Un tagad bija tā, ka viņa māsai bija noticis kaut kas drausmīgs.
Viņa bija izmainījusies tādējādi, ka viņš tā īsti pat nespēja līdz galam saprast šīs izmaiņas. Viņa vairāk līdzinājās Fleimelam, Skatahai un tiem līdzīgajiem nekā viņam: viņa bija kļuvusi kaut kas vairāk nekā cilvēks.
Un pirmo reizi savā mūžā viņš jutās viens. Viņš zaudēja savu māsu. Bet bija viens veids, kā viņš atkal varēja kļūt līdzīgs viņai: viņam bija jāatmodina savi spēki.
Džošs pagriezās tieši tad, kad Sofija un Skataha parādījās, steidzoties pāri platajam tiltam, kas veda tieši pie torņa. Atvieglojums pārvēlās pāri viņam. — Viņas ir klāt, — Džošs teica Fleimelam, kas vērās pretējā virzienā.
— Es zinu, — Nikolass sacīja, viņa franču akcents bija saklausāms vairāk nekā parasti. — Viņas nav vienas.
Džošs novērsa skatienu no tuvojošās māsas un Skatahas. — Ko tu ar to domā?
Nikolass nedaudz pielieca galvu, un Džošs pagriezās. Tieši šajā mirklī divi tūristu autobusi piebrauca pie Place ļoffre un laida ārā pasažierus. Tie, protams, bija amerikāņu tūristi, Džošs nosprieda pēc to apģērba — kustīgi, sarunādamies un smiedamies, fotoaparātiem un kamerām jau darbojoties, kamēr viņu gidi mēģināja tos sapulcināt kopā. Tad piestāja trešais autobuss, spilgti dzeltens, izlaizdams dučiem sajūsminātu japāņu tūristu. Apjucis Džošs paskatījās uz Nikolasu: vai viņš domāja autobusus?
— Melnajā. — Fleimels noslēpumaini norādīja, paceldams zodu.
Džošs pagriezās un pamanīja vīrieti melnā, kas soļoja viņām
astē, veikli kustēdamies cauri laiskajam pūlim. Neviens no tūristiem pat nepaskatījās uz savādniekiem, kas izvijās caur tiem, līkločojot un griežoties kā dejotāji, uzmanoties, lai nepieskartos tiem pārāk tuvu. Džošs nosprieda, ka vīrietis, iespējams, bija viņa auguma, bet nevarēja noteikt ķermeņa uzbūvi, jo viņš valkāja melnu trīs ceturtdaļu ādas mēteli, kas ejot plivinājās ap viņu, apkakle bija pacelta, un rokas dziļi iebāztas kabatās. Džošs sajuta, ka viņa sirds pamirst: ko tagad?
Sofija pieskrēja un iebukņīja brālim rokā. — Jūs jau esat klāt, — viņa sacīja aizelsusies. — Vai kādas nepatikšanas?
Džošs pielieca galvu ādas mētelī tērptā tuvāk nākošā vīrieša virzienā. — Neesmu drošs.
Skataha parādījās blakus dvīņiem. Viņa neelpoja smagi, Džošs pamanīja. Patiesībā viņa vispār neelpoja.
— Nepatikšanas? — Sofija jautāja, lūkodamās uz Skatahu.
Kareive pasmaidīja cieši sakļautām lūpām. — Tas atkarīgs no
tā, kā tu definē nepatikšanas, — viņa nomurmināja.
— Gluži pretēji, — Nikolass sacīja, plati smaidīdams. Viņš atvieglots nopūtās. — Tas ir draugs. Vecs draugs. Labs draugs.
Vīrietis melnajā mētelī tagad bija pienācis tuvāk. Un dvīņi varēja redzēt, ka viņam ir maza, gandrīz pavisam apaļa seja, tumši iedegusi āda un divas caururbjošas acis. Pagarie — līdz pleciem — biezie melnie mati bija atglausti no pieres. Kāpjot pa kāpnēm, viņš izņēma abas rokas no kabatām un plati izpleta tās, uz ikviena pirksta, pat īkšķa iezaigojās sudraba gredzeni, kas bija pieskaņoti auskariem abās ausīs. Plats smaids atklāja nelīdzenus, nedaudz iedzeltenus zobus.
— Meistar, — viņš sacīja, abām rokām apskāvis Nikolasu un ātri noskūpstījis viņu uz abiem vaigiem. — Tu esi te atgriezies. — Vīrietis samirkšķināja miklās acis, un uz mirkli viņa acu zīlītes uzzibsnīja sarkanā krāsā. Un gaisā pēkšņi bija manāma viegla degošu lapu smarža.
