— Ka tu esi laba?
— Hā. Es esmu vairāk nekā laba, es esmu pati labākā. Es esmu Kareive. — Skataha apstājās un ieskatījās grāmatveikala skatlogā, bet Sofija pamanīja, ka tad, kad viņa pagriezās, lai kaut ko teiktu, viņas spilgti zaļās acis zibēja kaut kur citur, cieši aplūkojot apkārtni.
Apspiedusi vēlmi pagriezties apkārt, Sofija pazemināja balsi līdz čukstam. — Vai mums seko? — Viņa jutās visai pārsteigta, atklājot, ka nemaz nav nobijusies, viņa zināja, instinktīvi juta, ka nekas ļauns nevar notikt, esot kopā ar Skatiju.
— Nē, es tā nedomāju. Tikai vecs ieradums, — Skataha smaidīja.
— Šie ieradumi man palīdz palikt dzīvai gadsimtiem ilgi. — Viņa devās projām no skatloga, un Sofija pieķērās Skatijai pie rokas.
— Nikolass sauca tevi citā vārdā, kad mēs satikām tevi… — Sofija savilka pieri, mēģinādama atcerēties, kā viņš pirmo reizi stādīja priekšā Skatahu — Sanfrancisko tikai pirms divām dienām. — Viņš nosauca tevi par Kareivi, Jaunavu, Ēnu, Dēmonu slepkavu un Karaļu radītāju.
— Tie ir mani vārdi, — Skataha nomurmināja, izklausīdamās apmulsusi.
— Tie gan izklausās vairāk nekā vārdi, — Sofija neatlaidās.
— Tie izklausās pēc tituliem… tituliem, kurus tu esi nopelnījusi, — viņa turpināja.
— Nu, man ir daudz vārdu, — Skataha sacīja, — vārdi, kurus man iedevuši mani draugi, vārdi, kādos mani sauc mani ienaidnieki. — Vispirms es biju Kareive-Jaunava, tad kļuvu par Ēnu, tas par manu prasmi slēpties. Es uzlaboju pirmos maskēšanās tērpus.
— Izklausās pēc ņindzjām, — Sofija iesmējās. Klausoties Kareives runā, galvā uzzibsnīja tēli no Raganas atmiņām. Un viņa zināja, ka Skatija saka patiesību.
— Es mēģināju mācīt ņindzjas, bet tie nekad nebija tik labi, tici man. Es kļuvu par Dēmonu slepkavu, kad nogalināju Raktavīju. Un mani sauca par Karaļu radītāju, kad palīdzēju Artūram iegūt troni, — viņa piebilda, balsij iegūstot rūgtuma pieskaņu. Skataha ātri papurināja galvu. — Tā bija kļūda. Un ne jau pirmā. — Viņa iesmējās, bet smiekli skanēja neīsti un piespiesti. — Es esmu izdarījusi daudz kļūdu.
— Mans tētis mēdz sacīt, ka no kļūdām var mācīties.
Skatija skaļi iezviedzās: — Ne es! — Viņa nespēja noslēpt rūgtumu savā balsī.
— Izklausās, tev nav bijusi viegla dzīve, — Sofija klusu sacīja.
— Grūta, — Kareive atzinās.
— Vai kādreiz bijis… — Sofija apklusa, meklēdama pareizo vārdu, — vai tev kādreiz ir bijis… puisis?
Skatija cieši pavērās viņā un tad aizgriezusies lūkojās veikala skatlogā. Kādu mirkli Sofija nodomāja, ka viņa pēta skatlogā apskatei izliktās kurpes, bet tad saprata, ka Kareive skatās uz savu atspulgu stiklā.
Meitene prātoja, ko gan viņa tur redz.
— Nē, — beidzot Skatija sacīja. — Man nekad neviens nav bijis tuvs, neviens noteikts. — Viņa stīvi pasmaidīja. — Vecie baidījās un izvairījās no manis. Un es nemēģināju piekļūt diez cik tuvu cilvēkiem. Ir pārāk grūti vērot tos novecojam un nomirstam. Tas ir nemirstības lāsts: vērot izmaināmies pasauli, redzēt, kā viss, ko tu pazīsti, iznīkst. Atceries to, Sofij, ja kāds tev piedāvā nemirstību kā dāvanu. — Viņa lika pēdējam vārdam izklausīties kā zaimam.
— Izklausās ļoti vientulīgi, — Sofija piesardzīgi teica. Viņa nekad agrāk nebija domājusi, kā tas ir — būt nemirstīgam, turpināt dzīvot, kad tev viss pazīstamais mainās un ikviens, ko tu pazīsti, pamet tevi. Viņas pagāja kādu duci soļu klusēdamas, iekams Skatija atkal ierunājās.
— Jā, vientuļi, — viņa atzinās, — ļoti vientuļi.
