Džošs brīdi vilcinājās, pirms atbildēja. Viņam negribējās izklāstīt savu sarunu ar Dī, bet tad saprata, ka, iespējams, jau pateicis par daudz. — Dī sacīja, ka tu izmanto Kodeksa burvestību sev.
— Labi! — Nikolass pamāja. —Tas ir skaists punkts. Es izmantoju nemirstības burvestību, lai uzturētu Pereneli un sevi dzīvus, tā ir taisnība. Un es izmantoju filozofijas akmens formulu, lai parastu metālu pārvērstu zeltā un akmeņogles — dimantos. Bet neviena nauda nav notriekta bezjēdzīgi, ļauj man to pateikt. Mēs izgatavojām tik daudz bagātības, cik mums bija nepieciešams — mēs nebijām mantkārīgi.
Džošs pasteidzās garām Fleimelam un pagriezās ar seju pret viņu. — Runa nav par naudu, — viņš atcirta. — Ir vēl daudz kas, ko tu veici ar tā palīdzību, kas ir grāmatā. Dī sacīja, ka to var izmantot, lai šo zemi pārvērstu par paradīzi, tu varētu izārstēt slimības, pat uzlabot apkārtējo vidi. — Viņam nebija saprotams, kāpēc kāds negrib to izmantot šiem mērķiem.
Fleimels apstājās Džoša priekšā. Viņa acis bija gandrīz zēna acu līmenī. — Jā, Grāmatā ir burvestības, kuras var izdarīt visu to un vēl daudz, daudz vairāk, — viņš nopietni sacīja. — Es esmu redzējis Grāmatā burvestības, kas var pārvērst šo pasauli par izdedzi, un citas, kas tuksnesim var likt uzplaukt. Bet, Džoš, pat ja es varētu veikt šīs burvestības — ko es nevaru, Grāmatas materiāls nav domāts manai lietošanai… — Fleimela blāvās acis cieši ieurbās Džošā, un Džošs nešaubījās, ka alķīmiķis saka patiesību. — Perenele un es esam tikai Grāmatas sargi. Mēs to vienkārši turam pie sevis, līdz es to varēšu nodot tās patiesajiem īpašniekiem. Tie zinās, kā to izmantot.
— Bet kuri ir patiesie īpašnieki? Kur tie ir?
Nikolass Fleimels uzlika abas rokas uz Džoša pleciem un ielūkojās viņa spilgti zilajās acīs. — Nu, es cerēju, — viņš sacīja ļoti klusi, — ka tie varētu būt tu ar Sofiju. Patiesībā es lieku uz spēles visu — savu dzīvi, Pereneles dzīvi, visas cilvēku rases izglābšanos — tie esat jūs.
Stāvot uz Rue de Dunkercjue, skatoties alķīmiķa acīs un saskatot tajās patiesību, Džošam šķita, ka cilvēki izgaist, it kā viņi vieni paši stāvētu uz ielas. Viņš skaļi norija siekalas. — Tu tam tici?
— No visas sirds, — Fleimels vienkārši sacīja. — Un visu, ko esmu darījis, es esmu darījis, lai pasargātu tevi un Sofiju un sagatavotu jūs tam, kas sekos. Tev man jātic, Džoš. Tev jātic. Es zinu, tu esi dusmīgs par to, kas notika ar Sofiju, bet es nekad neļaušu viņai nodarīt pāri.
— Viņa varēja nomirt vai palikt komā, — Džošs nomurmināja.
Fleimels papurināja galvu. — Ja viņa būtu parasts cilvēks, tad
jā, tad tas varēja notikt. Bet es zinu, ka viņa nav parasts cilvēks. Nedz arī tu, — viņš piemetināja.
— Mūsu auru dēļ? — Džošs jautāja, mēģinādams iegūt pēc iespējas vairāk informācijas.
— Jo jūs esat leģendas dvīņi.
— Un ja nu tu maldies? Vai tu esi padomājis, kas notiks, ja tu maldies?
— Tad atgriezīsies tumšie Vecie.
— Vai tas būs tik ļauni? — Džošs skaļi prātoja.
Nikolass jau atvēra muti, lai atbildētu, bet tad ātri saknieba lūpas, apspiezdams to, ko bija gribējis sacīt, bet pirms tam Džošs redzēja ātru dusmu dzirksti noplaiksnām pāri viņa sejai. Beidzot Nikolass izspieda smaidu. Maigi viņš pagrieza Džošu apkārt tā, lai viņš būtu ar seju pret ielu. — Ko tu redzi? — viņš jautāja.
Džošs pašūpoja galvu un paraustīja plecus. — Neko… tikai baru cilvēku, kas dodas uz darbu. Un policistus, kuri meklē mūs, — viņš piebilda.
Nikolass satvēra Džoša plecu un mudināja viņu doties lejā pa ielu. — Nedomā par tiem kā cilvēku baru, —Fleimels asi aizrādīja. — Tā Dī un viņam līdzīgie uztver cilvēku, tos, kurus tie sauc par cilvēkiem. Es redzu indivīdus ar viņu rūpēm un gādību, ar ģimenēm un tiem, kurus tie mīl, ar draugiem un kolēģiem. Es redzu cilvēkus.