— Un tu nekad neesi šo vietu pametis, — Nikolass maigi sacīja, turot vīru rokas stiepiena attāluma un viņu kritiski aplūkojot. — Tu labi izskaties, Franci. Labāk nekā pēdējo reizi, kad tevi redzēju. — Viņš pagriezās, aplicis roku ap vīrieša pleciem. — Skatahu tu, protams, zini.
— Kurš gan varētu aizmirst Ēnu? — Zilacainais vīrietis paspēra soli uz priekšu, saņēma Kareives bālo roku savējā un pielika to pie savām lūpām veclaicīgā pieklājīgā manierē.
Skataha pieliecās un ieknieba vīrieša vaigā, pietiekami stipri, atstājot tur sarkanu pleķi. — Es tev iepriekšējo reizi teicu, lai tu tā man vairs nedari.
— Atzīsties, tev tas patīk, — viņš pasmīnēja. — Un tie droši vien ir Sofija un Džošs. Ragana man pastāstīja par viņiem, — viņš piebilda. Vīrieša spilgti zilās acis palika plaši ieplestas un nekustīgas, kad viņš aplūkoja viņus abus. — Leģendas dvīņi, — viņš murmināja, savilcis pieri, vērīgi aplūkodams viņus. — Tu esi drošs par to?
— Es esmu drošs, — Nikolass pārliecinoši sacīja.
Svešinieks pamāja un viegli paklanījās. — Leģendas dvīņi, —
viņš atkārtoja. — Man ir tas gods iepazīties. Es esmu le Comte de Saint-Germain, grāfs Senžermēns, — viņš nopietni paziņoja un tad apklusa, it kā gaidītu, ka viņiem viņa vārds nav svešs.
Dvīņi blenza uz viņu neizteiksmīgu skatienu, identiskām sejas izteiksmēm.
— Jūs varat mani saukt par Franci, kā to dara visi mani draugi.
— Mans mīļotais students, — Nikolass sajūsmas pilns piebilda. — Neapšaubāmi, mans labākais students. Mēs esam pazīstami ilgus gadus.
— Cik ilgi? — Sofija automātiski pavaicāja. Izskanot jautājumam, viņai jau galvā bija atbilde.
— Aptuveni trīssimt gadu, — Nikolass paskaidroja. — Francis apguva alķīmiju kopā ar mani. Viņš ātri pārspēja mani. Viņš specializējās dārgakmeņu radīšanā.
— Visu, ko es zinu alķīmijā, es iemācījos no Nikolasa Fleimela, — Senžermēns ātri teica.
— Astoņpadsmitajā gadsimtā Francis bija atzīts dziedātājs un muzikants. Un kas tu esi šajā gadsimtā? — Nikolass jautāja.
— Nu, man jāsaka, ka esmu vīlies, ka tu neesi dzirdējis par mani, — vīrietis sacīja perfektā angļu valodā. — Tu droši vien neesi interesējies par mūzikas topiem. Mans hits ir piektais Štatos un trešais Vācijā, un es izcīnīju Eiropas MTV balvu kā labākais jaunais dziedātājs.
— Labākais jaunais dziedātājs? — Nikolass pasmīnēja, uzsvērdams "jaunais". — Tu!
— Tu jau zini — es vienmēr esmu bijis muzikants, bet šajā gadsimtā, Nikolas, es esmu roka zvaigzne! — viņš lepni sacīja. — Es esmu Žermēns. — Runājot viņš paskatījās uz dvīņiem paceltām uzacīm, mādams, gaidīdams viņu reakciju uz savu paziņojumu.
Viņi vienlaikus papurināja galvu. — Nekad neesmu dzirdējis pārjums, — Džošs atklāti sacīja.
Senžermēns paraustīja plecus un izskatījās vīlies. Viņš pacēla mēteļa apkakli līdz ausīm. — Piektais starp hitiem, — viņš nomurmināja.
— Kādā mūzikas stilā? — Sofija jautāja, kožot vaiga iekšpusē, lai apvaldītu smaidu par vīrieša satriekto sejas izteiksmi.
— Dejas… elektro… tehno… kaut kas tamlīdzīgs.
Sofija un Džošs atkal papurināja galvu. — Mēs tādas neklausāmies, — Džošs atbildēja, bet Senžermēns vairs neskatījās uz dvīņiem. Viņa galva pagriezās pret Avenue Gustave Eiffel, kur pie norobežojuma apstājās garš melns mersedess. Trīs slēgti melni furgoni apstājās tā aizmugurē.
— Makjavelli! — Fleimels dusmīgs iesaucās. — Franci, tev ir sekojuši.
— Bet kā… — grāfs iesāka.
— Atceries, tas ir Nikolo, ar ko mums darīšana. — Fleimels ātri paskatījās apkārt, novērtēdams situāciju. — Skataha, ņem dvīņus un ej kopā ar Senžermēnu. Aizsargājiet viņus ar savu dzīvību.
— Mēs varam palikt, es varu cīnīties, — Skataha sacīja.