Ādas pazoļu klaudzoņa pret ietvi un ieroču šķindoņa tagad bija tuvu, un viņš dzirdēja savu vajātāju vienmērīgo elpu. Paša Nikolasa elpa bija pārtapusi milzīgos ieelpas un izelpas vilcienos, un viņam dūrās sānos tieši zem ribām. Kodeksa recepte uzturēja viņa dzīvību un labu veselību, bet nebija iespējams pārspēt skriešanā labi trenētus un acīmredzami veselīgus policijas virsniekus.
Nikolass Fleimels apstājās tik pēkšņi, ka policijas virsnieks gandrīz uzskrēja viņam virsū. Nekustīgi stāvot, alķīmiķis pagrieza galvu, lai paskatītos pāri kreisajam plecam. Policists bija izvilcis baisu, melnu pistoli un turēja to nepatīkami stingā tvērienā abu izstiepto roku plaukstās.
— Nekustēties. Paceliet rokas.
Nikolass lēni pagriezās pret policistu. — Labi, lai notiek pēc jūsu prāta, kas par lietu? — viņš mierīgi jautāja.
Aiz apaļajām aizsargbrillēm vīrietis pārsteigumā blenza uz viņu plati ieplestām acīm.
— Vai man nekustēties? Vai man tomēr pacelt rokas?
Policijas virsnieks pamāja ar šaujamā stobru, un Fleimels pacēla rokas. Pieskrēja vēl pieci RAID virsnieki. Stājoties līnijā blakus savam kapteinim, tie izvingrināja virkni ieroču pret alķīmiķi.
Joprojām gaisā paceltām rokām Nikolass lēnām grieza seju, lai apskatītu katru policistu pēc kārtas. Savās melnajās uniformās, bruņu cepurēs, aizsargos un aizsargbrillēs tie izskatījās pēc kukaiņiem.
— Pie zemes. Pie zemes, tūlīt pat! — kapteinis komandēja. — Turi rokas paceltas gaisā.
Nikolass lēnām nometās uz ceļiem.
— Tagad nogulies! Ar seju pret zemi!
Alķīmiķis apgūlās visā augumā uz Parīzes ielas ar vaigu pret vēso, smilšaino ietvi.
— Izstiep plati rokas.
Nikolass izstiepa rokas. Policisti pārvietojās savās pozīcijās, ātri ielencot viņu aplī, bet joprojām ievēroja distanci.
— Viņš ir mums rokā, — policijas kapteinis runāja mikrofonā, kas bija novietots pie lūpām. — Nē, kungs. Mēs nepieskārāmies viņam. Jā, kungs. Nekavējoties.
Nikolass vēlējās, kaut Perenele tagad būtu kopā ar viņu, viņa zinātu, ko darīt. Bet, ja burve būtu ar viņu, tad viņš arī nebūtu tādā ķezā. Perenele bija cīnītāja. Cik bieži viņa bija mudinājusi izbeigt bēgšanu un, izmantojot vismaz daļu no savām pusmiljona alķīmijas zināšanām un viņas burvestības un maģiju, stāties pretī tumšajiem Vecajiem. Viņa nevēlējās sapulcināt nemirstīgos, Vecos un Nākamo paaudzi, kas atbalstīja cilvēkus, un uzsākt cīņu pret tumšajiem Vecajiem, Dī un viņam līdzīgajiem. Bet viņš nevarēja gaidīt visu savu mūžu dvīņus, par ko bija pareģojis Kodekss.
"Divi, kas ir viens, un viens, kas ir viss."
Viņam nekad prātā nebija iezagušās šaubas, ka viņš varētu neatrast dvīņus. Kodeksa pareģojumi nekad nebija nepareizi, bet, tāpat kā viss pārējais Grāmatā, Ābrahama vārdi nekad nebija skaidri un bija sarakstīti arhaisku un aizmirstu valodu daudzveidībā.
Divi, kas ir viens, un viens, kas ir viss.
Atnāks laiks, kad Grāmata tiks paņemta.
Un karalienes cilvēks būs sabiedrotais Vārnai.
Un tad Vecie iznāks no Ēnām.
Un nemirstīgajiem jāsamāca mirstīgie. Diviem, kas ir viens, jākļūst par vienu, kas ir viss.
Un Nikolass zināja — šaubu ēnā: viņš bija nemirstīgais, kas pieminēts pareģojumā — vienrocis viņam to bija pateicis.
Pirms pustūkstoša gadu Nikolass un Perenele bija ceļojuši pa Eiropu, mēģinot saprast metālā iesietās grāmatas noslēpumu. Beidzot Spānijā viņi sastapa savādu cilvēku ar āķi vienas rokas vietā, kurš palīdzēja iztulkot mūžīgi mainīgā teksta daļas. Vienrocis bija atklājis, ka Mūžīgās dzīvības noslēpums vienmēr parādās Kodeksa septītajā lappusē pilnmēness naktī, kamēr pārveidošanās jebkura materiāla struktūrā parādās tikai četrpadsmitajā lappusē. Kad vīrs ar vienu roku bija iztulkojis pirmo pareģojumu, viņš bija palūkojies uz Nikolasu ar savām ogļmelnajām acīm un pasniedzies, lai uzsistu uz francūža pleca ar āķi, kas bija viņa kreisās plaukstas vietā.
