— Vai tev nešķiet, ka mēs piederam pie abām šīm kategorijām? — Džošs jautāja.
— Mēs izskatāmies te iederīgi, un tas padara mūs neredzamus. — Trīs policistu grupiņa pat nepaskatījās viņu virzienā, kad viņi pagāja tiem garām. Džošs ievēroja, ka katram bija citāda uniforma, un šķita, ka tie strīdas.
— Labi, — Nikolass sacīja, kad viņi bija ārpus to dzirdamības.
— Kas ir labi?
Nikolass pamāja ar galvu atpakaļ. — Tu redzēji dažādās uniformas?
Zēns pamāja ar galvu.
— Francijā ir sarežģīta policijas sistēma, Parīzē pat vēl vairāk. Ir Nacionālā policija, tad Nacionālā žandarmērija un Policijas prefektūra. Makjavelli acīmredzot izdzinis visus laukā, lai atrastu mūs, bet viņa lielā kļūda vienmēr bijis uzskats, ka pārējie cilvēki ir tikpat aukstasinīgi loģiski kā viņš. Viņš nešaubīgi domā, ja iztrieks visus šos policijas spēkus uz ielas, tie nedarīs neko citu kā vienīgi meklēs mūs. Bet dažādu vienību starpā pastāv liela sāncensība, un ikviens grib nopelnus sev par bīstamo noziedznieku notveršanu.
— Vai tu tagad mūs par tādiem esi padarījis? — viņš prasīja, nespēdams noslēpt pēkšņo nepatiku balsī. — Pirms divām dienām Sofija un es bijām laimīgi un normāli cilvēki. Bet paskaties uz mums tagad: es pat lāgā nezinu, kur ir mana māsa. Mums dzenas pakaļ, mums uzbrūk briesmoņi, un tagad mēs vēl esam policijas visbīstamāko noziedznieku sarakstā. Tu esi pārvērtis mūs par noziedzniekiem, Fleimela kungs. Bet šī nav pirmā reize, kad tu esi bijis noziedznieks, vai ne? — viņš nobēra. Tad iebāza rokas dziļi kabatās un savilka plaukstas dūrēs, lai tās netrīcētu. Viņš bija nobijies un dusmīgs, un bailes padarīja viņu pārdrošu. Džošs nekad agrāk nebija runājis ar pieaugušajiem šādi.
— Nē, — Nikolass klusi sacīja, viņa pelēkās acis draudīgi iezaigojās. — Mani ir saukuši par noziedznieku. Bet tikai mani ienaidnieki mani tā saukuši. Man šķiet, — viņš piebilda pēc ilga klusuma, — ka tu esi runājis ar doktoru Dī. Un vienīgā vieta, kur tu varēji satikt viņu, bija Ojaiā, jo tas bija vienīgais brīdis, kad tu biji projām no mana redzesloka.
Džošs pat nedomāja to noliegt: — Es satiku Dī, kad jūs visi trīs bijāt aizņemti ar Raganu, — viņš atzinās bez minstināšanās. — Viņš man daudz ko pastāstīja par tevi.
— Es esmu pārliecināts, ka viņš pastāstīja, — Fleimels nomurmināja. Viņš gaidīja pie iežogojuma, kamēr ducis studentu ar riteņiem un mopēdiem patraucās garām, tad devās pāri ielai. Džošs steidzās viņam pakaļ.
— Viņš sacīja, ka tu nekad nevienam nesaki visu.
— Taisnība, — Fleimels piekrita.
— Viņš sacīja, ka tu esi nozadzis Ābrahama Grāmatu no Luvras.
Nikolass pagāja kādu duci soļu, iekams pamāja ar galvu. — Nu,
es domāju, ka tā arī ir taisnība, — viņš sacīja, — lai gan ne gluži tā, kā tev tīkas to pasniegt. Septiņpadsmitajā gadsimtā grāmata patiešām uz īsu brīdi bija nokļuvusi kardināla Rišeljē rokās.
Džošs pašūpoja galvu. — Kas tas tāds?
— Vai tu nekad neesi lasījis "Trīs musketierus"? — Fleimels pārsteigts prasīja.
— Nē. Pat neesmu redzējis filmu.
