Nikolass papurināja galvu. Viņš ar roku norādīja uz sapulcējušos tūristu pūli. — Pārāk daudz cilvēku. Kādu var nogalināt. Bet Makjavelli nav Dī; viņš ir viltīgs. Viņš neizmantos maģiju. Un to mēs varam izmantot kā savu priekšrocību. Mums jāsadalās. Viņš sekos man. Es esmu tas, ko viņš vēlas. Un ne tikai es. — Iebāzis roku zem krekla, viņš izvilka mazu kvadrātveida audekla somiņu.
— Kas tas? — grāfs jautāja.
Nikolass atbildēja Senžermēnam, bet runājot lūkojās uz dvīņiem. — Kādreiz tajā glabājās viss Kodekss, bet tagad tas pieder Dī. Džošam izdevās izplēst divas lapas no tā beigām. Tās ir somā. Lappuses satur Noslēguma apkopojumu, — viņš zīmīgi piemetināja. — Dī un viņa tumšajiem Vecajiem vajag šīs lapas. — Viņš noglauda audeklu un tad pēkšņi pasniedza to Džošam.
— Sargi tās, — viņš sacīja.
— Es? — Džoša skatiens no somas pārvietojās uz Fleimela seju, bet viņš nepakustējās, lai paņemtu to no vīrieša rokas.
— Jā, tu. Ņem to, — Fleimels nokomandēja.
Negribīgi zēns sniedzās pēc somas, audums sparkšķēja un uzzibsnīja, kad viņš to paslēpa zem T krekla. — Kāpēc es? — viņš jautāja. Viņš ātri paskatījās uz māsu. — Es domāju, Skataha vai Senžermēns labāk varētu…
— Tu izglābi lapas, Džoš. Tas būs pareizi, ja tu tās sargāsi. — Fleimels satvēra Džoša plecus un paskatījās zēna acīs. — Es zinu, es varu tev uzticēt rūpes par tām.
Džošs piespieda roku pie vēdera, sajuta audeklu pret savu ādu. Kad Džošs un Sofija sāka strādāt attiecīgi grāmatveikalā un kafijas veikalā, viņu tēvs mēdza lietot gandrīz identisku frāzi, kad runāja ar Sofiju — "Es zinu, ka varu tev uzticēt parūpēties par viņu". Un šajā mirklī viņš jutās gan lepns, gan nedaudz nobijies. Tieši tagad viņš jutās tikai nobijies.
Mersedesa vadītāja durvis atvērās, un vīrs melnā uzvalkā izkāpa no auto, agrā rīta saule atspīdēja spoguļa saulesbrillēs, liekot tām izskatīties kā diviem caurumiem viņa sejā.
— Dagans, — Skataha nošņācās, asie zobi pēkšņi bija redzami, viņa pastiepās pēc savas ieroču somas, bet Nikolass satvēra viņas roku un saspieda to.
— Šis nav īstais brīdis.
Dagans atvēra aizmugurējās durvis, un parādījās Nikolo Makjavelli. Lai arī viņš bija vismaz simt jardu attālumā, viņi varēja skaidri saskatīt triumfu viņa sejā.
Aiz mersedesa atslīdēja vaļā furgona durvis, un smagi bruņoti un tērpti policisti izlēca no tā un sāka rikšot torņa virzienā. Tūristi iekliedzās, un ducis ļaužu, kas stāvēja aplī pie Eifeļa torņa pamata, nekavējoties novirzīja savas kameras tajā virzienā.
— Laiks iet, — Fleimels ātri sacīja. — Jūs dodieties pāri upei, es vedīšu viņus pretējā virzienā. Senžermēn, mans draugs, — Nikolass klusi čukstēja, — mums nepieciešams, lai tu novērs viņu uzmanību, lai palīdzētu mums izbēgt. Kaut ko krāšņu.
— Kur tu dosies? — Senžermēns prasīja.
Fleimels smaidīja. — Šī bija mana pilsēta ilgi pirms tam, kad Makjavelli šeit ieradās. Iespējams, dažas no manām vecajām slēptuvēm vēl ir saglabājušās.
— Tā ir stipri izmainījusies, kopš tu pēdējo reizi šeit biji, — Senžermēns brīdināja. Runājot viņš saņēma Fleimela kreiso roku abās savās rokās un, pagriezis to apkārt, ar labās rokas īkšķi alķīmiķa plaukstas vidū iespieda iedobi. Sofija un Džošs bija pietiekami tuvu, lai redzētu, ka tad, kad viņš atvilka roku, uz Fleimela ādas bija maza tauriņa ar melniem spārniem nospiedums. — Tas atvedīs tevi atpakaļ pie manis, — Senžermēns mīklaini sacīja. — Tagad tu gribēji kaut ko krāšņu acīm. — Viņš pasmīnēja un uzvilka uz augšu sava melnā ādas mēteļa piedurknes, atklājot savas kailās rokas līdz elkoņa locītavai. Sakrustojis roku pirkstus, viņš izvija plaukstu locītavas kā rokassprādzēs, tad ar dzirdamu krakšķi izlieca tās uz āru kā pianists, gatavojoties spēlēt. — Vai tu kādreiz esi redzējis, kā Parīze svinēja tūkstošgadi?