— Es zinu, kas ir vientulība, — Sofija domīgi sacīja. — Mammai un tētim esot tik daudz projām vai ari tik bieži pārceļot mūs no vienas pilsētas uz citu, ir grūti sadraudzēties. Un gandrīz neiespējami saglabāt draugus. Es domāju, tāpēc mēs ar Džošu vienmēr esam bijuši tik tuvi, jo mums nav bijis neviena cita tik tuva. Mana labākā draudzene Elli ir Ņujorkā. Mēs ar viņu visu pārrunājam pa telefonu un sarakstāmies e-pastā, čatojam /M, bet es viņu neesmu redzējusi kopš Ziemassvētkiem. Viņa sūta man fotogrāfijas no sava mobilā telefona ikreiz, kad izmaina savu matu krāsu, tā ka es zinu, kā viņa izskatās, — Sofija piebilda smaidot. — Džošs pat nemēģina sadraudzēties.
— Draugi ir svarīgi, — Skataha piekrita, viegli saspiezdama Sofijas roku. — Bet, ja draugi nāk un iet, tad tev vienmēr paliek ģimene.
— Un kā ar tavu ģimeni? Endoras Ragana pieminēja tavu māti un brāli. — To sakot, galvā uzreiz uzplaiksnīja tēli no Raganas atmiņām: vecāka sieviete asiem sejas vaibstiem, asinssarkanām acīm un jauns vīrietis pelnu krāsas ādu un liesmojoši sarkaniem matiem.
Kareive nepatikā paraustīja plecus. — Mēs neesam diez ko runājušies šajās dienās. Mani vecāki ir Vecie, dzimuši un uzauguši Danu Tālis salā. Kad mana vecāmāte Dora pameta salu, lai mācītu pirmos cilvēkus, viņi nekad to nepiedeva vecaimātei. Kā daudzi Vecie, viņi uzskata, ka cilvēki nav daudz labāki par dzīvniekiem. "Dīvaiņi" — tā mans tēvs tos dēvēja. — Pār viņas seju pārskrēja riebums. — Mums vienmēr ir bijuši aizspriedumi. Mani tēvs un māte bija šokēti, kad es paziņoju, ka arī došos strādāt ar cilvēkiem, cīnīties par viņiem, aizstāvēt viņus, kad to spēšu.
— Kāpēc? — Sofija jautāja.
Skatijas seja atmaiga. — Tas bija pilnīgi acīmredzami, ka cilvēkiem pieder nākotne, ka Veco rases dienas ir skaitītas. — Viņa sāņus palūkojās uz Sofiju, kas bija pārsteigta, ieraugot Skatahas acis — spožas un mirdzošas, it kā tās būtu asaru pilnas. — Vecāki mani brīdināja: ja es pametīšot mājas, es apkaunošot ģimenes vārdu un viņi atteiksies no manis. — Skatijas balss pagaisa klusumā.
— Bet tu tik un tā aizgāji, — Sofija minēja.
Kareive pamāja ar galvu. — Es aizgāju. Es ar viņiem nerunāju tūkstoš gadu… līdz viņiem uzbruka likstas un bija vajadzīga mana palīdzība, — viņa piebilda pasmaidot. — Tagad mēs pa retam runājam, bet šķiet, ka viņi joprojām mani uzskata par apgrūtinājumu.
Sofija maigi saspieda Skatijas roku. Viņa jutās neērti no tā, ko Kareive tikko kā bija pastāstījusi, bet arī saprata, ka Skatija bija dalījusies ar kaut ko ļoti personisku, ar ko nebija dalījusies ne ar vienu citu. — Man ļoti žēl, ka es tevi apbēdināju.
Skataha atbildot arī saspieda Sofijas roku. — Tu mani neapbēdināji. Viņi apbēdināja mani — pirms vairāk nekā diviem tūkstošiem gadu, bet es joprojām to atceros, it kā tā būtu vakardiena. Ir pagājis ilgs laiks, kopš kāds painteresējies par manu dzīvi. Un tici man, ne viss tajā bijis slikts. Man ir daži brīnišķīgi piedzīvojumi, — viņa jautri sacīja. — Vai es tev pastāstīju par to laiku, kad biju vadošā soliste meiteņu grupā? Kaut kas līdzīgs velnišķīgajām panku Spice Girls, bet mēs vienīgi bijām uz Tori Amos vākiem. Mēs bijām ļoti populāras Vācijā. — Viņa pazemināja balsi. — Problēma bija tā, ka mēs visas bijām vampīri…
Nikolass un Džošs nogriezās uz Rue de Dunkercļue, tā bija kā bāztin piebāzta ar policistiem. — Turpini iet, —Nikolass mudināja, kad Džošs palēnināja soli, — un izturies nepiespiesti.
— Dabiski, — Džošs nomurmināja. — Es pat vairs nezinu, ko tas nozīmē.
— Ej ātri, bet neskrien, — Nikolass pacietīgi sacīja. — Tu esi pilnīgi nevainīgs students ceļā uz nodarbībām vai vasaras darba vietu. Paskaties uz policistu, bet neblenz. Un, ja kāds paskatās uz tevi, nenovērs ātri skatienu, ļauj acīm lēnām pāriet uz nākamo personu. Tā to dara parasti pilsoņi. Ja mūs apstādinās, runāšu es. Mums izdosies.— Viņš redzēja skeptisko skatienu zēna sejā, un viņa smaids atplauka. — Uzticies man, es to esmu darījis jau ļoti ilgu laiku. Viss triks ir, ka jākustas tā, it kā šeit būtu tava īstā vieta. Policistiem ir trenēta acs redzēt cilvēkus, kuri izskatās vai uzvedas aizdomīgi.