— Savu telefona numuru? Kāpēc? — Džošs apklusa un tad piebilda: — Neviens nekad neatceras savu telefona numuru. Kad tu pēdējo reizi sev zvanīji?
Ar kūpošām rūgteni saldās karstās šokolādes krūzēm rokās Sofija un Džošs sēdēja viens otram pretī pavisam tukšajā diennakts kafejnīcā netālu no Gare du Nord metro stacijas. Aiz letes bija tikai viens darbinieks, saīdzis skūtgalvis — pārdevēja palīgs ar otrādi piespraustu vārda zīmīti, kas vēstīja, ka viņu sauc ROUX.
— Man vajag nomazgāties, — Sofija drūmi sacīja. — Es gribu izmazgāt matus un iztīrīt zobus, un es vēlos pārmainīt drēbes. Jūtos tā, ka būtu pagājušas daudzas dienas, kopš es pēdējo reizi mazgājos.
— Es domāju, ka vairākas dienas. Tu izskaties drausmīgi, — Džošs piekrita. Viņš pasniedzās uz priekšu un noņēma blondu matu šķipsnu, kas bija pielipusi māsas vaigam.
— Es jūtos drausmīgi, — Sofija čukstēja. — Vai atceries, kad mēs pagājušajā vasarā bijām Long Beach un es ēdu saldējumu, tad apēdu čili dogu un frī kartupeļu spirāles un tad vēl izdzēru lielo sasafrasu?
Džošs pasmīnēja. — Un tu vēl piebeidzi manus grilētos spārniņus. Un manu saldējumu!
Sofija pasmaidīja, to atceroties, bet viņas smaids ātri pazuda. Lai arī temperatūra todien bija pacēlusies virs simt grādiem pēc Fārenheita, viņa sāka trīcēt, pa muguru — kā metāla bumbiņas — lejup sāka ritēt ledainas sviedru lāses, saslapinot sēdekli. Laimīgā kārtā viņa toreiz nebija piesprādzējusies, jo viņai kļuva slikti, bet rezultāts tik un tā bija pietiekami draņķīgs, mašīnu vismaz nedēļu nebija iespējams lietot. — Tā es jūtos ari pašreiz: auksti, drebelīgi, sāp visās malās.
— Nu, pacenties nevemt šeit, — Džošs nomurmināja. — Es nedomāju, ka Roks, mūsu dzīvespriecīgais apkalpotājs, būs pārāk iecietīgs.
Roks strādāja šajā kafejnīcā jau četrus gadus, šajā laikā viņš jau bija divreiz aplaupīts un bieži saņēmis draudus, ka to mēģinās, bet nekad pats nebija cietis. Diennakts kafejnīcās nereti varēja redzēt pa durvīm ienākam visu veidu savādus un bīstamus tipus, un Roks nodomāja, ka šis neparastais kvartets pavisam droši attiecas uz pirmo no pieminētajiem, bet iespējams — uz abiem tipāžiem. Abi pusaudži bija netīri un smirdīgi un izskatījās drausmīgi noguruši. Vecākais vīrs — iespējams, Roks domāja, bērnu vecaistēvs, — nebija diez ko labākā formā. Vienīgi ceturtā no grupas — sarkanmataina sieviete melnā topā, melnās biksēs un raupjos armijas zābakos — izskatījās jautra un mundra. Viņš prātoja, kāda ir viņas saistība ar pārējiem, noteikti neizskatījās, ka viņa varētu būt radiniece kādam no tiem, bet zēns un meitene bija pietiekami līdzīgi, lai varētu būt dvīņi.
Roks vilcinājās, kad vecākais vīrs izvilka kredītkarti, lai samaksātu par divām karstajām šokolādēm. Cilvēki tik mazus rēķinus parasti maksāja skaidrā naudā, un viņš prātoja, vai karte nav nozagta. — Man beigušies eiro, — vecais vīrs sacīja smaidot. — Vai jūs nevarat noņemt divdesmit un pārpalikumu izdot skaidrā naudā? — Rokam šķita, ka viņš runā franciski ar savādu, vecmodīgu akcentu, tādā kā šķietamā ritmā.
— Tas ir pilnīgi pret mūsu politiku…— Roks iesāka, bet skatiens sastapās ar sarkanmatainās meitenes bargo skatienu, kas lika pārdomāt. Viņš izspieda sarkanmatei veltītu smaidu, sacīdams: — Protams, es varu tā izdarīt. — Ja karte būs pieteikta, kaut vai nozagta, tā būs derīga maksāšanai šā vai tā.
— Es būšu ļoti pateicīgs, — vīrs smaidīja. — Vai jūs neiedotu man arī dažas monētas?
