kautrīgi vaicāja. - Kutina ...
- Tūlīt ... es domāju. - Loss pieskārās ar pirkstu pie konusa, kas vainagoja cilindrisko Vāles kalnu, novilka līniju no konusa līdz kvēlojošajam laukumam. - Būtu labi ... - Viņš nepabeidza.
Viņa novilktā līnija kļuva redzama, izgaismojās, un tajā pašā brīdī Losam un Aelitai uzkrita caurspīdīgs svars, iespieda grīdā, sienās, griestos un norima. Un viņi palika stāvot uz drebošām kājām, nepaspējuši saprast, kas noticis, nespējot izrunāt ne vārda, ne kliegt, ne izelpot plaušās iestrēgušo gaisu.
Aelita pirmā atjēdzās, metās Losam uz krūtīm.
- Man bail!
- Pagaidi, - viņš aizsmacis sacīja, pastumdams marsieti malā. - Es domāju, ka es sapratu ...
- Ko?
- Atkal ieliec plaukstu.
- Nekad!
- Nebaidies. Mēs taču esam kopā.
Tonis iedarbojās. Aelita sastinga, ieklausoties telpas klusumā, sarosījās, atbrīvodamās no viņa apskāviena.
- Es nebaidos ... bet tomēr baidos!
Loss iesmējās. Viņa kautrīgi pasmaidīja pretī, pieskārās ar roku pie izliekuma. Sienas izgaismojās. Parādījās shematiskais modelis.
- Man bija taisnība! Paskaties, tagad spīd konuss! Un tajā ir divas zvaigznītes. Tie esam mēs. Bet pirms tam spīdēja laukums. Iekāpām liftā, tas sāka darboties un ienesa konusā. Saproti?
- Nē…
- Paskaidrošu vēlāk. Dod man savu roku, ejam ārā.
Viņš paņēma Aelitu aiz rokas, izveda no šķautnainā tambura koridorā un uzreiz saprata, ka nebija kļūdījies. Koridors bija atšķirīgs, šķērsgriezumā trīsstūrveidīgs, un tas atvērās plašā konusa formas boksā ar režģotu kolonnu rindām. Bet netālu no tuvākās kolonnas stāvēja Augstais izklaidīgi grauza nagus.
- Jūs ātri pierodat pie ekstremāliem apstākļiem, Mstislav Sergejevič, - viņš teica. - Bija interesanti vērot jūsu piedzīvojumus. Tomēr ir pienācis laiks izlemt. Godīgi sakot, jūs man esat apnicis. Izvēlieties: jūs brīvprātīgi atstājat šeit savu dāmu, un es ļauju jums iet prom. Vai arī jūs paliekat šeit, bet jau kā krava "200".
- Kāda vēl krava? - Loss nesaprata, pastumdams Aelitu malā. Augstais greizi pasmīnēja.
- Ak jā, es visu laiku aizmirstu, ka jūs esat cilvēks no pagātnes. Krava "200", dārgais Mstislav Sergejevič, ir zārks. Ar visām ērtībām. Tiesa, uz šī leviatāna klāja ar ērtībām nesanāks, tāpēc perspektīva nav no jautrajām. Kam jūs dodat priekšroku?