Lidmašīna pacēlās stāvā leņķī, un viņš norija siekalas. Lidostā viņš bija apēdis cāli un tagad to nožēloja. Gāzētais dzēriens pavisam noteikti bija kļūda.
Dī iedomājās nākotni, kad Vecie atgriezīsies. Iespējams, tie atjaunos vārtu tīklu visā pasaulē, padarot lidošanu nevajadzīgu. Aizvēris acis, Dī koncentrējās uz Vecajiem un daudzajiem labumiem, ko tie dos planētai. Viņš labi zināja, ka vēl nesenā pagātnē Vecie uz. Zemes bija radījuši paradīzi. Visas vecās grāmatas un pergamenti, visu rasu mīti un leģendas vēstīja par šo brīnišķīgo laiku. Pavēlnieks bija apsolījis viņam, ka Vecie izmantos savu spēcīgo maģiju, lai zemi atkal pārvērstu par paradīzi. Tie novērstu globālās sasilšanas briesmas, salāpītu ozona caurumu debesīs, tuksnešus pārvērstu par oāzēm. Sahāras tuksnesis ziedētu, polārās cepures izkustu, atklājot bagātīgu zemi zem tās. Dī domāja, ka viņš nodibinās savu galvaspilsētu Antarktīdā, Vandas ezera krastā. Vecie atjaunos savas vecās karalistes Šumerā, Ēģiptē, Centrālamerikā un Angkorā, un ar tām zināšanām, ko sevī satur Ābrahama Grāmata, būs atkal iespējams izcelt no dzelmes Danu Tālis.
Protams, Dī zināja, ka cilvēku rase kļūs par vergiem un daudzi kļūs par barību šiem Vecajiem, kuriem joprojām nepieciešams ēst, bet tā bija zema cena par citiem labumiem.
Lidmašīna bija sasniegusi vajadzīgo augstumu, un Dī juta, ka vēders nomierinās. Atvēris acis, viņš ievilka dziļi elpu un atkal pārbaudīja pulksteni. Viņam bija grūti noticēt, ka viņš bija dažu stundu — šo vārdu tiešajā nozīmē — dažu stundu attālumā līdz brīdim, kad beidzot notvers alķīmiķi, Skatahu un tagad arī dvīņus. Tie bija pievienotā balva. Kad viņam būs Fleimels un Kodeksa lapas, pasaule izmainīsies.
Viņš nekad nesapratīs Fleimelu un viņa sievu, kāpēc tie tik smagi strādājuši, lai nepieļautu, ka Vecie atkal atnestu civilizāciju uz zemes. Bet viņš bija drošs, ka pajautās to… tieši pirms viņa nogalināšanas.
19. nodaĻa
Nikolass Fleimels apstājās Rue Beaubourg un lēnām pagriezās, blāvās acis noskenēja ielu. Viņš bija šķērsojis Sēnu pa Pont d'Arcole, virzienā uz stikla un dzelzs briesmoni — Pompidū centru. Lieki netērējot laiku, tomēr bieži apstājoties, šaudīdamies no vienas ceļa puses uz otru, apstājoties pie avīžu kioska, lai nopirktu rīta avīzi, atkal apstājoties, lai izdzertu nekam nederīgu kafiju no kartona krūzes, viņš turpināja vērot, vai kāds nepievērš viņam pārāk lielu uzmanību. Bet, cik nu viņš spēja noteikt, neviens nesekoja.
Parīze bija izmainījusies, kopš viņš pēdējo reizi bija pilsētā, un, lai arī viņš Sanfrancisko tagad sauca par savām mājām, šī bija viņa dzimtā pilsēta un vienmēr būs viņa pilsēta. Tikai pirms nedēļas grāmatveikala aizmugurējā istabā Džošs viņa datorā bija ielādējis Google Earth un parādījis, kā to izmantot. Nikolass bija pavadījis vairākas stundas, meklēdams ielas, pa kurām kādreiz bija staigājis, atrazdams mājas, kuras zināja jaunībā, pat atrada Svēto nevainīgo baznīcu, kur viņam vajadzēja būt apglabātam.
Viņu patiesībā interesēja viena iela. Viņš to atrada programmas kartē un virtuāli pastaigājās pa to, un ne mirkli viņam nebija ienācis prātā, ka drīz to darīs realitātē.
Nikolass Fleimels pagriezās pa kreisi — nost no Rue Beaubourg uz Rue Montmorency — un apstājās tik pēkšņi, it kā būtu atdūries sienā.
Viņš ievilka dziļu, trīcošu elpu, apzinādamies strauji pukstošo sirdi. Emociju uzplūds bija ļoti spēcīgs. Iela bija tik šaura, ka rīta saule to nesasniedza, atstādama ēnā. Ielas abās pusēs stiepās augstas, gandrīz krēmbaltas ēkas, daudzām pie sienām karājās grozi
ar nokarenām puķēm un zaļumiem. Ielas abās pusēs bija izvietoti metāla stabi apaļiem galiem, neļaujot automašīnām apstāties.
