DI strauji iztaisnojās sēdeklī. — Grāfu de Senžermēnu? Viņš ir atgriezies Parīzē? Es dzirdēju, ka viņš ir miris Indijā, meklējot pazudušo Ofīras pilsētu.
— Acīmredzot nav miris. Mums ir zināms, ka viņam pieder apartamenti Elizejas laukos un divas mājas pilsētas nomalēs. Tās tiek novērotas. Ja Fleimels sazināsies ar viņu, mēs par to zināsim.
— Neļaujiet viņiem aizbēgt šoreiz, — Dī uzkliedza. — Mūsu saimnieki nebūs apmierināti. — Viņš strauji aizvēra telefonu, iekams Makjavelli paspēja atbildēt. Tad viņa sejā atplauka ātrs smaids. Tīkls savilkās arvien ciešāk un ciešāk.
— Viņš var būt tik bērnišķīgs, — Makjavelli nomurmināja itāliski. — Vienmēr pēdējam vārdam jāpieder viņam. — Stāvot kafijas veikala drupās, viņš uzmanīgi aizvēra telefonu un palūkojās uz postījumiem visapkārt. Izskatījās, it kā tornado būtu izdrāzies cauri kafejnīcai, pat griestos bija plaisas. Uz grīdas mētājās putekļveida kafijas tasīšu un apakštasīšu paliekas, sajaukušās ar izbirušām kafijas pupiņām, tējas lapiņām un sadrupušu konditorejas izstrādājumu paliekām. Makjavelli pieliecās, lai paceltu dakšu. Tā bija saliekta nevainojamā S formā. Nometis to zemē, viņš mēģināja virzīties uz priekšu pa gruvešiem. Skataha viena pati ar vienu roku bija pieveikusi divpadsmit labi trenētus un smagi bruņotus RAID policistus. Viņš klusībā bija cerējis, ka, iespējams, viņa, kopš Makjavelli bija viņu saticis pēdējo reizi, gadiem ejot, būs zaudējusi kaut ko no savām kaujas mākslas iemaņām, bet izskatījās, ka viņa cerības bija veltas. Skataha bija tikpat nāvējoša kā agrāk. Piekļūt tuvu Fleimelam un bērniem būs grūti, ja Kareive būs kopā ar tiem. Savā garajā dzīvē Nikolo bija ticies ar viņu reizes divpadsmit un katru reizi tik tikko izglābies no bojāejas. Pēdējo reizi viņi bija tikušies Staļingradas sasalušajās drupās 1942. gada ziemā. Ja nebūtu Skatahas, tad viņa spēki būtu ieņēmuši pilsētu. Nikolo bija nozvērējies, ka nogalinās viņu: iespējams, šī bija tā reize, kad jātur solījums. Bet kā lai nogalina nenogalināmo? Kas var stāties pretī kareivim, kas trenējis visu laiku lielākos varoņus, kas cīnījies visos lielākajos konfliktos un kura cīņas stils ir visu cīņas mākslu pamatā?
Iznācis ārā no izdemolētā veikaliņa, Makjavelli dziļi ieelpoja, iztīrīdams plaušas no rūgtās, asās izbārstītās kafijas un skābā piena smaržas, kas piepildīja gaisu. Viņam tuvojoties, Dagans atvēra mašīnas durvis, un itālietis redzēja savu atspulgu šofera melnajās brillēs. Viņš apstājās, iekams iesēdās auto un paskatījās uz policiju, kas slēdza ielas, un smagi bruņotu speciālo vienību pulcējamies mazās grupiņās, un parastās drēbēs tērptiem policistiem nemarķētās automašīnās. Franču slepenais dienests bija viņa pakļautībā, viņš varēja pavēlēt policijai, un viņam bija pieejama simts vīriešu un sieviešu liela privātā armija, kas bez iebildumiem pakļautos viņa norādījumiem. Un tomēr viņš zināja, ka neviens no tiem nevar stāties pretī Kareivei. Viņš nonāca pie lēmuma un paskatījās uz Daganu, iekams iekāpa mašīnā.
— Atrodi disijas.
Dagans sastinga, sejā pavīdēja viņam tik reti piemītošās emocijas. — Vai tas ir saprātīgi? — viņš jautāja.
— Tas ir nepieciešami.
12. NODAĻA
— Ragana sacīja, ka mums jābūt pie Eifeļa torņa septiņos un jāgaida tur desmit minūtes, — Nikolass Fleimels teica, viņiem steidzoties projām pa šauru ieliņu. — Ja šai laikā neviens neparādās, mums jāatgriežas astoņos un atkal deviņos.
— Kas tur būs? — Sofija jautāja, tekot sīkiem solīšiem, lai tiktu līdzi Fleimela platajiem soļiem. Viņa bija nogurusi, un tās dažas minūtes, ko pasēdēja kafejnīcā, lika vēl vairāk sajust, cik ļoti nogurusi patiesībā bija. Kājas šķita svina pielietas, un kreisajā pusē bija jūtami stipri dūrieni.
