— Kungs! — Jauns policijas kapteinis apstājās Makjavelli priekšā un salutēja. — Kādas ir jūsu pavēles? Mēs varam spiesties cauri pūlim, bet tad iespējami cietušie.
Makjavelli papurināja galvu. — Nē, nedariet to. — Dī būtu darījis, viņš to zināja. Dī nebūtu vilcinājies nogāzt visu torni, nogalinot simtiem, lai tikai notvertu Fleimelu. Izslējies pilnā augumā, Nikolo spēja tikai saskatīt ādas mētelī tērpto Senžermēnu un bīstamo Skatahu, vedot projām jaunu vīrieti un sievieti. Viņi burtiski izkusa tagad jau milzīgajā pūlī un pazuda. Kad viņš atskatījās, bija pārsteidzoši un šokējoši redzēt, ka Nikolass Fleimels bija palicis tur, kur viņš to bija ieraudzījis pirmo reizi, stāvam gandrīz tieši zem torņa centra.
Fleimels pacēla labo roku parodējošā salūtā, sudraba ķēdes aproce, ko viņš valkāja, uzzibsnīja gaismā.
Makjavelli satvēra policijas kapteiņa plecu, ar pārsteidzošu spēku pagrieza viņu apkārt un norādīja ar saviem garajiem, tievajiem pirkstiem. — Lūk, tas! Tu šodien vari nedarīt neko citu, kā tikai dabūt man šo te. Es gribu viņu dzīvu un neskartu!
Kamēr viņi abi skatījās, Fleimels pagriezās pa labi uz Quai Branly.
— Jā, kungs! — Kapteinis metās uz stūri ar nodomu nogriezt Fleimelam ceļu. — Sekojiet man, — viņš kliedza, un viņa kareivji nostājās līnijā aiz viņa.
Dagans pienāca pie Makjavelli. — Vai tu gribi, lai es izsekoju Senžermēnu un Ēnu? — Viņa galva pagriezās, nāsis iepletās ar slapji lipīgu skaņu. — Es varu sekot viņu smaržām. — Nikolo Makjavelli nedaudz papurināja galvu, kāpjot atpakaļ mašīnā. — Dabū mūs projām no šejienes, kamēr vēl nav parādījusies prese. Senžermēns nav neparedzams. Viņš nepārprotami dosies uz kādu no savām mājām, un tās visas tiek novērotas. Viss, uz ko varam cerēt, ir tas, ka mēs notversim Fleimelu.
Dagana seja bija nesatricināma, kad viņš aizcirta auto durvis aiz sava saimnieka. Viņš pagriezās virzienā, kurā bija aizskrējis Fleimels, un redzēja viņu pazūdam pūlī. Policija bija tuvu aiz viņa un ātri pārvietojās ar visiem smagajiem ieročiem. Bet Dagans zināja, ka gadsimtiem ilgi Fleimels bija izbēdzis gan no cilvēkiem, gan no necilvēciskiem vajātājiem, bija aizslīdējis garām radījumiem, kas bija pirmspērtiķu evolūcijas mīti, un bija piemuļķojis briesmoņus, kuriem nebija tiesību eksistēt ārpus nakts murgiem. Dagans šaubījās, vai policisti spēs notvert alķīmiķi.
Tad viņš pielieca galvu, nāsīm atkal ieplešoties, saožot Skatahas smaržu. Ēna bija atgriezusies!
Naids starp Daganu un Ēnu aizsākās pirms daudziem simtiem gadu. Viņš bija pēdējais no sev līdzīgiem… jo vienā drausmīgā naktī pirms diviem tūkstošiem gadu viņa bija iznīcinājusi visu viņa rasi. Aiz sejai pieguļošajām spoguļa saulesbrillēm radījuma acis piepildījās ar lipīgām, bezkrāsainām asarām, un viņš zvērēja, ka vienalga, kas notiks starp Makjavelli un Fleimelu, bet šoreiz viņš atriebsies Ēnai.
— Ej, neskrien! — Skataha nokomandēja. — Senžermēn, tu ej pa priekšu, Sofija un Džošs vidū, un es piesegšu no aizmugures. — Skatijas tonis izslēdza jebkādus iebildumus.
Viņi steidzās pāri tiltam un pagriezās uz Ņujorkas avēniju. Neskaitāmi pagriezieni pa labi un pa kreisi atveda viņus šaurā sānieliņā. Joprojām vēl bija agrs, un visa iela ēnā. Temperatūra dramatiski pazeminājās, un dvīņi uzreiz ievēroja, ka Senžermēna kreisās rokas pirksti, kas viegli vilkās gar netīro sienu, aiz sevis atstāja mazas dzirksteles.
Sofija savilka pieri, meklēdama atmiņas — Raganas atmiņas, viņa sev atgādināja: grāfs de Senžermēns. Viņa pamanīja, ka brālis sāņus paskatās uz viņu, un Sofija pacēla uzacis klusā jautājumā.
— Tavas acis iekrāsojās sudrabā. Tikai uz īsu mirkli, — viņš sacīja.
