Maikls Skots
Mags
Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi
.
Veltīts Kortnijai un Pīrsam Hoc opus, hie labor est
Es mirstu.
Kopā ar savu sievu Pereneli katru dienu, ko nodzīvoju, es novecoju par gada tiesu, un, pēc mana aprēķina, mums abiem palicis mazāk par mēnesi, ko dzīvot.
Bet mēneša laikā iespējams daudz ko sasniegt.
Dī un viņa tumšie saimnieki sagūstījuši Pereneli kā cietumnieci, beidzot viņi dabū Kodeksu, Ābrahama Maģijas Grāmatu. Un viņi arī zina, ka Perenele un es — mēs nevaram izdzīvot daudz ilgāk.
Bet viņi nevarēs mierīgi atpūsties.
Viņi droši vien arī zina, ka Sofija un Džošs ir dvīņi, kas pieminēti senajā grāmatā. Viņi ir pareģojumā un leģendā minētie dvīņi ar sudraba un zelta aurām, brālis un māsa ar spējām vai nu izglābt pasauli… vai iznīcināt to. Meitenes spējas ir atmodinātas, diemžēl zēna spējas — ne.
Tagad mēs esam Parizē, manā dzimtenē, pilsētā, kurā es pirmo reizi atklāju Kodeksu un sāku garos meklējumus, lai to iztulkotu. Ceļojums ļāva atklāt Vecos, tas pavēra filozofijas akmens noslēpumu un beidzot arī galējo nemirstības mistēriju.
Es mīlu šo pilsētu. Tā glabā noslēpumus un ir mājas vairāk nekā vienam no nemirstīgajiem un senajiem Vecajiem. Šeit es atradīšu veidu, kā atmodināt Džoša spējas un turpināt Sofijas izglītošanu.
Man tas jāvar.
Viņu labā — un cilvēku rases labā.
No Nikolasa Fleimela, alķīmiķa, dienasgrāmatas.
Rakstīts sestdien, 2. jūnijā Parīzē, manas jaunības pilsētā
SESTDIENA 2 .jūnijs
..
1. NODAĻA
Labdarības izsole nebija sākusies vēl krietni pāri pusnaktij, kamēr nebija beigušās galā pusdienas. Gandrīz četros no rīta izsole vēl tikai tuvojās beigām. Digitālais ekrāns aiz slavena ūtrupnieka — aktiera, kas bija spēlējis Džeimsu Bondu uz ekrāna daudzus gadus, — muguras rādīja kārtējo summu — nedaudz vairāk par miljonu eiro.
— Numur divsimt desmit: deviņpadsmitā gadsimta sākuma japāņu kabuki maskas.
Uztraukuma tirpas pārskrēja pāri pārpildītajai istabai, lzgrebtas no nefrīta, kabuki maskas bija ūtrupes galvenais efekts, un tika gaidīts, ka tās pakamps vairāk nekā par pusmiljonu eiro.
Garš, tievs vīrietis plāniem, tuvu galvai apcirptiem, sniegbaltiem matiem stāvēja telpas aizmugurē gatavs maksāt divtik.
Nikolo Makjavelli stāvēja atstatu no pūļa viegli uz krūtīm sakrustotām rokām, uzmanot, lai nesaburzītu savu Savile Roioa darināto melno zīda smokingu. Akmens pelēkās acis slīdēja pāri pārējiem solītājiem, analizējot un novērtējot tos. Patiesībā bija tikai pieci, kurus viņam vajadzēja uzmanīt: divi privāti kolekcionāri — tādi paši kā viņš: mazsvarīgas Eiropas valsts karaliskās ģimenes atvase, amerikāņu filmu aktieris, kas īsu brīdi bija populārs astoņdesmitajos gados, un antīko mantu tirgotājs, kurš, iespējams, solīja klienta uzdevumā. Pārējā auditorija — pasaules izklaides un sporta slavenību mikslis ar nelielu politiķu piejaukumu un parasti cilvēki, kas iegriezās atbalstīt jebkuru labdarības pasākumu, — bija nogurusi, iztērējusi savus līdzekļus vai arī nevēlējās solīt par savādajām nedaudz satraucoša izskata maskām.
Makjavelli kolekcionēja maskas jau ļoti sen un gribēja šo pāri, lai noslēgtu savu japāņu teātra kostīmu kolekcijas grupu. Šīs maskas pēdējo reizi parādījās pārdošanā 1898. gadā Vīnē, un tad Romanovu princis pārsolīja tās. Makjavelli bija pieticīgi solījis, viņš zināja — tās būs izliktas tirgū atkal, kad princis un viņa pēcnācēji nomirs. Nikolo zināja, ka joprojām būs tuvumā, lai nopirktu tās; tā bija viena no nemirstības priekšrocībām.
— Vai sāksim solīt ar simttūkstoš eiro?