— Alķīmiķi, te ir tavs liktenis, — viņš nočukstēja.
Savādie vārdi vēstīja, ka Fleimels kādu dienu atradīs dvīņus… pareģojums gan neatklāja, ka viņš gulēs plati izplestām rokām uz Parīzes ielas, bruņotu un ļoti nervozu policistu ielenkts.
Fleimels aizvēra acis un dziļi ievilka elpu. Piespiedis izplestos pirkstus akmeņiem, viņš negribīgi ķērās pie savas auras. Smalks, zeltaini zaļš pavedienu tīmeklis izplatījās no viņa pirkstiem un iesūcās zemē. Nikolass sajuta auras enerģijas stīgu izvijamies cauri ietvei, tad zemē zem tās. Mata biezuma pavediens izlocījās cauri augsnei meklēdams… pētīdams un tad beidzot atrada to, ko meklējis, kūsājošu dzīvas masas mudžekli. Tālāk notika vienkārša pārvēršana jeb alķīmijas pamatprincipa lietošana, lai radītu glikozi un fruktozi un sasietu tās kopā ar glikozes saitēm, tādējādi radot saharozi. Dzīvība sarosījās un pārvietojās, un plūda uz saldumu.
Policijas kapteinis pacēla balsi: — Uzlieciet viņam roku dzelžus.
Nikolass dzirdēja divu policistu šļūcošu tuvošanos, katru no savas puses. Tieši priekšā savai sejai viņš ieraudzīja ļoti spīdīgus ādas zābakus biezām zolēm.
Un tad ļoti tuvu savai sejai Nikolass pamanīja skudru — palielinātu. Tā izlīda no spraugas ietvē, kustinādama taustekļus. Tai sekoja otra un trešā.
Alķīmiķis paspieda abu roku īkšķus pret trešo pirkstu un uzsita knipjus. Mazītiņas zaļgani zeltainas dzirksteles ar piparmētras smaržu uztraucās gaisā, ieskaujot sešus policistus ar bezgalīgi mazām enerģijas daļiņām.
Un tad pārveidoja daļiņas cukurā.
Pēkšņi ietve ap Fleimelu kļuva melna. No pazemes, plūstot ārā pa akmens plaisām, izvirda milzīgs daudzums mazu skudriņu. Kā biezs glikozes sīrups tās izplūda pa ietvi, veļoties pāri zābakiem, pēkšņi apvijoties ap policistu kājām, ietērpjot tās viļņojošā kukaiņu spietā. Uz mirkli vīri no šoka sastinga. Vēl tikai vienu mirkli tērpi un cimdi nosargāja viņus, un tad viens no vīriem noraustījās, tad vēl viens un vēl viens, skudrām atrodot vismazākās spraudziņas viņu apģērbā un metoties pa tām iekšā, kājas kutēja, žokļi sakodās. Vīri sāka raustīties, ļodzīties, grozīties, dauzīt sevi, nomēzdami zemē ieročus, vilkdami nost cimdus, raujot nost bruņu cepures, metot pie malas savas aizsargbrilles un aizsargus, kad jau tūkstošiem skudru rāpoja pa viņu ķermeņiem.
Policijas kapteinis vēroja, kā viņu arestants — kuru pilnīgi neskāra skudru kūsājošais palags — sēdus steigšus notīrīja putekļus no sevis, iekams piecēlās kājās. Kapteinis mēģināja nomērķēt savu šaujamo uz vīrieti, bet skudras rāpoja pa rokas locītavām, kutinot plaukstu, kniebjot miesā tā, ka viņš nespēja noturēt ieroci nekustīgi. Viņš gribēja pavēlēt vīrietim apsēsties zemē, bet skudras rāpoja pa viņa lūpām; policists zināja — ja viņš atvērs muti, tās metīsies iekšā. Pastiepies uz augšu un nostumjot aizsargķiveri nost no galvas, viņš norāva arī aizsargu un nometa to zemē, izlocīdams muguru, kukaiņiem pa to rāpojot. Viņš pārvilka roku sev pār galvu un sajuta uz tās vismaz duci skudru. Tās krita pāri viņa sejai, un viņš cieši aizspieda acis. Kad viņš tās atkal atvēra, cietumnieks soļoja Pont de I'Alma dzelzceļa stacijas virzienā, sabāzis rokas kabatās, izskatīdamies tā, it kā viņam uz šīs zemes nekas nesagādātu rūpes.
17. NODAĻA
Džošs ar pūlēm atvēra acis. Acu priekšā dejoja melni plankumi, un, pacēlis roku pie sejas, viņš spēja saskatīt savas zelta auras spoku joprojām vīdam ap ķermeni. Izstiepjot roku, viņš atrada māsas roku un satvēra to. Sofija maigi paspieda pretī, Džošs pagriezās un redzēja viņu mirkšķinām plati ieplestas acis.