Roks ievadīja astoņus eiro par divām karstajām šokolādēm un novilka no Visa kartes kopējo summu — divdesmit eiro. Viņš bija pārsteigts, ka tā bija American kredītkarte, viņš varēja zvērēt, ka pēc akcenta šis vīrs bija francūzis. Pēc nelielas pauzes karte tika akceptēta, un, noņēmis maksu par diviem karstajiem dzērieniem, Roks pasniedza atlikumu viena un divu eiro monētās. Tad Roks atkal pievērsās matemātikas mācību grāmatai, kas bija paslēpta zem letes. Viņš bija nepareizi domājis par grupu. Tā nebija pirmā reize un droši vien ari ne pēdējā. Tie droši vien bija tūristi no kāda no pirmajiem rīta vilcieniem: viņi ne ar ko neatšķīrās no parastiem apmeklētājiem.
Nu, varbūt ne visi bija tiem līdzīgi. Joprojām pieliektu galvu viņš pacēla acis, lai paskatītos uz sarkanmataino jauno sievieti. Viņa stāvēja ar muguru pret viņu, runādama ar paveco vīru. Un tad lēnām un nesteidzīgi pagriezās, lai paskatītos uz viņu. Viņa pasmaidīja, pavisam viegli, ar lūpu kaktiņiem, un Roks pēkšņi atskārta, ka mācību grāmata ir ļoti interesanta.
Fleimels stāvēja pie kafijas letes un skatījās uz Skatahu. — Es gribu, lai tu paliec šeit, — viņš klusi sacīja, pāriedams no franču valodas uz latīņu valodu. Viņa acis nozibēja uz to pusi, kur sēdēja dvīņi un dzēra savu karsto šokolādi. — Pieskati viņus. Es iešu pameklēt telefonu.
Skataha pamāja. — Uzmanies. Ja kaut kas atgadīsies un mēs izšķirsimies, tad satiksimies Monmartrā. Makjavelli nekad neiedomāsies, ka mēs varētu atgriezties. Mēs gaidīsim ārpusē pie viena no restorāniem — nu, teiksim, pie La Maison Rose — katras stundas pirmās piecas minūtes.
— Es piekritu. Bet, ja es neatgriežos līdz pusdienas laikam, — viņš turpināja ļoti klusi, — es gribu, lai tu savāc dvīņus un dodies projām.
— Es tevi neatstāšu, — Skataha mierīgi sacīja.
— Ja es neatnāku, tad tāpēc, ka Makjavelli būs dabūjis mani, — alķīmiķis nopietni sacīja. — Skataha, pat tu nespēsi mani izglābt no viņa armijas.
— Es esmu stājusies pretī armijām ari agrāk.
Fleimels pasniedzās un uzlika roku uz Kareives pleca. — Dvīņi tagad ir tava prioritāte. Tev viņi jāaizsargā par katru cenu. Turpini mācīt Sofiju; atrodi kādu, kas var atmodināt Džošu, un māci ari viņu. Un izglāb manu dārgo Pereneli, ja vari. Un, ja es nomirstu, saki viņai, ka mans spoks sameklēs viņu, — viņš piebilda. Tad, iekams viņa paspēja ko teikt, viņš pagriezās un izsoļoja dzestrajā pirmsausmas gaisā.
— Steidzies atpakaļ… — Skatija nočukstēja, bet Fleimels jau bija projām. Ja viņu notvers, viņa nolēma — vienalga, ko viņš sacījis, viņa izvandīs visu pilsētu, bet atradīs viņu. Ievilkdama dziļi elpu, Skatija palūkojās pāri plecam un redzēja, ka skūtais pārdevēja palīgs blenž uz viņu. Uz viņa kakla sāna bija ietetovēts zirnekļa tīkls, un visā abu ausu garumā bija iešauts vismaz ducis mazu auskariņu. Viņa prātoja, cik sāpīgi tas varēja būt. Viņa vienmēr bija gribējusi iešautus auskarus ausīs, bet viņas āda vienkārši sadzija tik ātri, ka caurums jau bija aizaudzis, iekams viņa paspēja ielikt tajā auskaru.
— Kaut ko dzeramu? — Roks jautāja, nervozi smaidīdams, uz mēles pavīdot metāla bumbiņai.
— Ūdeni, — Skatija sacīja.
— Labi. Perrier?
— Krāna. Bez ledus, — viņa piemetināja un aizgriezās, lai pievienotos dvīņiem pie galda. Viņa pagrieza krēslu un iesēdās tajā jāteniski, atbalstījusies rokām uz atzveltnes, zodu atspiedusi pret rokām.
— Nikolass aizgāja pamēģināt sazvanīt manu vecomāti, lai noskaidrotu, vai viņa šeit kādu pazīst. Es nezinu, ko mēs iesāksim, ja viņam neizdosies sazvanīt.
— Kāpēc tā? — Sofija pavaicāja.
Skatija papurināja galvu. — Mums jātiek projām no ielām. Mums palaimējās, ka tikām projām no Svētās sirds bazilikas, iekams policija izveidoja kordonu ap to. Bez šaubām, viņi būs atraduši apdullušo virsnieku, tātad viņu meklējumi turpināsies un visām patruļām būs mūsu apraksts. Tas ir tikai laika jautājums, līdz mēs būsim pamanīti.