— Es sargāju šo salu jau vairākas paaudzes. Es vienmēr to sargāšu.
Perenele cieši vērās uz augšu sejā. — Tevi droši vien apbēdināja
fakts, ka šī skaistā vieta kļuva par sāpju un ciešanu vietu, — viņa zondēja. Vaibsti ap muti sakustējās, un viens ūdens piliens nokrita no tās vietas, kur bija acs, un izšķīda uz Pereneles vaiga.
— Drūmi laiki, drūmi laiki, bet tagad jau aiz muguras… paldies Dievam, pagājuši. — Spoka lūpas kustējās, un vārdu čuksti skanēja viņas galvā. — Alkatrazā kopš 1963. gada nav bijis neviena ieslodzītā, un sala ir mierpilna kopš 1971. gada.
— Bet tagad te, uz tavas iemīļotās salas, ir jauns cietumnieks, — Perenele mierīgi sacīja. — Un cietumnieku sargā briesmīgākais no briesmīgākajiem radījumiem, kādi jebkad uz šīs salas redzēti agrāk.
Seja griestos izmainījās, ūdeņainās acis samirkšķinājās. — Kurš?
Tu?
— Es esmu šeit pret savu gribu, — Perenele sacīja. — Es esmu Alkatrazas pēdējā cietumniece, un mani nesargā cilvēkveida cietumsargs, bet sfinksa.
— Nē!
— Pats paskaties!
Apmetums ieplaisāja, un mitri putekļi nolija pār Pereneles seju. Kad viņa atkal atvēra acis, seja no griestiem bija pazudusi, aiz sevis neatstādama neko vairāk kā pleķi.
Perenele atļāvās pasmaidīt.
— Kas tevi uzjautrina, cilvēk? — Balss bija kā šļūcošs šņāciens, un valoda — no pirmcilvēku rases perioda. Piecēlusies sēdus, Perenele pievērsās radījumam, kas stāvēja gaitenī mazāk nekā sešu
•r
pedu attalumā no viņas. Seno cilvēku paaudžu paaudzes bija centušās iemūžināt šī radījuma attēlu uz alu sienām un podiem, iegravēt tā veidolu akmenī, sagūstīt tā izskatu pergamentos. Un neviens no tiem pat ne tuvu neattēloja patieso sfinksas drausmīgumu. Sfinksas ķermenis bija kā milzīgai muskuļotai lauvai, vecu ievainojumu rētu izvagots. No pleciem rēgojās ārā divi ērgļa spārni, tie plakaniski gulēja uz muguras, spalvas izspūrušas un netīras. Un maza, pat smalka izskata galva ar jaunas, skaistas sievietes seju.
Sfinksa pienāca pie kameras restēm, un gaisā Pereneles priekšā izšāvās melna šķelta mēle. — Tev nav iemesla smaidīt, cilvēk. Es esmu uzzinājusi, ka tavs vīrs un Kareive ir ielenkti Parīzē. Drīz viņi būs gūstekņi, un šoreiz doktors Dī nodrošināsies, ka viņi nekad vairs neizbēgs. Es sapratu, ka Vecie beidzot ir devuši doktoram atļauju nogalināt leģendāro alķīmiķi.
Perenele sajuta, ka viņai vēderā kaut kas saraujas. Jau gadiem ilgi tumšie Vecie alka sagūstīt Nikolasu un Pereneli dzīvus. Ja viņa notic sfinksai un tie patiešām gatavojas nogalināt Nikolasu, tad viss ir mainījies. — Nikolass aizbēgs, — viņa pārliecināta sacīja.
— Ne šoreiz. — Sfinksas lauvas aste satraukti kustējās uz priekšu un atpakaļ, saceldama putekļu mākoņus. — Parīze pieder itālietim Makjavelli, un drīz viņam piebiedrosies angļu mags. Alķīmiķis nespēs izvairīties no abiem.
— Un bērni? — Perenele jautāja, acīm draudīgi samiedzoties. Ja kaut kas notiks Nikolasam un bērniem…
Sfinksas spalvas sacēlās, izplatīdamas pelējuma smaku. — Dī tic, ka cilvēkbērni ir spēcīgi un ka tie patiešām ir dvīņi, kas pieminēti pareģojumā un leģendā. Viņš ari tic, ka viņus var pārliecināt kalpot mums, nevis sekot nesakarīgajam, vecajam, trakajam grāmattirgotājam. — Sfinksa ievilka dziļu, gārdzošu elpu. — Bet, ja viņi nepiekritīs darīt to, ko viņiem liek, tad viņi ies bojā.
— Un kas notiks ar mani?
