— Tev taisnība. — Skatahas kreisā roka veica ātru vijīgu kustību, un pēkšņi viņai starp pirkstiem atradās nazis ar īsu asmeni. Viņa pagriezās pret Fleimelu. — Man vajag kādu drēbes gabalu. — Negaidot atbildi, viņa apmetās apkārt un pacēla viņa apbružāto ādas jaku. Ar minimālām, bet precīzām kustībām viņa izšņāpa kvadrātiņu no Fleimela brīvi krītošā T krekla aizmugures. Tad viņa atlaida jaku vietā un salocīja auduma gabaliņu kā katūna lakatiņu, sasienot to galvas aizmugurē, tādējādi nosedzot savus īpatnējos matus.
— Tas bija mans mīļākais T krekls, — Fleimels nomurmināja.
— Bezmaz vai antīks. — Viņš neapmierināts papurināja plecus.
— Un tagad man salst mugura.
— Tā kā bērns. Es tev nopirkšu jaunu, — Skatija sacīja. Viņa satvēra Sofijas roku. — Nāc. Ejam. Satiksimies pie torņa.
— Tu zini ceļu? — Nikolass nosauca viņai pakaļ. Skatija iesmējās. — Es gandrīz sešdesmit gadu dzīvoju šeit, atceries? Es te biju, kad uzcēla torni.
Fleimels piekrītoši pamāja. — Nu labi, centieties nepiesaistīt sev uzmanību.
— Es centīšos.
— Sofij… — Džošs iesāka.
— Es zinu, — māsa atbildēja, — uzmanies. — Viņa pagriezās un aši apkampa brāli, abu auras iesprakšķējās. — Viss būs labi, — Sofija maigi sacīja, saskatot bailes viņa acīs.
Džošs piespieda sevi pasmaidīt un pamāja. — Kā tu to zini? Maģija?
— Es patiešām zinu, — Sofija vienkārši sacīja. Viņas acis uz mirkli iezaigojās sudraba krāsā. — Tas viss notiek viena iemesla dēļ — atceries pareģojumu. Viss beigu beigās izrādīsies labi.
— Es tev ticu, — Džošs sacīja, lai gan neticēja. — Uzmanies un atceries, — viņš piemetināja, — nekādu vēju.
Sofija vēlreiz viņu ātri apkampa. — Nekādu vēju, — viņa iečukstēja brālim ausī un tad aiztraucās projām.
Nikolass un Džošs vēroja, kā Skatija un Sofija pazuda lejā pa ielu, dodoties metro stacijas virzienā, tad viņi pagriezās un devās pretējā virzienā. Tieši pirms nogriezties ap stūri, Džošs atskatījās pāri plecam un redzēja, ka māsa dara tieši to pašu. Abi pacēla roku un pamāja atvadu sveicienu. Džošs pagaidīja, līdz māsa pazuda, un tad nolaida roku. Tagad viņš bija patiešām viens. Svešā pilsētā simtiem jūdžu attālumā no savām mājām, kopā ar vīru, no kura bija sācis baidīties.
— Es sapratu, ka tu zini ceļu, — Sofija sacīja.
— Pagājis labs laiciņš, kopš pēdējo reizi biju šeit, — Kareive atzinās, — un ielas ir ievērojami izmainījušās.
— Tu sacīji, ka biji šeit, kad uzcēla Eifeļa torni. — Pēkšņi Sofija apstājās, saprazdama, ko tieši bija pateikusi. — Un kad īsti tas bija? — viņa prasīja.
— 1889. gadā. Es aizbraucu pēc dažiem mēnešiem.
Skataha apstājās metro stacijas ārpusē un jautāja tālāko ceļu laikrakstu un žurnālu pārdevējai. Miniatūrā ķīniešu sieviete franciski runāja tik ļoti slikti, ka Skataha žigli pārgāja uz citu valodu. Sofija pēkšņi atskārta, ka viņa pazīst šo valodu — tas bija mandarīnu valodas dialekts. Tad smaidīgā ķīniete iznāca ārā un norādīja lejā pa ielu, runādama tik ātri, ka Sofija nespēja atšķirt atsevišķus vārdus pat ar visām Raganas valodas zināšanām, runāšana skanēja tā, it kā viņa dziedātu. Skataha pateicās un tad paklanījās, ķīniete arī paklanījās.
Sofija satvēra Kareives roku un vilka viņu projām. — Pietiks, nepievērs sev uzmanību, — viņa nomurmināja. — Cilvēki jau sāk blenzt.
— Uz ko viņi blenž? — Skataha jautāja, patiesi izbrīnīta.
— Nu, iespējams, ka vienīgi uz to, ka baltā meitene brīvi runā ķīniski un tad paklanās, — Sofija sacīja pasmaidot. — Tas bija gluži kā priekšnesums.
