— Žanna bija zaudējusi daudz asiņu, — Skataha sacīja. — Vienalga, ko Nikolass un Perenele daritu, viņai nekļuva labāk. Tā Nikolass veica vienu no pirmajām asins pārliešanām.
— Kura asinis… — Sofija iesāka, bet pēkšņi viņa zināja atbildi. — Tavas asinis?
— Skatahas vampīra asinis izglāba mani. Un uzturēja manu dzīvību, arī padarīja mani nemirstīgu. — Žanna pasmaidīja. Sofija bija pamanījusi, ka viņas zobi ir normāli, nevis asi kā Skatijai. — Paldies Dievam, nebija neviena vampīru blakus efekta. Tā nu esmu veģetāriete, — viņa piemetināja. — Jau dažus pēdējos gadsimtus.
— Un tu esi apprecējusies, — Skatija sacīja nosodoši. — Kad tas notika un kā, un kāpēc es netiku ielūgta? — viņa noprasīja vienā elpas vilcienā.
— Mēs apprecējāmies pirms četriem gadiem Sunset Beach Havajā, saulrietā, protams. Mēs visur meklējām tevi, kad bijām nolēmuši precēties, — Zanna ātri sacīja. — Es patiešām gribēju, lai tu tur būtu. Es tevi vēlējos par savu līgavas māsu.
Skatahas zaļās acis samiedzās, cenšoties atcerēties. — Pirms četriem gadiem… es domāju, ka biju Nepālā, dzenoties pakaļ Nee-gued. Briesmīgam sniega cilvēkam, — viņa piepilda, pamanīdama Sofijas un Zannas neizteiksmīgos skatienus.
— Mums nebija iespēju sazināties ar tevi. Tavs mobilais telefons nestrādāja, un e-pasts atnāca atpakaļ ar piezīmi, ka tava pastkastīte ir pilna! — Žanna satvēra Skatahas roku. — Nāc, man ir fotogrāfijas, es varu tev tās parādīt. — Sievietes pievērsās Sofijai: — Tev tagad jāpaēd. Tev nepieciešams atgūt enerģiju, kuru tu sadedzināji. Dzer daudz šķidruma — ūdeni, sulas, bet ne kofeīnu — arī tēju ne, neko tādu, kas varētu tevi uzturēt nomodā. Kad būsi paēdusi, Francis jums parādīs jūsu istabas, kur varēsit ieiet dušā un atpūsties. — Viņa lēni paskatījās uz Sofiju no galvas līdz kājām. — Es tev sagādāšu drēbes. Tev apmēram ir mans izmērs. Un tad vēlāk mēs varēsim parunāt par tavu auru. — Žanna pacēla kreiso roku un izpleta pirkstus. Skaidri saskatāms metāla cimds iemirdzējās pāri ādai. — Es tev parādīšu, kā to kontrolēt, kā piešķirt tai formu, izveidot no tās to, ko vēlies. — Cimds pārvērtās rāpuļa metāla spīlēs, kuru galos bija līki gari nagi, iekams tas pazuda Zannas nosauļotajā ādā. Tikai viņas pirkstu nagi palika sudraba krāsā. Viņa pieliecās un ātri noskūpstīja Sofiju uz vaiga. — Bet vispirms tev jāatpūšas. Tagad, — viņa sacīja, skatīdamās uz Skatahu, — ļauj man parādīt tev fotogrāfijas.
Abas sievietes aizsteidzās projām no virtuves. Un Sofija devās atpakaļ uz garo telpu, kur Senžermēns sirsnīgi sarunājās ar brāli. Džošs pasniedza viņai šķīvi ar augļiem un maizi. Viņa paša šķīvis bija piekrauts ar olām un desiņām. Sofija sajuta vēderā protestu pret šo skatu. Un piespieda sevi novērsties. Viņa knibināja augļus, ieklausīdamās sarunā.
— Nē, es esmu cilvēkveidīgs, es nespēju atmodināt tavas spējas, — Senžermēns sacīja, kad viņa pievienojās abiem. — Tam vajadzīgs Vecais vai kāds no nedaudzajiem no Nākamās paaudzes, kas to varētu izdarīt. — Viņš smaidīja, atklādams nelīdzenus zobus.
— Neuztraucies, Nikolass atradīs kādu, kas tevi atmodinās.
— Vai kāds no tiem, kas to varētu izdarīt, ir Parīzē?
Senžermēnam bija nepieciešams kāds mirklis, lai apdomātu.
Makjavelli varētu kādu zināt. — Es esmu pārliecināts. Viņš zina visu. Bet es nezinu. — Viņš pagriezās pret Sofiju un viegli paklanījās. — Cik sapratu, tev palaimējās, ka tevi atmodināja leģendārā Hekate. Un tad tevi Gaisa maģijā ievadīja mana vecā skolotāja Endoras Ragana. — Viņš pašūpoja galvu. — Kā klājas vecajai Raganai? Viņai es nekad nepatiku, — viņš piebilda.
— Joprojām nepatīkat, — Sofija aši noteica. — Piedodiet, es nezinu, kāpēc to sacīju.