Sfinksas skaistā mute atvērās, atklājot gadiem nolietojušos, adatainus zobus. Viņas garā, melnā mēle noplivinājās gaisā. — Tu esi mana, burve, — viņa nošņācās. — Vecie atdeva tevi man kā dāvanu par manu tūkstošgadu ilgo uzticību viņiem. Kad tavs vīrs būs sagūstīts un noslepkavots, tad man dos atļauju apēst tavas atmiņas. Kas tās būs par dzīrēm! Es gatavojos izbaudīt katru vismazāko gabaliņu. Un, kad es būšu beigusi, tu neatcerēsies neko, pat ne savu vārdu. — Sfinksa sāka smieties, un smiekli kā šņācieni un ņirdzieni atbalsojās kailajās akmens sienās.
Un tad aizcirtās kameras durvis.
Pēkšņā skaņa šokēja sfinksu tik ļoti, ka tā uzreiz apklusa. Mazā galva pagriezās, un viņas mēle zibināja, kā izgaršojot gaisu.
Vēl citas durvis aizcirtās.
Tad vēl vienas.
Un vēl vienas.
Sfinksa apmetās apkārt, ar nagiem šķildama dzirksteles pret grīdu. — Kas tur? — Viņas balss spalgi atbalsojās pret slapjajiem akmens mūriem.
Pēkšņi augšējā galerijā visas kameru durvis cita pēc citas ar troksni atvērās un pēc tam aizcirtās, dārdoši sprāgstoša skaņa dziļi vibrēja cietuma sirdī, izraisīdama putekļu lietu no griestiem.
Šņācot un sēcot, sfinksa aizmetās projām meklēt trokšņa avotu.
Ledaini smaidot, Perenele uzmeta savas kājas atpakaļ uz lāvas un atgūlās, nolikusi galvu uz sakrustotajiem pirkstiem.
Alkatrazas sala piederēja Huanam Manuelam de Aijalam, un šķita, ka viņš tomēr piesaka savu klātbūtni. Perenele dzirdēja kameru durvju šķindoņu, koku dunoņu un sienu rībēšanu un zināja, ka Aijala bija kļuvis poltergeists.
Trokšņojošs spoks.
Viņa arī zināja, ko Aijala dara. Sfinksa bija aprijusi Pereneles maģiskās enerģijas, un viss, kas poltergeistam bija jādara, — jāpatur radījums tālu projām no viņas kameras uz īsu brītiņu, lai Pereneles spēki atjaunotos. Paceldama roku, sieviete ļoti koncentrējās.
Mazītiņa sniegbalta dzirkstele dejoja starp viņas pirkstiem, tad pagaisa.
Drīz.
Drīz.
Burve sakļāva plaukstu dūrē. Kad viņas spēki būs atgriezušies, viņa spēs nonest Alkatrazu kūleniski lejup gar sfinksas ausīm.
14. NODAĻA
Skaistais, komplicētais Eifeļa tornis sniedzās vairāk nekā deviņsimt pēdu virs Džoša galvas. Bija laiks, kad viņš tika pildījis skolas projektu "Modernās pasaules desmit brīnumi". Metāla tornis tur bija ar otro numuru, viņš bija apsolījies sev kādu dienu tur nokļūt un to apskatīt.
Lai nu kā, bet, kad viņš beidzot bija Parīzē, viņš pat nepaskatījās augšup uz to.
Stāvot gandrīz tieši zem torņa centra, viņš pacēlās uz pirkstgaliem, grozot galvu pa kreisi un pa labi, meklēdams savu dvīņumāsu starp tūristiem, kuru tik agrā rīta stundā bija pārsteidzoši daudz. Kur viņa ir?
Džošs bija nobijies.
Nē, vairāk nekā nobijies — viņš bija pārbijies.
Pēdējās pāris dienās viņš bija iemācījies baiļu patieso nozīmi. Pirms ceturtdienas notikumiem Džošs patiešām baidījās no izkrišanas pārbaudījumā vai ari no publiska pazemojuma klasē. Viņam bija arī cita veida bailes, tās neskaidrās, drebuļus uzdzenošās domas, kas parādījās pašā nakts melnumā, kad viņš guļot un domājot atskārta, kas notiktu, ja viņa vecāki ciestu nelaimes gadījumā. Sāra un Ričards Ņūmeni abi bija doktori arheoloģijā un paleontoloģijā, un, lai gan viņu darbs nebija no bīstamākajiem, viņu pētījumi dažreiz aizveda uz valstīm, kur plosījās reliģiski un politiski nemieri, vai arī viņi veica savus izrakumus tādās vietās, kur plosījās vētras, zemestrīču zonās vai tuvu aktīviem vulkāniem. Pēkšņas zemes garozas kustības bieži vien ļāva izdarīt vienreizīgus atklājumus. Bet viņa visdziļākās, tumšākās bailes saistījās ar māsu, — ka viņai varētu kaut kas notikt. Lai ari Sofija bija par divdesmit astoņām sekundēm vecāka, Džošs vienmēr uzskatīja, ka viņš ir savas māsas aukle. Viņš bija lielāks un stiprāks, un aizstāvēt māsu bija viņa pienākums.