Makjavelli paskatījās, uztvēra ūtrupnieka uzmanību un pamāja. Ūtrupnieks pamāja pretī. — Es solu simttūkstoš eiro Makjavelli kunga — viena no vienmēr visdāsnākajiem labdarības atbalstītājiem un sponsoriem — vārdā.
Aplausi piepildīja istabu, un daži cilvēki pagriezās, lai paskatītos uz viņu, un pat pacēla brilles. Nikolo pagodināja viņus ar pieklājīgu galvas mājienu.
— Vai mēs solām simt desmit? — ūtrupnieks jautāja. Viens no privātajiem kolekcionāriem nedroši pacēla roku.
— Viens divdesmit? — Ūtrupnieks paskatījās atkal uz Makjavelli, kas uzreiz pamāja.
Nākamajās trīs minūtēs solījumu brāzma pacēla cenu līdz diviem simtiem un piecdesmit tūkstošiem eiro. Bija palikuši tikai trīs nopietni solītāji: Makjavelli, amerikāņu aktieris un antīko mantu tirgotājs.
Makjavelli plānās lūpas savilkās smaidā: maskas būs viņa! Smaids pazuda, kad viņš sajuta iekškabatā klusu iezvanāmies mobilo telefonu. Vienu mirkli viņam bija kārdinājums ignorēt to; viņš bija devis saviem padotajiem stingrus norādījumus, ka viņu nedrīkst traucēt, ja vien tas nav absolūti neatliekami. Viņš izvilka plānu jo plānu Nokia lielajā LCD ekrānā pulsēja zobena attēls.
Makjavelli smaids pazuda pavisam. Šajā mirklī viņš zināja, ka vairs nevarēs nopirkt kabuki maskas šajā gadsimtā. Pagriezies uz papēža, viņš izsoļoja ārā no telpas un piespieda telefonu pie auss. Aiz sevis viņš dzirdēja ūtrupnieka āmuriņu atsitamies pret galdu. — Pārdots. Par divsimt sešdesmit tūkstošiem eiro.
— Klausos, — Makjavelli sacīja, pāriedams uz savas jaunības itāļu valodu.
Savienojums paukšķēja un krakšķēja, un tad no pasaules otras malas, Ojaias pilsētas ziemeļos no Losandželosas, kāds ar angļu akcentu atbildēja tajā pašā valodā, lietojot dialektu, kas nebija dzirdēts Eiropā vairāk nekā četrsimt gadu. — Man nepieciešama tava palīdzība.
Vīrietis pie telefona neidentificēja sevi, viņam to arī nevajadzēja, Makjavelli zināja, ka tas bija nemirstīgais mags un nekromants doktors Džons Dī, viens no visvarenākajiem un bīstamākajiem cilvēkiem pasaulē.
Nikolo Makjavelli izsteidzās ārā no mazās viesnīcas plašajā Place du Tertre bruģētajā skvērā un apstājās, lai ieelpotu vēso nakts gaisu. — Ko es varu darīt tavā labā? — viņš piesardzīgi jautāja. Viņš ienīda Dī un zināja, ka šīs jūtas ir abpusējas, bet abi kalpoja tumšajiem Vecajiem, un tas nozīmēja, ka viņi bija spiesti strādāt kopā gadsimtiem ilgi. Makjavelli arī nedaudz apskauda Dī par to, ka tas bija jaunāks nekā viņš — un tāds arī izskatījās. Makjavelli bija dzimis Florencē 1469. gadā, kas darīja viņu piecdesmit astoņus gadus vecāku par angļu magu.
— Fleimels atgriezies Parīzē.
Makjavelli iztaisnojās. — Kad?
— Tikko. Viņš tur nokļuva, izmantojot enerģijas vārtus. Man nav ne jausmas, kur viņš iznāks. Viņam līdzi ir Skataha.
Makjavelli seja noraustījās draudīgā grimasē. Pēdējā reizē, kad viņš tikās ar Kareivi, viņa izgrūda Makjavelli cauri durvīm. Tās tobrīd bija aizvērtas, un viņš gandrīz mēnesi bija nēsājis šinas ap plecu un krūškurvi. Viņš veselu nedēļu nespēja apsēsties.
— Viņiem līdzi ir divi bērni. Amerikāņi, — Dī sacīja, balsij atbalsojoties un pagaistot transatlantiskajā līnijā. — Dvīņi, — viņš piemetināja.
— Pasaki vēlreiz, — Makjavelli palūdza.
— Dvīņi, — Dī strupi attrauca, — ar tīrām zelta un sudraba aurām. Tu zini, ko tas nozīmē, — viņš sacīja.
— Jā, — Makjavelli nomurmināja. Tās bija nepatikšanas.
— Meitenes auru atmodināja Hekate, pirms pati dieviete un viņas Ēnu valstība tika iznīcināta. Es domāju, ka Endoras Ragana samācījusi meitenei Gaisa maģiju.