— Dažas minūtes, — viņš sacīja nepagriezies. — Viena no manām mazākajām pilsētas mājām ir netālu.
Skataha pamāja. — Kad nonāksim tur, nogaidīsim, līdz atgriezīsies Nikolass, nedaudz atpūtīsimies un pārvilksim drēbes. — Viņa sarauca degunu Džoša virzienā. — Un ieiesim dušā, — viņa zīmīgi piemetināja.
Sārtums parādījās jaunā vīrieša vaigos. — Tu gribi sacīt, ka es smirdu? — viņš jautāja gan apmulsis, gan dusmīgs.
Sofija uzlika roku uz brāļa rokas, iekams Kareive paspēja atbildēt. — Es nedomāju, ka tu smirdi, — viņa strupi sacīja.
— Nē, — Sofija piemetināja, — nekādas sviedru smakas. Vampīriem ir daudz vairāk attīstīta ožas sajūta nekā cilvēkiem.
Viņi turpināja klusēdami iet līdz Rue Pierre Charron, kas noveda pie plašajiem Elizejas laukiem, Parīzes galveno maģistrāli. Pa kreisi viņi redzēja Triumfa arku. Abās ielas pusēs satiksme bija apturēta, šoferi stāvēja blakus saviem auto, dzīvi tērzējot, mežonīgi žestikulēdami. Visu acis bija pievērstas ņirbošajai uguņošanai, kas joprojām uzliesmoja pār Eifeļa torni.
— Kā to atspoguļos ziņās? — Džošs vaicāja. — Eifeļa tornis pēkšņi uzvirmo krāšņā uguņošanā.
Senžermēns atskatījās pār plecu. — Patiesībā tas nav nekas neparasts. Torni bieži izrotā ar uguņošanu — sagaidot jauno gadu un svinot Bastīlijas dienu, piemēram. Es varu iedomāties, ka par to ziņos kā par nākamā mēneša Bastīlijas dienas uguņošanas mēģinājumu. — Viņš apstājās un paskatījās apkārt, dzirdot kādu saucam viņa vārdu.
— Neskaties… — Skatija iesāka, bet par vēlu: dvīņi un Senžermēns pagrieza galvas sauciena virzienā.
— Žermēn…
• — Ei, Žermēn…
Divi jauni cilvēki stāvēja blakus savām automašīnām un, norādīdami uz Senžermēnu, izkliedza viņa vārdu.
Abi vīrieši bija ģērbušies džinsos un T kreklos un izskatījās līdzīgi, ar pieglaustiem melniem matiem un milzīgām saulesbrillēm. Atstādami savas mašīnas uz ielas, viņi airējās cauri nekustīgajai satiksmei, turot rokas, Džošam šķita, kā garas, šauras lāpstas.
— Franci, — Skatija steigšus brīdināja, viņas rokas savilkās dūrēs. Viņa kustējās uz priekšu tieši tajā mirklī, kad pirmais vīrietis bija sasniedzis Senžermēnu, — ļauj man…
— Kungi. — Senžermēns pagriezās pret abiem vīriešiem, plati smaidot, tomēr dvīņi, kas atradās aiz viņa, redzēja dzelteni zilas liesmiņas dancojam ap viņa pirkstu galiem.
— Vakardienas koncerts izcils, — pirmais vīrietis aizelsies sacīja, runādams angliski ar stipru vācu akcentu. Viņš atbīdīja saulesbrilles un pastiepa labo roku, un Džošs saprata, ka pirmais, ko viņš iedomājies esam nazi, nebija nekas vairāk kā resna pildspalva. — Vai varu dabūt jūsu autogrāfu?
Liesmiņas no Senžermēna pirkstiem pagaisa. — Protams, — viņš sacīja iepriecināts, pasniegdamies pēc pildspalvas un izvilkdams no iekškabatas piezīmju grāmatu spirālveida iesējumā. — Vai jūs dabūjāt jauno CD? — viņš jautāja, atvēris piezīmju grāmatu.
Otrais vīrietis, kurš valkāja identiskas saulesbrilles, no džinsu aizmugurējās kabatas izņēma sarkanu un melnu iPod. — Es to dabūju vakar iTune, — viņš atbildēja ar to pašu izteikto akcentu.
— Neaizmirstiet izrakstīt šova DVD, kad tas iznāks pēc mēneša. Dabūsit lielas ekstras, pāris remiksus un lielo izlasi, — Senžermēns piebilda, izsmalcināti parakstīdams savu vārdu un izraudams lapu no piezīmju grāmatas. — Labprāt patērzētu ar jums, puiši, bet es steidzos. Pateicos par apstādināšanu, es to novērtēju.
Viņi steigšus sarokojās, un abi vīrieši steidzās atpakaļ pie savām mašīnām, sveicot viens otru un salīdzinot autogrāfus.
