- Šī lieta nav marsiešu izcelsmes, - viņa pārliecinoši paziņoja. - Varbūt uz tās šurp atlidoja attīstītākas civilizācijas pārstāvji.
Sarkanā gaisma kastē nodzisa, iedegās apžilbinoši zila, tad dzeltena un balta.
- Sanitārapstrāde?
- Droši vien. Acīmredzot tas tiešām ir kosmosa kuģis, mēs nokļuvām pārejas tamburā. Bet lūka nez kāpēc neatveras.
Viņi uzmanīgi aplūkoja tambura sienas un vienā no malām atrada ieliekumu ar izvirzītu četrpirkstu plaukstas rakstu.
- Atslēga?
Tarass pielika sava unika cimdoto roku ieliekumā. Nekā.
- Vajag ar pliku roku.
Nastja saritināja ķiveri, tad atbrīvoja roku un piespieda plaukstu pie ieliekuma.
Kaut kas sienas iekšienē noklinkšķēja, bet durvis joprojām neparādījās.Toties tambura sienas no iekšpuses izgaismojās, tajās parādījās sarežģīts shematisks zīmējums ar daudziem trijstūriem, kvadrātiem, apļiem un līnijām. Visas šīs ģeometriskās formas bija sakārtotas ap vienu garu baltu joslu, kas beidzās divos platos trīsstūros.
- Shēma ...
- Šī ir Vāles shēma!
- Neko sev shēma! Tajā ir tūkstošiem figūru! Kāpēc mums to rāda?
- Nevari uzminēt? Lai mēs izvēlamies vietu, kurp vēlamies nokļūt.
- Bet tu jau zini, kur mums jāiet?
- Protams! Uz Vāles vadības centru! Tūlīt tiksim skaidrībā. Šis te mirgojošais kvadrāts ar divām zvaigznītēm bez šaubām ir mūsu tamburs. Šī ir kuģa centrālā ass, iespējams, tā dzinēja-reaktora iekārta. Daudzas komunikācijas saplūst šeit.
Nastja novilka pirkstu no mirgojošā laukuma līdz ovālam, kas atradās uz ass.
Tajā pašā mirklī zīmējumā parādījās gaismas līnija, kas savienoja kvadrātu un ovālu. Gaisma tamburā nodzisa. Uz cilvēku ķermeņiem nokrita svars un dažu sekunžu laikā samazinājās. Viņi pat nepaspēja kā nākas nobīties.
Gaisma atkal iedegās.
- Uzmanīgāk, - Tarass ievilka elpu, salokot ķiveri. - Neaiztiec šeit ne...
- Ahā, viss pareizi, - meitene pārtrauca viņu, ar gandarījumu iebāza pirkstu iekšā mirgojošajā ovālā ar zvaigznītēm. - tagad mēs esam šeit. Tamburs arī ir tādas pašas liftu sistēmas elements kā mūsējā. Nekas sevišķs. Teorētiski tagad vajadzētu būt atvērtai izejai.
Viena no tambura sienām izgaismojās un izkusa.
- Es taču teicu!
Nastja pirmā atstāja lifta kabīni un apstājās. Tarass sekoja, nesaprotot, kāpēc viņa neiet tālāk. palūkojās pār draudzenes plecu.
Viņu priekšā izpletās kupola formas zāle, kuras centrā bija kaut kāda sarežģīta mirgojoša un vijīga konstrukcija, kas atgādināja dzīvu kristālu drūzu, kas bija cardurta ar koku dzinumiem un taustekļiem. Acīmredzot tas bija Vāles vadības terminālis. Netālu no sienas no grīdas pacēlās trīs neparastas formas krēsli. Vienā - sarāvusies trausla meitene ar satriecoši skaistu seju, uz kuras kā zvaigznes mirdzēja milzīgas mitras, zaļas acis. Šobrīd tās atspoguļoja izbailes un sāpes. Un blakus šim krēslam atradās divi vīrieši. Viens, vidēja auguma, ar sulīgi baltiem matiem un kalsnu, izmocītu, krunkainu seju. Viņa acis bija gaiši zilas, dzirkstošas, mute ciešanās sakniebta; ar vienu roku viņš turēja otru, acīmredzot izmežģītu vai salauztu. Uz viņa parastajām drēbēm cieši piegūla mirdzoša aizsargājoša avārijas komplekta plēve, kas bija caursista vai izdedzināta divās vietās.
Otrais vīrietis bija galvas tiesu garāks par pirmo, melnmatains, tumšu sejas krāsu, ar deviņpadsmitā gadsimta sākuma Amerikas prēriju iedzīvotāja degunu, bet ar acīmredzamu afrikāņu asiņu piejaukumu. Viņš bija ģērbies standarta "kokosā" bet virs tā vēl arī ZAK plēvē. Rokā viņš turēja universālu, un mērķēja uz cilvēka galvu ar baltajiem matiem. Pauze ilga dažus mirkļus.
Tad universāla tornītis uz Nastjas pleca pagriezās, ar savu stobru taustīdamies pēc melnmatainās figūras. Novēloti to pašu izdarīja arī Tarass, pēkšņi sapratis, ka baltmatainais ir Loss, bet meitene krēslā - Aelita!
