— Angļu mags domā, ka tu mēģināsi un arī notversi Fleimelu un dvīņus, iekams viņš ieradīsies, — atskanēja balss otrā galā, grieķu dialektā, ko vairs nelietoja tūkstošiem gadu.
Nikolo Makjavelli spēji iztaisnojās savā krēslā. — Pavēlniek? — viņš sacīja.
— Sniedz Dī pilnīgu atbalstu. Neko nesāc pret Fleimelu, iekams viņš ierodas. — Līnija apklusa.
Makjavelli uzmanīgi nolika telefonu uz tukšā sola un atslīga krēslā. Turot abas rokas priekšā sejai, viņš pārsteigts ievēroja, ka tās viegli trīc. Pēdējo reizi viņš bija runājis ar Veco, ko viņš dēvēja par Pavēlnieku, pirms vairāk nekā pusotra gadsimta. Tas bija Vecais, kurš bija dāvājis viņam nemirstību sešpadsmitā gadsimta sākumā.
Vai Dī būtu kaut kādā veidā sazinājies ar viņu? Makjavelli papurināja galvu. Maz ticams; iespējams, DI būs sazinājies ar savu Pavēlnieku un lūdzis tam izpildīt viņa lūgumu. Bet Makjavelli Pavēlnieks bija viens no visvarenākajiem tumšajiem Vecajiem… Tas atveda viņu atpakaļ pie jautājuma, kas bija viņu nodarbinājis gadsimtiem ilgi: kas bija Dī Pavēlnieks?
Ikviens cilvēks, kam Vecie dāvāja nemirstību, bija pakļauts šim Vecajam. Vecais, kurš piešķir šo nemirstību, var viegli to atņemt. Makjavelli pat bija piedzīvojis to notiekam; viņš vēroja, kā veselīga izskata jauns vīrietis novīta un novecoja dažu sirdspukstu laikā, beigās pārvēršoties salauztu kaulu un putekļos sabirzušas ādas kaudzē.
Makjavelli nemirstīgo cilvēku dosjē bija krusteniski savienojis ar Vecajiem vai tumšajiem Vecajiem, kuriem tie kalpoja. Bija tikai ļoti nedaudzi cilvēki — kā Fleimels, Perenele un Senžermēns —, kuriem nebija nekādas lojalitātes pret Vecajiem, jo viņi bija kļuvuši nemirstīgi pašu spēkiem.
Neviens nezināja, kam kalpo Dī. Bet tas acīmredzot bija kāds vēl varenāks par Makjavelli paša tumšo Veco Pavēlnieku. Un tas visu padarīja vēl bīstamāku.
Pieliecies uz priekšu, Makjavelli nospieda telefona pogu uz sava galda. Durvis nekavējoties atvērās, un Dagans ienāca istabā, viņa spoguļsaulesbrillēs atspoguļojās kailās sienas.
— Vai ir kādas ziņas par alķīmiķi?
— Nekā. Mums ir pieeja drošības kamerām Pont de i Alma stacijā un katrā stacijā, ar kuru tai ir savienojums, un pašreiz pētām to ierakstus, bet tas prasīs kādu laiku.
Makjavelli pamāja ar galvu. Laiks bija tas, kā viņam nebija. Viņš pamāja ar garpirkstaino roku. — Labi, mēs nezinām, kur viņš ir patlaban, bet zinām, kur viņš dosies: uz Senžermēna māju.
Dagana lūpas lipīgi pavērās. — Māju novēro. Visas ieejas un izejas tiek uzraudzītas; tur ir pat vīrs kanalizācijas caurulē zem ēkas. Neviens nevar nedz iziet, nedz ieiet mājā, mums nemanot. Tuvumā blakus ielās ir divi furgoni ar RAID vienības vīriem, un trešā vienība ir mājā blakus Senžermēna īpašumam. Mēs varam tikt pāri sētai vienā mirklī.
Makjavelli piecēlās un pagāja nost no rakstāmgalda. Rokām uz muguras viņš apgāja apkārt mazajam birojam. Lai gan tā bija viņa oficiālā adrese, viņš reti kad izmantoja šo telpu, un tajā nebija nekā vairāk kā rakstāmgalds, divi krēsli un telefons. — Bet vai ar to pietiek, es prātoju? — Fleimels ir aizbēdzis no sešiem teicami trenētiem virsniekiem, kuri jau viņu ar seju pret ietvi turēja uz grauda. Un mēs zinām, ka Senžermēns — Uguns pavēlnieks — ir tajā īpašumā. Mēs jau šorīt piedzīvojām mazu piemēru viņa spējām.
— Uguņošana bija nekaitīga, — Dagans sacīja.
— Esmu pārliecināts, ka viņš tikpat viegli varēja pārvērst torni šķidrumā. Atceries, viņš no oglēm izgatavo dimantus.
Dagans pamāja ar galvu.
Makjavelli turpināja: — Mēs ari zinām, ka amerikāņu meitenes spējas ir atmodinātas, un mēs esam redzējuši tikai nedaudz no tā, ko viņa spēj. Migla Sacre-Coeur bazilikā bija iespaidīgs varoņdarbs kādam tik maz trenētam un jaunam.