Džošs papurināja galvu. — Es nesaprotu.
— Dī un Vecie, kam viņš kalpo, skatās uz šiem cilvēkiem vienīgi kā saviem kalpiem. — Viņš apklusa un tad klusām piebilda: — Vai barību.
13. NODAĻA
Guļot taisni iztiepusies uz muguras, Perenele Fleimela cieši lūkojās uz pleķainajiem akmens griestiem un prātoja, cik daudz citu ieslodzīto Alkatrazā bija darījuši to pašu. Cik daudz citu bija skatījuši līnijas un plaisas akmenī, saskatījuši apveidus melnajās ūdens pēdās, iztēlē veidojuši attēlus no brūnganā mitruma pleķiem. Gandrīz visi, viņa nodomāja.
Un cik daudzi bija dzirdējuši balsis? — viņa prātoja. Viņa bija pārliecināta, ka daudzi cietumnieki bija iedomājušies, ka dzird skaņas tumsā — čukstus, klusinātas frāzes, bet, tā kā tiem nepiemita Pereneles sevišķās spējas, tas, ko viņi dzirdēja, neeksistēja ārpus viņu iztēles.
Bet Perenele dzirdēja Alkatrazas spoku balsis.
Uzmanīgi ieklausoties, viņa varēja atšķirt simtiem balsu, iespējams, pat tūkstošiem. Vīriešu un sieviešu, bērnu — pārāk skaļas un kliedzošas, murminošas un raudošas, saucošas pēc zudušajiem mīļajiem, atkal un atkal atkārtojot savus vārdus, sludinot savu nevainību, nolādot cietuma uzraugus. Viņa savilka pieri; tie nebija tie, kurus viņa meklēja. Ļaudama balsīm skanēt pāri sev, viņa tās šķiroja, līdz izvēlējās vienu par citām skaļāku balsi; stipra un pārliecināta, tā griezās cauri balsu burbuļošanai, un Perenele koncentrēja savu uzmanību uz to, pievērsdama sevišķu uzmanību vārdiem, nosakot valodu.
— Šī ir mana sala.
Tas bija vīrs, runājošs senā un ļoti formālā spāņu valodā. Koncentrējusies uz griestiem, Perenele norobežojās no pārējām balsīm. — Kas tu esi? — Mitrumā vārdi no viņas mutes drēgnajos griestos vēlās kā dūmi, un spoku miriādes apklusa. Sekoja ilgs klusuma bridis, it kā spoks būtu pārsteigts, ka tiek uzrunāts, un tad tas lepni paziņoja: — Es esmu pirmais eiropietis, kurš iekuģoja šajā līcī, un pirmais, kurš ieraudzīja šo salu.
Veidols sāka formēties tieši virs viņas galvas, raupjas sejas formas parādījās plaisās un zirnekļu tīklos, melnais mitrums un zaļā sūna piešķīra tai noteiktību un apjomu.
— Es šo vietu nosaucu par la Isla de 1os Alcatraces.
— Pelikānu sala, — Perenele sacīja, viņas vārdi bija kā tik tikko saklausāmi izelpas čuksti.
Seja griestos pieņēma skaidrāku apveidu. Tā izrādījās glīta izskata vīrieša seja, gara un šaura, ar tumšām acīm. Ūdens pilieni izveidoja it kā asarām pielijušas acis.
— Kas tu esi? — Perenele vēlreiz jautāja.
— Es esmu Huans Manuels de Aijala. Es atklāju Alkatrazu.
Nagi klikšķēja un knakšķēja pret akmeņiem kameras ārpusē, čūskas un sasmakušās gaļas smaka vēlās lejā pa gaiteni. Perenele palika klusa, līdz smaka un soļi atkāpās, un, kad viņa atkal paskatījās griestos, seja bija kļuvusi vēl skaidrāka, spraugas mūrī veidoja dziļas grumbas vīra pierē un ap acīm. Jūrnieka seja, viņa atskārta, grumbas veidojušās no acu piemiegšanas, vērojot horizontu tālumā.
— Kāpēc tu esi šeit? — viņa skaļi brīnījās. — Vai tu nomiri šeit?
— Nē. Ne šeit. — Plānās lūpas savilkās smaidā. — Es atgriezos, jo iemīlēju šo vietu no pirmā acu skatiena. Tas bija tā mūsu Kunga 1775. gadā, un es biju uz kravas kuģa San Carlos. Es pat atceros mēnesi, tas bija augusts, un datumu — tas bija piektais.
Perenele pamāja ar galvu. Viņa bija saskārusies ar šādiem spokiem kā Aijala jau agrāk. Vīrieši un sievietes, kurus ļoti pievilka kāda vieta, atgriezās tajā atkal un atkal savos sapņos, un galu galā, kad viņi nomira, viņu gars nonāca tajā pašā vietā, kļūstot par tās sargspoku.