— Kas notika? — viņš nošļupstēja, būdams pārāk šokēts un sastindzis, lai pagūtu nobīties.
Sofija pamāja ar galvu. — Tas bija kā sprādziens…
— Es dzirdēju Skatahu iekliedzamies, — viņš piemetināja.
— Man šķiet, ka es redzēju kādu iznākam no mājas… — viņa piebilda.
Abi pagriezās pret māju. Skataha stāvēja durvīs, rokām apvijusi jaunu sievieti, un, cieši satvērusi viņu, grieza to ap sevi. Abas sievietes smējās un sajūsmā spiedza, saucot viena otrai kaut ko franciski, vārdus bērdamas ātri kā ložmetēja kārtas. — Man šķiet, viņas ir pazīstamas, — Džošs sacīja, palīdzēdams māsai piecelties kājās.
Dvīņi pagriezās, lai paskatītos uz grāfu de Senžermēnu, kurš stāvēja maliņā uz krūtīm sakrustotām rokām un apmierināts smaidīja. — Viņas ir senas draudzenes, — viņš paskaidroja. — Viņas nav tikušās ļoti ilgu laiku… ļoti ilgu laiku. — Grāfs de Senžermēns ieklepojās. — Žanna, — viņš pieklājīgi sacīja.
Abas sievietes pašķīrās, un tā, kuru viņš nosauca par Žannu, pagriezās, lai paskatītos uz Senžermēnu, zobgalīgi pieliektu galvu. Viņas vecumu nebija iespējams noteikt. Tērpusies džinsos un baltā T kreklā, viņa bija aptuveni Sofijas garumā, gandrīz nedabiski tieva, un viņas tumši iedegusi un nevainojamā āda izcēla divas milzīgas pelēkas acis. Žannas kastaņbrūnie mati bija īsi apgriezti zēniskā manierē. Uz vaigiem mirdzēja asaras, kuras viņa ar ātru plaukstas kustību notrausa. — Francis? — viņa prasīja.
— Un tie ir mūsu ciemiņi.
Turot Skatijas roku, jaunā sieviete piegāja tuvāk Sofijai. Sievietei tuvojoties, Sofija gaisā sajuta pēkšņu spiedienu starp viņām, it kā neredzams spēks spiestu viņu atpakaļ, un tad pēkšņi viņas aura iezaigojās sudraba krāsā un gaiss piepildījās ar saldu vaniļas smaržu. Džošs sagrāba māsas roku, un arī viņa aura sprakšķēdama iemirdzējās, vaniļai pievienodama apelsīnu smaržu.
— Sofij… Džoš… — Senžermēns iesāka. Kad šņācošā sudraba aura apvijās ap īsmataino jauno sievieti, pagalmu piepildīja bagātīga saldas lavandas smarža. Tā kļuva spēcīgāka un sabiezēja, kļūstot metāliska un atstarojoša, izveidojot no sevis krūšu aizsargus, lielu aizsargus, cimdus un zābakus, līdz beidzot sabiezēja pilnībā, izveidojot perfektu viduslaiku bruņutērpu. — Es vēlētos jūs iepazīstināt ar savu sievu, Žannu…
— Tava sieva! — Skatija iespiedzās šokēta.
— … par ko tu brīnies? — kas vēsturē pazīstama kā Žanna d'Arka.
Brokastis tika uzklātas uz gara pulēta koka galda virtuvē. Gaisu pildīja spēcīga tikko ceptas maizes un kafijas smarža. Šķīvjus pildīja augsti svaigu augļu kalni, pankūkas un plāceņi, kamēr pannā uz vecmodīgas plīts ar dzelzs riņķiem čurkstēja desiņas un olas.
Džoša vēders sāka rūkt uzreiz, kad viņš iegāja telpā un ieraudzīja ēdienu. Mute pildījās siekalām, uzreiz atgādinot, cik ilgs laiks pagājis, kopš viņš pēdējo reizi ēdis. Viņš tikai bija pamanījies kafejnīcā iedzert pāris malku karstas šokolādes, pirms tur ieradās policija.
— Ēd, ēd, — sacīja Senžermēns, satvēris šķīvi vienā rokā un lielu kruasānu otrā. Viņš iekodās maizītē, izkaisīdams vafeles plēnuma plēksnes uz grīdas. — Jūs droši vien esat izbadējušies.
Sofija pieliecās tuvāk brālim. — Vai tu nepadotu man ko ēdamu? Es gribu parunāt ar Zannu. Man viņai kaut kas jāprasa.
Džošs uzmeta žiglu skatienu jaunavīgā izskata sievietei, kas tobrīd ņēma ārā krūzītes no trauku mazgājamās mašīnas. īsais matu griezums neļāva noteikt viņas vecumu. — Vai tu domā, ka viņa ir Žanna d'Arka?
Sofija saspieda brāļa roku. — Pēc visa, ko mēs esam redzējuši, kā tu domā? — Viņa pamāja galda virzienā. — Es vēlos tikai augļus un nedaudz sauso brokastu pārslu.