Grāfs iesmējās. — Ak, Sofij, to nesacīji tu, nu, patiešām. To sacīja Ragana. Tev būs nepieciešams kāds laiks, iekams spēsi sašķirot atmiņas. Viņa man piezvanīja no rīta. Pastāstīja, kā piesātinājusi tevi ne vien ar Gaisa maģiju, bet arī ar visa sava ķermeņa zināšanām. Mūmijas tehnika netika izmantota dzīvai atmiņai, tas ir ļoti bīstami.
Sofija uzmeta žiglu skatienu brālim. Džošs uzmanīgi vēroja Senžermēnu, ieklausoties katrā vārdā. Viņa pamanīja sasprindzinājumu kaklā un žoklī no tā, ka turēja cieši aizvērtu muti.
— Tev vajadzētu atpūsties vismaz divdesmit četras stundas un dot apziņai un zemapziņai laiku sašķirot pēkšņo svešās atmiņas, domu un ideju pieplūdumu.
— Tam nebija laika, — Sofija nomurmināja.
— Nu, labi, tagad ir. Apēd visu, un tad es parādīšu jūsu istabas. Guliet, cik ilgi vien vēlaties. Jūs esat pilnīgā drošībā. Neviens nezina, ka esat šeit.
18. NODAĻA
— Senžermēna pilsētas mājā Elizejas laukos. — Makjavelli piespieda telefonu pie auss un atzvēlās dziļāk melnajā ādas sēdeklī, grozīdamies, lai varētu skatīties pa šauro logu. Tālumā pāri slīpajiem dakstiņu jumtiem viņš varēja saskatīt Eifeļa torņa galu. Uguņošana beidzot bija beigusies, bet mākoņu aizsegs visās varavīksnes krāsās vēl joprojām karājās gaisā. — Neuztraucies, doktor, mēs novērojam māju. Senžermēns, Skataha un dvīņi atrodas tajā. Tur nav vairāk neviena cita iemītnieka.
Makjavelli pavirzīja telefonu tālāk no auss, jo statiskā elektrība čurkstēja un sprakšķēja. Dī reaktīvā lidmašīna tik tikko bija pacēlusies no maza lidlauka Losandželosas ziemeļos. Viņam būs jānolaižas Ņujorkā, lai uzpildītu degvielu, tad jālido pāri Atlantijas okeānam uz Šenonu Īrijā un atkal jāuzpilda degviela, pirms turpināt ceļu uz Parīzi. Sprakšķi kļuva vājāki, un Dī balss spēcīga un skaidra atskanēja telefonā.
— Un alķīmiķis?
— Pazudis Parīzē. Mani vīri bija jau dabūjuši viņu pie zemes, turēja viņu uz grauda, bet viņš kaut kādā veidā pārklāja tos ar cukuru un tad uzrīdīja tiem visas pilsētas skudras. Viņiem sākās panika, viņš aizbēga.
— Transmutācija, — Dī atzīmēja. — Ūdeni veido divas daļas ūdeņraža un viena daļa skābekļa; saharozei ir tā pati attiecība. Viņš pārveidoja ūdeni cukurā; tas ir lēts triks — es no viņa gaidīju kaut ko vairāk.
Makjavelli ar roku pārbrauca pāri sniegbaltajiem matiem. — Es pat domāju, ka tas bija diezgan gudri, viņš padarīja nekaitīgus sešus policijas virsniekus.
— Viņš atgriezīsies pie dvīņiem, — Dī attrauca. — Viņam tie ir vajadzīgi. Viņš visu dzīvi gaidīja, kad tos atradīs.
— Mēs visi to gaidījām, — Makjavelli neuzkrītoši atgādināja magam. — Un tieši tagad zinām, kur viņi ir, kas nozīmē, ka zinām arī to, kur būs Fleimels.
— Nedari neko, kamēr manis tur nav, — Dī nokomandēja.
— Vai pastāv kāda ideja, kad tas varētu būt? — Makjavelli iesāka, bet līnija bija mirusi. Viņš nebija drošs, vai Dī bija nolicis klausuli vai arī savienojums bija pārtrūcis. Zinot Dī, Nikolo pieņēma, ka viņš bija nolicis klausuli, tas bija viņa stilā. Slaidais, elegantais vīrietis pielika telefonu pie plānajām lūpām, iekams aizvēra tastatūru. Viņam nebija nekādu nolūku sekot Dī pavēlēm, viņš gatavojās sagūstīt Fleimelu un dvīņus vēl pirms tam, kad Dī lidmašīna piezemēsies Parīzē. Viņš paveiks to, ko Dī nav spējis izdarīt gadsimtiem ilgi, un apmaiņā Vecie varētu uzdāvināt jebko, ko viņš vēlas.
Makjavelli mobilais telefons iedūcās kabatā. Viņš izvilka to un paskatījās uz ekrānu. Parādījās neparasti gara ciparu rinda, neizskatoties pēc neviena jebkad iepriekš redzēta numura. DGSE vadītājs savilka pieri. Tikai Francijas prezidentam, dažām augstām ministrijas amatpersonām un viņa paša personālam bija šis numurs. Viņš nospieda Atbildēt, bet nerunāja.