Sofija paskatījās pāri plecam, Skataha sekoja viņiem aiz muguras, un tad paskatījās uz vīru melnajā mētelī. "Viņi abi ir ārpus dzirdamības zonas," viņa nodomāja. — Es centos atcerēties, ko zinu… — Sofija papurināja galvu. — Ko Ragana zina par Senžermēnu.
— Kas ir ar viņu? — Džošs sacīja. — Es nekad neesmu dzirdējis par viņu.
— Viņš ir slavens franču alķīmiķis, — viņa čukstēja. — Un līdzās Fleimelam, iespējams, viens no visnoslēpumainākajiem cilvēkiem vēsturē.
— Vai viņš ir cilvēks? — Džošs skaļi prātoja, bet Sofija turpināja: — Viņš nav Vecais vai Nākamā paaudze. Viņš ir cilvēks. Pat Endoras Ragana nezina daudz par viņu. Pirmo reizi viņa to satika 1740. gadā Londonā. Un uzreiz saprata, ka viņš ir nemirstīgais cilvēks. Viņš apgalvoja, ka ir atradis nemirstības noslēpumu, kad studējis pie Nikolasa Fleimela. — Viņa ātri pakratīja galvu. — Bet nedomāju, ka Ragana pārāk noticēja viņam. Viņš stāstīja, ka, ceļodams pa Tibetu, esot pilnveidojis nemirstības formulu, ka to nav nepieciešams atjaunot katru mēnesi. Bet, kad viņa prasījusi kopiju, viņš esot atbildējis, ka esot to pazaudējis. Viņš acīm redzami brīvi runā ikvienā šīs zemes valodā, bijis izcils mūziķis, un viņam ir dārgakmeņu izgatavotāja reputācija. — Sofijas acis vēlreiz uzzibsnīja sudraba krāsā, kad atmiņas pagaisa. — Un Raganai viņš nepatika, vai arī viņa neuzticējās viņam.
— Tad mums arī nevajadzētu, — Džošs steigšus čukstēja.
Sofija pamāja piekrītot. — Bet Nikolasam viņš patīk, un viņš
acīmredzot tam uzticas, — viņa lēni sacīja. — Kāpēc tā?
Džoša sejas izteiksme bija drūma. — Es jau tev agrāk teicu: nedomāju, ka mums vajadzētu uzticēties arī Nikolasam Fleimelam. Kaut kas ar viņu nav tā, kā vajadzētu, — es esmu pārliecināts.
Sofija apspieda atbildi un novērsās. Viņa zināja, ka Džošs bija dusmīgs uz alķīmiķi, brālim skauda, ka viņai ir atmodināti spēki, un viņa zināja, ka Džošs vaino Fleimelu par viņas pakļaušanu briesmām. Bet tas nenozīmēja, ka viņam nav taisnība.
Šaurā sānieliņa izveda platā, kokiem apstādītā alejā. Lai gan joprojām bija agra rīta maksimumstunda, krāšņā gaismas un uguņošanas izrāde tuvākajā apkārtnē ap Eifeļa torni bija apstādinājusi ikvienu satiksmes līdzekli. Gaisu piepildīja auto signālu taures un gaudojošās policijas trauksmes skaņas. Satiksmes korķis bija sagūstījis ugunsdzēsēju auto, tā sirēna gaudoja te klusāk, te skaļāk, lai gan tai nebija kur braukt. Senžermēns, neskatīdamies nedz pa kreisi, nedz pa labi, soļoja pāri ielai, meklēdams kabatā slaido melno mobilo telefonu. Viņš atvēra to un piespieda ātro zvanu. Tad kaut ko ātri nobēra franču valodā.
— Vai jūs lūdzāt palīdzību? — Sofija jautāja, kad viņš jau bija gandrīz aizvēris telefonu.
Senžermēns papurināja galvu. — Pasūtīju brokastis. Esmu badā. — Viņš pagrieza īkšķi Eifeļa torņa virzienā. — Radīt kaut ko tamlīdzīgu — ja varat piedot man šo kalambūru — sadedzina daudz kaloriju.
Sofija pamāja, saprazdama, kāpēc viņas vēders rūc no izsalkuma kopš brīža, kad bija radījusi miglu.
Skataha panāca dvīņus un sāka iet blakus Sofijai, viņiem steidzoties garām Amerikāņu katedrālei. — Nedomāju, ka mums seko, — viņa sacīja, izklausīdamās pārsteigta. — Es gaidīju, ka Makjavelli kādu sūtīs mums pakaļ. — Viņa paberzēja īkšķi gar apakšlūpu, košļādama savus nelīdzenos nagus.
Sofija automātiski pastūma Skatijas roku projām no mutes.
— Nekošļā nagus.
Skataha pārsteigumā apstulba, tad apzināti nolaida roku.
— Vecs ieradums, — viņa nomurmināja. — Ļoti vecs ieradums.
— Ko tagad? — Džošs jautāja.
— Mēs dosimies projām no ielas un atpūtīsimies, — Skataha nelokāmi sacīja. — Vai mums vēl tālu jāiet? — viņa uzsauca Senžermēnam, kurš joprojām gāja pa priekšu.