Alķīmiķis paraustīja plecus. — Es nezinu. Ar ko Ragana varēs sazināties.
— Ņemot vērā faktu, ka Parīzē atradīsies kaut viens, kas vēlēsies palīdzēt tev, — Skataha nebēdnīgi sacīja. —Tu esi bīstams ienaidnieks, Nikolas, un iespējams, pat vēl bīstamāks nekā draugs. Nāve un postaža vienmēr seko tev pa pēdām.
Džošs iesāņus paskatījās uz māsu, zinot, ka viņa klausās. Sofija apzināti raudzījās projām, bet viņš apzinājās, ka viņai šī saruna nebija tīkama.
— Nu, bet ja nu neviens neparādās, — Fleimels sacīja, — tad mēs ķeramies pie plāna B.
Skataha savilka lūpas rūgtā smaidā. — Es pat nezināju, ka mums ir plāns A. Kas ir plāns B?
— Es tik tālu vēl neesmu ticis, — Nikolass sūri nosmīnēja. Tad smīns nozuda no viņa sejas. — Es vēlos, kaut Perenele būt šeit, viņa zinātu, ko iesākt.
— Mums jāsadalās pa grupām, — Džošs pēkšņi sacīja.
Fleimels, kas bija priekšgalā, paskatījās pāri plecam. — Es tā nedomāju.
— Mums tas jādara, — Džošs pārliecinoši sacīja. — Tas ir saprātīgi. — To sacīdams, viņš prātoja, kāpēc alķīmiķis negrib, ka viņi sadalās grupās.
— Džošam taisnība, — Sofija ierunājās. — Policija meklē četrus. Es esmu pārliecināta, ka viņiem ir mūsu apraksts: divi pusaudži, sarkanmataina meitene un pavecāks vīrs. Tā tiešām nav pārāk ikdienišķa grupa.
— Pavecāks! — Nikolass izklausījās mazliet aizvainots, viņa franču akcents pastiprinājās. — Skatija ir divus tūkstošus gadu vecāka nekā es!
— Jā. Bet starpība ir tajā, ka es tāda neizskatos. — Kareive ķircinot pasmaidīja. — Sadalīšanās grupiņās ir laba ideja.
Džošs apstājās šaurās ieliņas galā un paskatījās uz abām pusēm. Policijas sirēnas kauca un trallināja viņiem visapkārt.
Sofija apstājās blakus brālim, un, lai ari viņu vaibstu līdzība bija manāma, viņš pēkšņi ievēroja, ka māsai uz pieres parādījušās rievas un spilgti zilās acis kļuvušas dūmakainas, bet acu varavīksnenes — sudrabainā nokrāsā.
— Roks sacīja, ka mums jāpagriežas pa kreisi uz Rue de Dankercļue vai pa labi tieši uz metro staciju.
— Es neesmu pārliecināts, ka sadalīšanās grupiņās… — Fleimels vilcinājās.
Džošs apmetās apkārt. — Mums tas jādara, — viņš noteiktā balsī sacīja. — Sofija un es, — viņš iesāka, bet Nikolass papurināja galvu, pārtraukdams viņu.
— Labi. Es piekritu sadalīties. Bet policija, iespējams, meklē dvīņus…
— Mēs diez ko neizskatāmies pēc dvīņiem, — Sofija ātri noteica. — Džošs ir garāks par mani.
— Un jums abiem ir gaiši mati un koši zilas acis, un neviens no jums nerunā franciski, — Skatija piebilda. — Sofij, tu nāksi ar mani. Divas meitenes nepievērsīs daudz uzmanības. Džošs un Nikolass ies kopā.
— Es nepametīšu Sofiju, — Džošs protestēja, jo no domas vien, ka tiks atdalīts no māsas šajā svešajā pilsētā, viņu pārņēma panika.
— Es būšu drošībā ar Skatiju, — Sofija sacīja pasmaidīdama.
— Tu pārāk uztraucies. Un es zinu, ka Nikolass parūpēsies par tevi.
Džo|am tas nešķita tik droši. — Es labāk paliktu kopā ar māsu, — Džošs stingri noteica.
— Lai meitenes iet kopā, tā ir labāk, — Fleimels sacīja. — Un drošāk.
— Drošāk? — Džošs visai skeptiski atkārtoja. — Nekas šajā sakarā nav droši.
— Džoš! — Sofija uzsauca tieši tādā tonī, kā viņu mamma dažreiz mēdza uzsaukt viņiem. — Diezgan. — Viņa atkal pievērsās Kareivei: —Tev kaut kas jāizdara ar saviem matiem. Ja policijai ir sarkanmatainas meitenes melnos armijas zābakos apraksts…