Uz viņu uzšņāca, viņš apklusa.
Pa šķūņa vārtiem iznāca divi cilvēki - strādnieki Kuzmins un Hohlovs, paskatījās apkārt, pārkrustījās un atkāpās pie pūļa.
- Paejiet tālāk, biedri.
Aiz upes nosvilpās lokomotīve.
Pūlis trokšņaini izelpoja, nodrebēja.
Un tai pašā mirklī klētī atskanēja apdullinošs sprādziens, sprakšķēšana, un caur vārtiem izplūda dūmu un putekļu mākoņi. Zeme sadrebēja. Šķūnis gandrīz sabruka kā kāršu namiņš, sienas sašķobījās. No dūmu mākoņa parādījās metāla olas neasais deguns. Dārdoņa pastiprinājās, saplūstot ārkārtīga skaļuma rēcienā. Spīdīgais aparāts parādījās viss, dzirkstot saulē, pakārās gaisā. Tad devās augšup, paātrinājās, uzplaiksnīja spoža varavīkšņaina liesma - un tas aizlidoja uz augšu, pārvērtās lieldienu olā, svecē, zvaigznē. Izgaisa ...
Pūlis vienlaicīgi izelpoja, izplūda izsaucienu vētrā ...
Ierīce izlidoja no atmosfēras, un Loss samazināja ultralidīta daudzuma pieplūdi sadegšanas kamerā. Gravitācijas prese, kas nospieda kosmonautu ķermeņus sēdekļu elastīgajos spilvenus, samazinājās uz pusi. Elpot kļuva vieglāk.
Losa pavadonis kopš starta brīža nepateica ne vārda un sēdēja nekustīgi, tikai viņa atvērtajās acīs ik pa brīdim iemirdzējās saules gaisma, kuras stari caur logu iekļuva kabīnē. Acīmredzot viņš neizjuta nekādas neērtības, it kā ne reizi vien būtu ceļojis kosmosā.
- Kā jūtaties? - katram gadījumam pajautāja Loss, pārkliedzot motora rēkoņu.
- Normāli, - vienaldzīgi atbildēja Augstais.
Loss iebāza seju sekošanas ierīces okulāros, kuras kameras izgāja ārpusē caur īpašām lūkām. Salīdzinot ar pirmo eksperimentu, viņš bija uzlabojis novērošanas un sekošanas sistēmu, un tagad varēja novērot, kā Zemes panorāma aiziet uz leju, kā arī redzēt visu, kas bija raķetei priekšā. Pasažierim bija nodrošinātas tādas pašas ērtības. Viņiem vairs nebija jārāpo pa stepēto kabīnes apšuvumu no vienas actiņas uz otru. Iluminators kalpoja ne tik daudz pārskatam un orientācijai, cik psiholoģiskam atbalstam, novēršot klaustrofobijas attīstību. Iepriekšējā reizē iluminatoru trūkums bija ļoti kaitinošs, kas Losam un Gusevam lika nervozēt un mocīties neziņā.
Zeme zem kājām no milzu zaļganpelēki-zilganas bļodas pamazām pārvērtās par attālinošos smagu bumbu. Tās labā mala sāka kļūt sudrabaina, kvēlojoša, kreisā pazuda ēnā.
Atmosfēra bija beigusies. Zvaigznes pārstāja mirgot un trīcēt, uzspīdot spožāk. Pār acīm uzplaiksnīja karsta gaisma: aparāts pagriezās ar sāniem pret Sauli.
Loss pakustināja stūri, mainot kursu.
Raķetes ātrums turpināja pieaugt, tā milzu ātrumā aiztraucās bezgaisa telpā.
Sirds sāka pukstēt nevienmērīgi, rāvieniem. Pār acīm nokrita asiņains plīvurs. Loss, atcerēdamies iepriekšējās sajūtas un pārdzīvojumus starta laikā, raidīja ķiverē skābekļa plūsmu ar amonjaka piejaukumu. Iekniesās degunā, galva noskaidrojās. Tomēr sirds turpināja dauzīties kā pumpis, trokšņaini dzenot asinis pa trīcošajiem asinsvadiem, un Loss samazināja degvielas padevi sadegšanas kamerā.
Pēc dažām minūtēm kļuva vieglāk. Ķermenis sāka pielāgoties stāvokļa izmaiņām, slodzei, pielāgot bioritmus un enerģijas apmaiņu jaunajiem dzīves apstākļiem.
Loss atkal pievērsās izsekošanas ierīces okulāriem un ieraudzīja garām peldošo Mēnesi. Tā gaisma bija tik spoža, it kā tas viss būtu izgatavots no sudraba.
Loss atcerējās Aelitas stāstu, ka Magacitlu ierīces nosēdās uz Zemes pavadoņa, taču neviens nezināja, kas ar tām notika. Būtu vērts uz Mēness pameklēt viņu klātbūtnes pēdas.