Nikolass lēni devās lejup pa ielu, redzēdams to tādu, kāda tā kādreiz bija bijusi. Atcerēdamies.
Vairāk nekā pirms sešiem simtiem gadu viņš un Perenele bija te dzīvojuši. Viduslaiku Parīzes skati uzzibsnīja acu priekšā, juceklīgs koka un mūra ēku sajaukums; šauras līkumotas ieliņas; sapuvuši tilti, nekārtīgs ēku un ielu, kas bija tikai mazliet labākas par kanalizācijas caurulēm, salikums. Troksnis, neciešams, nemitīgs troksnis un pretīga smirdoņa karājās virs pilsētas — nemazgātu, slimību apsēstu cilvēku un dzīvnieku smaku sajaukums — tie bija iespaidi, ko nekad nevar aizmirst.
Rue Montmorency galā viņš atrada ēku, ko meklēja. Tā nebija daudz mainījusies. Akmeņi, kas kādreiz bija bijuši krēmkrāsas, tagad bija veci, ieplaisājuši un apdrupuši, klāti melniem sodrēju plankumiem. Trīs logi un durvis bija jaunas, bet pati ēka bija viena no vecākajām Parīzē. Tieši virs vidējām durvīm bija numura zīme 5 — metāliski zilā krāsā —, un virs tās laika gaitā apbružāta akmens plāksne, kas vēstīja: MA1SON DE NICOLAS FLAMEL ET DE PERENELLE, S/4 FEMME. Sarkana zīme vairoga izskatā vēstīja, ka tagad tas ir AUBERGE NICOLAS FLAMEL. Tagad tas ir restorāns.
Kādreiz tur bija viņa māja.
Piegājis pie loga, izlikdamies lasām ēdienkarti, viņš ielūkojās iekšā. Interjers, protams, bija pilnīgi pārveidots, iespējams, neskaitāmas reizes, bet tumšās sijas, kas stiepās pāri baltajiem griestiem, šķita esam tās pašas, uz kurām viņš tik bieži bija skatījies pirms vairāk nekā sešsimt gadiem.
Viņš atskārta, ka viņi abi — viņš un Perenele — šeit bija laimīgi.
Un drošībā.
Viņu dzīve tad bija vienkāršāka: viņi neko nezināja par Vecajiem vai tumšajiem Vecajiem; viņi neko nezināja par Kodeksu, arī par nemirstīgajiem, kuri to sargāja un cīnījās par to.
Un abi — gan viņš, gan Perenele — tad vēl pilnībā bija cilvēki.
Senatnīgie ēkas akmeņi bija izrotāti ar savādiem attēliem, simboliem un burtiem, kas, kā viņš zināja, bija apmulsinājuši un ieintriģējuši zinātniekus visos laikos. Daudziem nebija nekādas nozīmes, nekas vairāk kā tolaiku veikala zīmes, bet bija viena vai divas, kurām bija sevišķa nozīme. Ātri pametis skatienu pa kreisi un pa labi un atklājis šauro ieliņu esam pavisam tukšu, viņš ar kreiso roku pastiepās uz augšu un apvilka veidolu ap burtu N, kas bija izcirsts akmenī pa labi no vidējā loga. Ap burtu apvijās zaļa dūmaka. Tad loga pretējā pusē viņš apvilka ap krāšņā F burta kontūru, atstādams vizošo burta aprisi gaisā. Satverot loga rāmi ar kreiso roku, viņš pats uzkāpa uz palodzes un labo roku pastiepa pāri galvai, viņa pirksti sameklēja burtu aprises senajā akmenī. Ļaudams savas auras vissmalkākajai strūklai plūst cauri pirkstiem, viņš pēc kārtas uzspieda burtiem… un akmens zem viņa ādas kļuva silts un mīksts. Viņš uzspieda, un viņa pirksti ienira akmenī. Tie apvijās ap priekšmetu, ko viņš bija paslēpis aiz liela granīta gabala piecpadsmitajā gadsimtā. Izvilkdams to ārā, Nikolass nokāpa no palodzes un viegli pieliecās pie zemes, ātri aptīdams savu Le Monde avīzi ap to. Tad viņš pagriezās un devās projām pa ielu, daudz neatskatīdamies.
Pirms iziešanas Rite Beaubourg Nikolass pagrieza uz augšu kreiso roku. Plaukstas vidū bija nevainojams melnā tauriņa nospiedums, ko Senžermēns bija uzspiedis uz viņa ādas. — Tas tevi atvedīs atpakaļ pie manis, — grāfs bija sacījis.
Nikolass Fleimels pārvilka ar labo rādītājpirkstu pār tetovējumu. — Aizved mani atpakaļ pie Senžermēna, — viņš murmināja.
— Aizved mani pie viņa.
Tetovējums uz ādas sakustējās, melnie spārni saviļņojās. Tad pēkšņi tas pacēlās augšup no ādas un kādu brīdi karājās gaisā, vicinādams spārnus. Pēc mirkļa jau tas dejoja un virpuļoja lejā pa ielu.