— Nevienas desiņas, nedz olas? — viņš pārsteigts jautāja. Māsa bija vienīgā persona, ko Džošs pazina, kura spēja apēst vairāk desiņu nekā viņš.
— Nē. — Viņa sarauca pieri, zilās acis satumsa. — Savādi, bet pat no domas par gaļas ēšanu man kļūst slikti. — Viņa pakampa plāceni un aizgriezās, iekams viņš paspēja komentēt, un tuvojās Zannai, kura lēja kafiju garā stikla krūzē. Sofijas nāsis ietrīsējās. — Haivaiian Kona kafija? — viņa jautāja.
Zannas pelēkās acis pārsteigumā iepletās, un viņa pielieca galvu. — Jūtos iespaidota.
Sofija pasmaidīja un paraustīja plecus. — Es strādāju kafijas veikalā. Man bija jāpazīst šī smarža jebkur.
— Man tā iepatikās, kad biju Havajā, — Žanna sacīja. Viņa runāja angliski ar nelielu amerikāņu akcentu. — Es to taupīju sevišķam gadījumam.
— Man patīk tās smarža, bet neciešu garšu. Pārāk rūgta.
Žanna iemalkoja vēl mazliet kafijas. — Bet varu derēt, ka neesi
atnākusi šurp, lai runātu par kafiju.
Sofija pamāja ar galvu. — Nē, neesmu. Es tikai… — Viņa apklusa. Viņa tikko kā bija sastapusi šo sievieti, bet jau gribēja tai uzdot ļoti personisku jautājumu. — Vai drīkstu jums pajautāt kaut ko? — Sofija žigli vaicāja.
— Jebko, — Žanna sirsnīgi sacīja, un Sofija tam noticēja. Meitene ievilka dziļu elpu, un vārdi steigā burtiski izbira.
— Skataha reiz man sacīja, ka tu biji pēdējā persona, kurai bijusi tīra sudraba aura.
— Tāpēc tava aura reaģēja uz manējo, — Žanna sacīja, apvijusi abas plaukstas ap tasīti un cieši veroties meitenē.
— Es atvainojos. Mana aura pārlādēja tavu. Es varu iemācīt, kā var neļaut tam notikt. — Viņa smaidīja, atklādama līdzenus baltus zobus. — Tomēr iespēja sastapt vēl kādu tīru sudraba auru savā dzīvē ir ļoti niecīga.
Sofija nervozi knibināja melleņu plācenīti. — Lūdzu, atvaino manu interesi, bet vai patiesi tu esi… patiesi tu esi Žanna d'Arka, tā pati Žanna d'Arka?
— Jā, patiesi es esmu Žanna d'Arka, — sieviete mazliet paklanījās. — La Pucelle, Orleānas jaunava ir jūsu rīcībā.
— Bet es domāju… es gribēju sacīt, vienmēr esmu lasījusi, ka tu nomiri…
Žanna nolieca galvu zemāk un pasmaidīja. — Skataha izglāba mani. — Viņa pasniedzās un pieskārās ar roku Sofijas rokai, un uzreiz viņas acu priekšā dejoja ņirbošs Skatahas tēls baltā tērpā uz milzīga melna zirga, vicinot divus spīdošus zobenus.
— Ēna viena pati izlauzās cauri pūlim, kas bija sapulcējies, lai noskatītos mana nāves sprieduma izpildi. Neviens nespēja stāties viņai pretī. Panikā, haosā un apjukumā viņa mani pakampa tieši bendes deguna priekšā
Sofijas galvā uzzibsnīja attēli: Žanna noskrandušās un apdegušās drēbēs pieplakusi Skatahai, Kareivei viegli manevrējot savu bruņās tērpto zirgu cauri panikas pārņemtam pūlim, izbrīvējot ceļu ar katrā rokā satvertu zibošu zobenu.
— Protams, ikvienam bija jāsaka, ka redzējis Žannu mirstam, — Skatija sacīja, pievienodamās viņām, ar līku nazi rūpīgi griezdama ananasu mazos gabaliņos. — Neviens — nedz angļi, nedz franči — negrasījās atzīt, ka Orleānas jaunava ir nolaupīta piecsimt labi bruņotu vīru deguna priekšā un viņu izglābusi viena sieviete kareive.
Žanna pastiepās un paņēma ananasa gabaliņu no Skatahas pirkstiem, un iemeta to viņas mutē. — Skatija aizveda mani pie Nikolasa un Pereneles, — viņa turpināja. — Viņi deva man patvērumu un rūpējās par mani. Bēgot mani ievainoja, un biju novārgusi ieslodzījumā pavadītajos mēnešos. Bet pat ar Nikolasa vislabāko kopšanu es būtu nomirusi, ja nebūtu Skatijas. — Viņa pastiepās un atkal saspieda draudzenes roku, šķiet, nepamanīdama asaras uz viņas vaigiem.