— Un tad vēl tur ir Ēna, — Dagans piemetināja.
Nikolo Makjavelli seja pārvērtās neglītā maskā. — Un tad vēl tur ir Ēna, — viņš piekrita.
— Viņa pieveica divpadsmit labi bruņotus policistus kafijas veikalā šorīt, — Dagans bez emocijām sacīja. — Es vēroju, kā viņa sakauj veselas armijas, un viņa izdzīvoja Pazemes Ēnu valstībā vairākus gadsimtus. Fleimels droši vien izmanto viņu, lai nosargātu dvīņus. Viņa ir jāiznīcina, pirms mēs vēršamies pret kādu citu.
— Taisnība.
— Tev nepieciešama armija.
— Var būt, ka ne. Atceries: "Ar viltu un blēdību cilvēks var paveikt vairāk nekā ar spēku", — viņš citēja.
— Kurš to sacījis?
— Es atradu grāmatā pirms daudziem gadiem. Tā bija patiesība Mediči galmā, un tā ir patiesība arī tagad. — Viņš pavērās uz augšu. — Vai tu aizsūtīji pēc disijām?
— Viņas ir ceļā. — Dagana balss kļuva šļapstoša. — Es viņām neuzticos.
— Neviens neuzticas disijām. — Makjavelli smaids bija pilns humora. — Vai tu kādreiz esi dzirdējis stāstu par to, kā Hekate sagūstīja Skatahu Pazemē?
Dagans palika nekustīgs.
— Hekate izmantoja disijas. Viņu naids pret Ēnu sniedzas vēl tālu atpakaļ tajos laikos, kad tikko kā bija nogrimusi Danu Tālis.
Uzlicis rokas uz radījuma pleciem, Makjavelli piegāja tuvāk Daganam un speciāli elpoja caur muti. Dagans izplatīja zivju smaku, tā apņēma .viņa ādu kā eļļa, kā sasmakuši sviedri. — Es zinu, ka tu ienīsti Ēnu, un es tev nekad neesmu prasījis, kāpēc, tomēr man ir zināmas aizdomas. Tas droši vien ir tāpēc, ka viņa tev nodarījusi lielas sāpes. Tomēr es vēlos, lai tu noliec malā savas jūtas, naids ir pati nevajadzīgākā no visām sajūtām. Panākumi ir labākā atriebība. Man vajag, lai tu koncentrējies un esi man blakus. Mēs esam tuvu, tik tuvu uzvarai, tuvu, lai atgrieztu Veco rasi uz šīs zemes. Atstāj Skatahu Disiriem. Bet, ja tiem nelaimēsies, tad viņa ir tava. Es tev to apsolu.
Dagans atvēra muti, atsegdams adatveida zobu loku. — Tiem izdosies. Un Disirs nolēmis ņemt palīgā Nidhjegu.
Nikolo Makvajelli izbrīnā ieplēta acis. — Nidhjegu… vai tas ir brīvs? Kā?
— Pasaules koks ir iznīcināts.
— Ja tie liek Nidhjegu pret Skatahu, tad tev ir taisnība. Tiem izdosies. Tiem nevar neizdoties.
Dagans pastiepa roku uz augšu un noņēma saulesbrilles. Viņa milzīgās, izvalbītās zivs acis bija plati ieplestas un vērīgas.
— Ja te zaudēs kontroli pār Nidhjegu, tas var noslaucīt no zemes visu pilsētu.
Makjavelli brīdi padomāja. Tad viņš pamāja ar galvu. — Tā būs maza cena par Ēnas iznīcināšanu.
— Tu runā gluži kā Dī.
— Ak, manī nekas nav līdzīgs angļu magam, — Makjavelli izjusti sacīja. — Dī ir bīstams fanātiķis.
— Un tu neesi? — Dagans jautāja.
— Es esmu vienkārši bīstams.
Doktors Džons Dī atsēdās mīkstajā ādas krēslā un vēroja, kā mirdzošās Losandželosas gaismas pazuda tālumā zem viņa. Paskatījies greznā kabatas pulkstenī, viņš prātoja, ko itālietis no tā secinājis. Ja neko vairāk, tad vismaz tas parādīja Makjavelli, kurš šeit ir boss.
Nevajadzēja būt ģēnijam, lai saprastu, ka itālietis pats dosies pēc Fleimela un bērniem. Bet Dī bija veltījis pārāk ilgu laiku, vajādams Fleimelu, lai zaudētu viņu pašās beigās, sevišķi jau tādam kā Nikolo Makjavelli.
Kad lidmašīna pacēlās, viņš aizvēra acis un juta, kā saraujas vēders. Dī automātiski sniedzās pēc papīra turzas blakus sēdvietā; viņam patika lidot, bet vēders vienmēr protestēja. Ja viss ritēs, kā plānots, tad viņš drīz būs visas planētas valdnieks un viņam nekad Vairs nevajadzēs lidot. Visi nāks pie viņa.