Fleimels pamāja ar galvu. — Man veikalā ir eksemplārs… — viņš iesāka un tad apstājās. Kad viņš ceturtdien bija devies projām no veikala, tas bija pārvērsts drupās. — Rišeljē parādās grāmatās — un filmās arī. Viņš bija reāla persona, zināms kā l'Eminence Rouge. Tā viņš tika saukts sava sarkanā kardināla talāra dēļ, — Fleimels paskaidroja. — Viņš bija karaļa Luija XIII galvenais ministrs, bet patiesībā valdīja valsti. 1632. gadā Dī izdevās sagūstīt Pereneli un mani vecpilsētā. Viņa necilvēciskie aģenti bija aplenkuši mūs: zemē, zem mūsu kājām, bija vampīri, gaisā — vārnas, un Baobhan Sits dzina mums pēdas ielās. Nikolass papurināja plecus, kā nokratīdams nepatīkamas atmiņas, un paskatījās uz augšu un apkārt, it kā gaidītu ieraudzīt šos radījumus parādāmies atkal. — Es jau sāku domāt, ka drīzāk iznīcināšu Kodeksu nekā redzēšu to nonākam Dī rokās. Tad Perenele ieteica vienu pēdējo ideju — paslēpt grāmatu visiem redzamā vietā. Tā bija vienkārša un izcila!
— Un ko jūs izdarījāt? — Džošs jautāja, tagad ieinteresēts.
Fleimela zobi uzzibsnīja ātrā smaidā. — Es pieteicos vizītē pie
kardināla Rišeljē un pasniedzu viņam kā dāvanu grāmatu.
— Tu iedevi to viņam. Vai viņš zināja, kas tā ir par grāmatu?
— Protams, ka zināja. Ābrahama Grāmata ir slavena, Džoš, — un neģēlīga varētu būt piemērotāks vārds. Nākamo reizi, kad būsi pie interneta, paskaties informāciju par to.
— Vai kardināls zināja, kas tu esi? — viņš jautāja. Klausīties Fleimelā bija viegli, tik viegli noticēt visam, ko viņš saka. Un tad viņš atcerējās, cik ticami bija izklausījies Dī teiktais Ojaiā.
Fleimels pasmaidīja atceroties. — Kardināls Rišeljē noticēja, ka esmu viens no Nikolasa Fleimela pēctečiem. Tā mēs uzdāvinājām viņam Ābrahama Grāmatu, un viņš to nolika savā bibliotēkā. — Nikolass klusītiņām iesmējās, šūpodams galvu. — Drošākajā vietā visā Francijā.
Džošs savilka pieri. — Bez šaubām, kad viņš ieskatījās tajā, viņš redzēja, ka burti pārvietojas.
— Perenele uzlika grāmatai burvestību. Noteikta veida burvju vārdus — pārsteidzoši vienkāršus, bet acīmredzot es tomēr nekad to nevarētu paveikt — kad kardināls skatījās grāmatu, viņš redzēja to, ko gaidīja: lappuses ar bagātīgi izrotātu grieķu un aramiešu rakstu.
— Vai Dī notvēra tevi?
— Gandrīz. Mēs izbēgām ar baržu lejup pa Sēnu. Dī pats stāvēja uz Jaunā tilta ar duci musketieru un raidīja neskaitāmus šāvienus uz mums. Tie visi paskrēja garām par spīti musketieru reputācijai; tie bija drausmīgi šāvieni, — viņš piebilda. — Un tad pēc pāris nedēļām mēs ar Pereneli atgriezāmies Parīzē, es ielauzos bibliotēkā un nozagu grāmatu. Tā ka es domāju, tu vari sacīt, ka Dī ir taisnība, — viņš secināja. — Es esmu zaglis.
Džošs turpināja iet klusēdams; viņš nesaprata, kuram ticēt. Viņš gribēja ticēt Fleimelam, strādājot grāmatu veikalā blakus, puisim šis vīrietis bija iepaticies, un viņš bija sācis respektēt Fleimelu. Džošs gribēja uzticēties viņam, un tomēr viņš nekad nevarēs piedot Sofijas pakļaušanu briesmām.
Fleimels paskatījās augšup un lejup uz ielu, tad, uzlicis roku uz Džoša pleca, virzīja viņu caur tobrīd apstājušos satiksmi pāri Rue de Dunkercļue. — Tikai gadījumā, ja mums seko… — viņš klusi ierunājās, lūpām tik tikko kustoties, kamēr viņi lavierēja cauri agrās rīta stundas satiksmei.
Kad viņi bija pāri ielai, Džošs nokratīja Nikolasa roku. — Tas, ko Dī sacīja, izklausās ļoti sakarīgi, — viņš turpināja.
— Esmu pārliecināts, ka tā ir, — Fleimels sacīja smiedamies. — Doktors Džons Dī ir bijis daudz kas savā garajā un raibajā dzīvē, mags un matemātiķis, alķīmiķis un spiegs. Bet ļauj man tev ko pateikt, Džoš, — viņš bieži bijis blēdis un melis. Viņš ir melu un puspatiesības meistars, un viņš ir stipri piestrādājis un praktizējies šajā mākslā pašos bīstamākajos laikos — Elizabetes laikmetā. Viņš zina, ka labākie meli ir tie, kas aptīti ap patiesības būtību. — Viņš apklusa, viņa acis pazibēja pāri pūlim, kas plūda garām. — Ko viņš vēl pastāstīja tev?