— Kādu dienu visi runās ķīniešu dialektā, un paklanīšanās ir tikai labas manieres, — Skataha sacīja, dodoties projām pa ielu, ievērodama sievietes dotos norādījumus.
Sofija centās neatpalikt. — Kur tu iemācījies ķīniešu valodu? — viņa jautāja.
— Ķīnā. Patiesībā es ar sievieti runāju ķīniešu dialektā, bet varu runāt arī citos ķīniešu valodas dialektos. Es daudz laika esmu pavadījusi Tālajos Austrumos un iemīlējusi tos.
Viņas gāja klusēdamas, un tad Sofija sacīja: — Cik valodās tu runā?
Skataha savilka pieri un, nedaudz pievērusi acis, domāja. — Seši, septiņi…
Sofija pamāja ar galvu. — Sešas vai septiņas, tas ir iespaidīgi. Mana mamma un tētis gribēja, lai mēs mācāmies spāņu valodu, un tētis mums mācīja grieķu un latīņu. Bet man patiešām gribētos iemācīties japāņu. Es ļoti gribētu aizbraukt uz Japānu, — viņa piebilda.
— … seši vai septiņi simti, — Skataha turpināja, tad skaļi iesmējās par apstulbušo Sofijas sejas izteiksmi. Viņa saņēma Sofijas roku savējā. — Man gan šķiet, ka dažas no tām tiek uzskatītas par mirušām valodām, tā ka neesmu droša, vai tās skaitās vai ne, bet atceries, ka es esmu bijusi šai pasaulē ļoti ilgu laiku.
— Vai tu patiešām esi dzīvojusi divarpus tūkstoš gadu? — Sofija jautāja, sāņus palūkodamās uz meiteni, kas neizskatījās vecāka par septiņpadsmit gadiem. Viņa pēkšņi pasmaidīja, jo nekad agrāk nebija iedomājusies sevi uzdodam šādu jautājumu.
— Divus tūkstošus piecus simtus un septiņpadsmit cilvēku gadu, — Skataha pasmaidīja cieši sakļautām lūpām, kas paslēpa viņas vampīra zobus. — Hekate reiz ieslodzīja mani patiešām drausmīgā pazemes Ēnu valstībā. Pagāja vairāki gadsimti, iekams atradu ceļu ārā no tās. Un, kad es biju jaunāka, vairāk laika pavadīju Li/onesses, Hy-Brasil un Tir na nOg Ēnu valstībās, kur laiks rit citādā tempā. Ēnu valstībās nav cilvēku laika, un es skaitu tikai to laiku, ko esmu pavadījusi uz šīs zemes. Kas zina, varbūt arī tu to izbaudīsi. Tu un Džošs esat unikāli un spēcīgi un kļūsit pat vēl spēcīgāki, kad apgūsit elementu maģijas. Ja jūs paši neatklāsit nemirstības noslēpumu, iespējams, kāds jums to piedāvās kā dāvanu. Nāc, iesim pāri ielai. — Saņemdama Sofijas roku, viņa stūma to pāri šaurai ieliņai.
Lai gan pulkstenis rādīja tikko kā seši no rīta, satiksme jau atdzīvojās. Kravas auto piegādāja preces restorāniem, un drēgnais rīta gaiss sāka piepildīties ar siekalas raisošām svaigi ceptas maizes un bulciņu smaržām, filtrētas kafijas aromātu. Sofija ieelpoja labi pazīstamās smaržas: kruasāni un kafija atgādināja viņai, ka tikai pirms divām dienām pati bija tos pasniegusi "Kafijas tases" apmeklētājiem. Sofija samirkšķināja acis, lai aizdzītu pēkšņi sanesušās asaras. Tik daudz kas bija noticis, tik daudz kas bija izmainījies pēdējās divās dienās. — Kā tas ir — dzīvot tik ilgi? — viņa ar neslēptu izbrīnu jautāja.
— Vientulīgi, — Skatija klusi noteica.
— Cik ilgi… cik ilgi tu vēl dzīvosi? — Sofija piesardzīgi pajautāja Kareivei.
Skatija paraustīja plecus un pasmaidīja. — Kas to lai zina? Ja es būšu uzmanīga, regulāri trenēšos un ievērošu savu diētu, varu nodzīvot vēl pāris tūkstošus gadu. — Tad viņas smaids pazuda no lūpām. — Bet es neesmu nepārspējama, nedz arī neuzvarama. Mani var nogalināt. — Viņa redzēja Sofijas satriekto skatienu un saspieda meitenes roku. — Bet tas nenotiks. Vai tu zini, cik daudz cilvēku, nemirstīgo un Veco, izbijušu radījumu un dažādu veidu briesmoņu mani mēģinājuši nogalināt?
Meitene papurināja galvu.
— Nu, patiesībā es arī nezinu. Bet tādu gadījumu bijis tūkstošiem. Iespējams, pat desmitiem tūkstošu. Bet es joprojām vēl esmu šeit; ko tas tev izsaka?