Plati smaidot, Senžermēns dziļi ievilka elpu un pagriezās atpakaļ pret dvīņiem. — Es jau jums teicu, ka esmu slavens.
— Un drīz būsi mirusi slavenība, ja netiksim projām no šīs ielas, — Skataha atgādināja viņam. — Vai arī tikai miris.
— Mēs jau esam gandrīz klāt, — Senžermēns nomurmināja. Viņš veda tos pāri Elizejas laukiem un lejā pa blakus ieliņu, tad ienira šaurā, augstiem žogiem un bruģa klātā ieliņā, kas izlocījās ap māju mugurām. Apstājies ieliņai kaut kur pret vidu, viņš ieslidināja atslēgu vienā no parasta izskata durvīm, kas pēkšņi bija parādījušās sienā. Koka durvis bija saplaisājušas un saskrambātas, izbalējusi zaļa krāsa lobījās nost garās plēksnēs, atklājot zem tās nelīdzenu koku. Durvju apakša bija saplaisājusi un robaina, beržoties pret zemi.
— Vai es varu uzvedināt tevi uz domām par jauniem vārtiem? — Skataha sacīja.
-Šie ir jaunie vārti. — Senžermēns atri pasmaidīja. — Koks vienkārši ir maskēšanās. Zem tā ir liela tērauda plāksne. Ar piektā numura aizbīdni. — Viņš pakāpās sāņus un ļāva dvīņiem ieiet pa priekšu cauri ieejai. — Ejiet brīvi un kā paši vēlaties, — viņš formāli mudināja.
Dvīņi iegāja iekšā un bija mazliet vīlušies tajā, ko ieraudzīja. Aiz vārtiem atradās mazs iekšējais pagalms un četrstāvu ēka, pa kreisi un labi — augstas sienas asiem galiem, kas norobežoja to no kaimiņiem. Sofija un Džošs bija gaidījuši kaut ko eksotisku vai pat dramatisku, bet tas, ko viņi redzēja, bija nekopts, kritušām lapām pildīts pagalms. Pagalma centrā atradās milzīga, pretīga akmens putnu vanna, bet ūdens vietā bļoda bija pildīta ar satrunējušām lapām un putnu ligzdas paliekām. Visi augi — podos un grozos ap strūklaku — bija novītuši vai lēni vīta.
— Dārznieks ir projām, — Senžermēns sacīja bez jebkāda apmulsuma, — un es patiešām neesmu pārāk labs augu kopējs. — Viņš pastiepa uz augšu labo roku un izpleta pirkstus. Katrs no tiem iedegās citas krāsas liesmā. Viņš paminēja, un krāsainās liesmiņas nokrāsoja viņa seju ņirbošās ēnās. — Tā nav mana joma.
Skataha apstājās vārtos, palūkodamās lejup un uz augšu pa ielu, galvu pieliekusi uz vienu pusi, viņa ieklausījās. Kad bija pārliecinājušies, ka viņiem neseko, aizvēra durvis un pagrieza durvju atslēgu. Aizbīdņi ieslīdēja vietā ar apmierinātu dunu.
— Kā Fleimels atradīs mūs? — Džošs jautāja. Kaut arī viņš bija noskaities un dusmīgs uz alķīmiķi, kopā ar Senžermēnu viņš jutās vēl nervozāks.
— Es viņam iedevu mazu gidu, — Senžermēns paskaidroja.
— Vai ar viņu viss būs kārtībā? — Sofija jautāja Skatahai.
— Es esmu pārliecināta, ka būs, — Skataha sacīja, lai gan balss tonis un acu skatiens nodeva viņas bailes. Skatija jau griezās projām no vārtiem, kad viņa sastinga, žoklis atkārās, pēkšņi — atbaidoši — kļuva redzami vampīra zobi.
Mājas aizmugures durvis pēkšņi atdarījās, un kāds stāvs ienāca pagalmā. Sofijas aura negaidīti iezaigojās sudrabaini baltā krāsā, šoks lika viņai mesties atpakaļ pie brāļa, liekot arī viņa aurai sprakšķot iezaigoties, iezīmējot viņa ķermeni zeltā un bronzā. Dvīņi turējās viens pie otra, apstulbuši no savu auru sudraba un zelta gaismas, un tad izdzirda Skatahas kliedzienu. Tā bija pati briesmīgākā skaņa, kādu viņi jebkad bija dzirdējuši.
16. NODAĻA
— Apstājies!
Nikolass Fleimels turpināja skriet, pagriezies pa labi, viņš joņoja lejā pa Quai Branly.
— Apstājies, vai es šaušu!
Fleimels zināja, ka policisti nešaus — viņi nevarēja. Makjavelli negribēja viņam nodarīt ļaunu.