— Tūkstošgadi? — dvīņi apstulbuši vērās viņā.
— Tūkstošgadi. 2000. gadu. Lai arī tūkstošgadi vajadzētu svinēt 2001. gadā, — viņš piebilda.
— Ak to tūkstošgadi, — Sofija sacīja. Viņa paskatījās uz brāli apmulsusi. Kāds šim visam sakars ar tūkstošgadi?
— Mūsu vecāki aizveda mūs uz Times Square, — Džošs sacīja. — Kāpēc?
— Tad jūs esat zaudējuši kaut ko patiešām krāšņu šeit, Parīzē. Nākamreiz esiet onlainā, skatoties bildes. — Senžermēns rosīgi paberzēja rokas un tad, stāvēdams zem milzīgā metāla torņa, viņš pacēla rokas augstu gaisā, un pēkšņi gaisu piepildīja degošu lapu smarža.
Abi — gan Sofija, gan Džošs — vēroja tauriņu tetovējumu spazmu uz šīm rokām, tad Senžermēna roku trīsu un pulsu. Spārni notrīsēja un vibrēja, tauriņu ūsas sakustējās, un tad tetovējumi no vīra ādas pacēlās gaisā. Nebeidzama mazu sarkanu un baltu tauriņu straume atdalījās no Senžermēna bālās ādas un aizplūda vēsajā Parīzes gaisā. Viņi riņķodami cēlās augstāk, no mazā vīra izvijās šķietami nekad nebeidzama krēmkrāsas un pelnu krāsas punktiņu spirāle. Taureņi riņķoja ap metāla torņa statņiem un lonžeroniem, kniedēm un skrūvēm, apņemot to kā necaurredzama, kustoša āda.
— Ignis, — Senžermēns čukstēja, atmetot galvu un sasitot plaukstas.
Un tornis uzliesmoja sprakstošā un zibošā gaismas strūklakā.
Viņš apmierināts smējās par dvīņu sejas izteiksmi un sacīja: — Esiet pazīstami: es esmu Comte de Saint Germain. Es esmu Uguns meistars.
15. nodaĻa
— Uguņošana, — Sofija bijīgi izdvesa.
Eifeļa tornis izgaismojās krāšņā uguņošanas izrādē. Zili un zelta gaismas ornamenti traucās gandrīz tūkstoš pēdu augstumā līdz pa.šam torņa galam, kur tie uzziedēja zilās strūklaku lodēs. Mirdzoši, šņācoši, dzirkstoši visu varavīksnes krāsu pavedieni vijās cauri statņiem, sprāgstot un blīkšķot. Torņa biezajās kniedēs paukšķēja balta uguns, kamēr no arkveida lonžeroniem uz ielas tālu lejā lija vēsi zilas piles.
Efekts bija dramatisks, bet tas kļuva patiešām krāšņs, kad Senžermēns saplikšķināja abu roku pirkstus un viss Eifeļa tornis rīta saulē laistījās bronzas, tad zelta, tad zaļā un beidzot zilā krāsā. Krāšņie gaismas ornamenti drāzās augšup un lejup pa metālu. Katrīnas riteņi? Cirkulējošas spirāles un raķetes, strūklakas un romiešu sveces, lidojoši virpuļi un līkloči izlidoja no ikviena torņa stāva. Pats torņa masta gals izvirda sarkanu strūklaku, baltas un zilas dzirksteles, kas kaskādē krita lejā kā burbuļojošs šķidrums pašā torņa centrā.
Pūlis bija transā.
Ļaudis pulcējās pie torņa pamatnes un izkliedza sajūsmas saucienus, elsa un aplaudēja pie katras jaunas eksplozijas, viņu fotoaparāti neganti klikšķēja. Braucēji apstājās uz ceļiem un kāpa ārā no auto, turot rokās mobilos telefonus, lai varētu iemūžināt pārsteidzošos un skaistos skatus. Vienā mirklī ducis cilvēku ap torni bija pāraudzis simtā, un tad dažu minūšu laikā tas bija dubultojies un tad vēlreiz dubultojies, cilvēkiem saskrienot no veikaliem un mājām, lai vērotu vienreizīgo izrādi.
Un Nikolasu Fleimelu un viņa sabiedrotos aprija pūlis.
Tik retajā emociju uzplūdā Makjavelli iesita pa vienu auto sānu tik stipri, ka viņa roka iesāpējās. Viņš vēroja pieaugošo ļaužu pūli un zināja, ka viņa vīri nespēs tikt cauri pūlim, lai aizkavētu Fleimelu un pārējos aizbēgt. Gaiss sanēja un mirdzēja no uguņošanas, raķetes šņākdamas traucās debesīs, kur tās pārtapa gaismas lodēs un upēs. Uguns dzirkstis un zibšņi ņirbēja ap visām četrām torņa milzīgajām kājām.