- Citreiz, - Loss sev apsolīja, ar acīm meklēdams sarkano zvaigzni. Pēc kāda laika atrada. - Lūk viņa!…
Marss bija ļoti tālu - maza, blāva zvaigznīte starp Piena ceļa mirdzošajām zvaigznēm. Bet Losa sirds sāpīgi sažņaudzās. Tur dzīvoja sieviete, kuru viņš mīlēja, un viņa sauca, sauca, nezinot, vai viņš dzirdēs viņas aicinājumu.
Uzreiz pēc rādiopārraides seansa Loss lūdza stacijas telegrāfa operatorus nosūtīt signālu uz Marsu. Viņam neatteica, ieslēdza stacijas galveno raidītāju, un viņš iemeta pasaules telpā atbildes saucienu: "Aelita! Esmu dzīvs! Gaidi mani!" Bet vai signāls sasniedza Marsu, vai Aelita to dzirdēja, palika nezināms. Viņa vairs neraidīja...
Loss attapās, izslēdza papildu skābekli - sāka eiforiski reibt galva. Pēc vairākiem mēģinājumiem pagrieza ierīci uz Marsu.
- Nepareizi, - pēkšņi atskanēja ceļabiedra vienaldzīgā balss.
- Kas nepareizi? - Loss nesaprata.
- Marss nestāv uz vietas, tā ātrums orbītā ir aptuveni desmit kilometri sekundē. Trajektorija jāizvēlas tā, lai planētas un raķetes kursi krustotos vienā noteiktā punktā. Tā mēs ietaupīsim laiku. Vai esat aprēķinājis kursu?
- Man ir provizoriski aprēķini, taču tie nav diezcik precīzi, tāpēc labāk lidot pa parabolu ...
- Vai tad lidojumu nevada inks?
- Kas?!
- Kompjūters.
- Kas ir šis kompjūts?
- Skaitļojamā mašīna.
- Es pats kontrolēju lidojumu. Bet mūsu skaitļojamās mašīnas pagaidām ir ļoti milzīgas, mēs nevarētu tādu iedabūt aparātā. Ko jūs zināt par šiem ... kompjūtiem? Jūs esat inženieris?
- Esmu kvistors... nu, gandrīz inženieris, - ar vilcināšanos atbildēja Augstais. - Tiesa, bijušais. Pagrieziet ierīci uz Antaresu, tā mēs saīsināsim ceļu un ietaupīsim laiku.
Loss pasmīkņāja, skatīdamies uz ceļabiedra mierīgo, melanholisko seju, pievērsās okulāriem. Tad paskatījās uz zvaigžņu karti un lidojuma plānu, kas atradās pa kreisi, uz īpaša galda. Augstais patiešām zināja, par ko runāja: raķetes trajektoriju varēja "iztaisnot", ja lidojums būtu virzīts uz Antaresu - Skorpiona alfu. Tikai kādā ātrumā lidot? Var diezgan pamatīgi aizšaut garām ...
- Lidojiet ar pastāvīgu paātrinājumu, - ceļabiedrs pateica priekšā, it kā izdzirdis inženiera domas. - Desmit metri sekundē ik sekundi. Pusceļā pagriezīsiet izplūdes sprauslu Marsa virzienā un sāksiet samazināt ātrumu tādā pašā tempā.
- Vai garām neaizlidosim? - Loss šaubījās.
- Es izpētīju jūsu moduļa parametrus ...
- Ko?!
- Jūsu aparāta. Tam ir pamatīga ātruma un taisnvirziena kustības rezerve. Jebkurā gadījumā mēs panāksim Marsu.
- Paldies ... - Loss ar cieņu nomurmināja, domādams, ka viņam ar ceļabiedru paveicies: viņš zina daudz vairāk nekā Gusevs un neuztraucas par ekspedīcijas likteni, it kā būtu pārliecināts par tās veiksmīgu iznākumu. Nez, kas tā par profesiju - kvistors? Enerģētikas inženieris? Ķīmiķis? Vai kaut kas saistīts ar vēsturi?
Ierīce pagriezās pret Antaresu.
Ātrums sasniedza desmit tūkstošus kilometru sekundē un turpināja pieaugt. Abi ceļotāji devās prom starpplanētu telpas tumsā un aukstumā, prom no Zemes, prom no Saules.
Meklēšana
Pele pamodināja Tarasu pulksten septiņos no rīta, ar zvaniņu. Terafimu - personīgo inku - Tarass nez kāpēc nosauca par Peli - jo tas bija kluss, neredzams, ārkārtīgi rūpīgs, aprēķinošs, viltīgs, veikls - un izturējās pret viņu kā pret dzīvu būtni. Atbildot uz to, Pele - enerģijas un informācijas sabiezējums, kas spēja iegūt jebkādu formu un iekļūt jebkurā priekšmetā, mīlēja saimnieku un atbildēja viņam ar pieķeršanos, kā uzticīgs suns.
- Es gribu gulēt, - Tarass ar nepatiku nomurmināja, neatverot acis.
Pele iegrūdās jauneklim kaklā, atdarinot suņa slapjo degunu.
- Atstājies! - Tarass atgaiņājās, paslēpis galvu zem spilvena. Tad viņš atcerējās, ka vectēvs viņu gaidīja pusastoņos pēc starplanētu laika, un atvēra acis.