- Nomierinieties, zemiešu kungi, - vīrietis ar ieroci greizi pasmīnēja. - Netaisiet pēkšņas kustības, pretējā gadījumā šie abi nomirs!
- Kas jūs esat? - Nastja klusi, kaut kādā nepazīstamā balsī jautāja; Tarass pārsteigts paskatījās uz viņu, vēl nekad nebija draudzenes balsī dzirdējis metāla pieskaņu. - Un ko jūs šeit darāt?
- Pēc manām domām, tieši man ir tiesības jums jautāt, kas jūs esat un ko darāt uz slingera klāja. Lai gan es tāpat nojaušu. Jūsu seja, dārgā kundze, man kādu atgādina, proti, Hronoinstitūta direktoru Grigoriju Beliju. Jūs acīmredzot esat viņa meita. Ak nē, mazmeita, Anastasija. Vai ne? Un šis izskatīgais jauneklis, visticamāk, ir dienesta padomnieka Ždanova radinieks. Es minēju?
Nastja atskatījās uz Tarasu, viņas acis zvīļoja kā kaķim.
- Viņš teica - slingers ... Kā gan es uzreiz neuzminēju!
Melnmatainā vīrieša uzacis sagāja vienā līnijā.
- Jūs nemaz nezinājāt? - viņš pasmīnēja. - Pārsteidzoši! Tātad jūs uz manis uzdūrāties nejauši?
- Jā, - Tarass vientiesīgi pamāja.
- Grūti noticēt, ja godīgi. Es pieņemu, ka kaut kur netālu slēpjas specdienesta grupa.
- Mēs esam vieni ...
Melnmatainais vīrietis ar šaubām paskatījās uz viņu, pašūpoja galvu.
- Pārsteidzoši ... šādas sakritības nenotiek. Kā jūs nonācāt uz Marsa? Pareizāk, kā jūs nonācāt šajā invariantā?
- Pastaigājāmies, - Nastja ar izsmieklu attrauca. - Gribētos uzzināt, ar ko mums ir darīšana un kāpēc jums ir nepieciešams slingers.
- Viņu sauc Augstais, - Loss teica aizsmakušā basā. - Viņš ir mans ceļabiedrs.
Melnmatainais vīrietis pamāja.
- Pilnīgi pareizi.
- Es zinu, kas viņš ir, - Tarass sarauca uzacis. - vectēvs runāja par bēgli ... viņam izdevās aizbēgt no aizturēšanas izolatora ...
Melnmatainais vīrietis plēsonīgi atņirdza zobus un pievilka kāju.
- Un arī tas ir pareizi, jaunais cilvēk. Mani sauc Ngoro Mvisu, un es tiešām esmu cilvēks, uz kuru attiecas izmeklēšana vienā lietā ... nav svarīgi - kādā.
- Neatļauta ietekme uz Saknes invariantu, - precizēja Nastja.
- Oho! - Melnmatainais Ngoro Mvisu, kuru Loss nosauca par Augsto, pacēla uzacis. - Jūs zināt pat tādas detaļas? Lai gan arī tas nav pārsteidzoši, ja jau esat institūta direktora mazmeita. Tomēr, kungi, zēni un meitenes, ir pienācis laiks arī godu zināt. Jūs esat lieki šajos dzīves svētkos. Es pieprasu attīrīt telpas un pavisam atstāt slingera imperatīv-zonu.
Nastja un Tarass apmainījās skatieniem.
- Un, ja mēs to nedarīsim?
- Ja jūs to nedarīsit, šo cilvēku nāve būs uz jūsu sirdsapziņas. - Augstais pagrūda ar universāla stobru Losa deniņos tā, ka tas iekoda lūpā. - Bet jūs aiziesiet. Galu galā jūs esat pareizu vecāku bērni un pareizu vectēvu mazbērni, un jūs tikāt audzināti, pilnībā paklausīt Zemes sabiedrības ētikas un morāles likumiem. Bet mani audzināja citādi, un tā ir mana priekšrocība. Ejiet prom!
Jaunieši nepakustējās no vietas.
Nastja kaut ko domāja.
Tarass vilcinājās, nezinādams, ko iesākt.
Augstā uzacis savilkās, un acis tumši nozibsnīja.
- Skaitos līdz pieci ... pilnīgi nopietni!
Viens…
Divi... trīs…
Tajā pašā sekundē Loss iesita viņam pa roku, ar veselo, labu roku sagrāba kaklu.
Augstais, negaidījis uzbrukumu, atstreipuļoja un izšāva.
Loss aizlidoja līdz zāles sienai. Aelita iekliedzās, steidzoties pie mīļotā. Un tad izšāva Nastja!
"Universāla" lādiņš, kuru kontrolēja unika kompjūters, trāpīja pa Augstā roku. Viņš ar kliedzienu nometa ieroci un metās pie kontrolviriāla mirdzošās un vijīgās "Drūzas". Viņš izrāva kaut ko no ar vienu no viriāla zariem savienotā diplomāta, un pacēla to virs galvas. Pagriezās pret jauniešiem. Plēsonīgs mutes atņirdziens, acīs draudoša uguns.