— Gudri, — Nikolass nočukstēja, — ļoti gudri. — Un viņš sekoja tam.
20. NODAĻA
Perenele izgāja ārā pa kameras durvīm.
Durvis nekad nebija aizslēgtas. Tas nebija vajadzīgs: nekas nespēja paiet garām sfinksai. Bet tagad sfinksa bija projām. Perenele ievilka dziļu elpu: skābā radījuma smaka, čūskas pelējuma smaka, lauvas un putna smakas sajaukums bija mazinājies, ļaujot parastajām Alkatrazas smakām — sāls, rūsējoša metāla, jūras zāļu un sadrupušu akmeņu — ņemt virsroku. Viņa pagriezās pa kreisi, ātri virzoties lejā pa garu koridoru gar kamerām. Viņa bija pie klints, bet viņai nebija ne jausmas, kur patiesībā atradās milzīgajā drūpošajā kompleksā, lai arī viņa un Nikolass bija dzīvojuši Sanfrancisko gadiem ilgi. Vienīgā gaisma nāca no neregulāri izvietotām mazjaudīgām spuldzītēm aiz vadu kastēm. Pereneles lūpas savilkās šķībā smaidā; gaisma nenāca viņai par labu. Sfinksa baidījās no tumsas, radījums nāca no tiem laikiem un vietas, kur ēnās patiešām atradās briesmoņi.
Sfinksu projām bija aizvilinājis Huans Manuels Aijala ar spoku palīdzību. Viņa bija devusies meklēt mistiskos trokšņus, stieņu šķindoņu un durvju sišanos, kas pēkšņi bija piepildījusi ēku. Ar katru sfinksas prombūtnes mirkli Pereneles aura uzlādējās. Tā vēl nebija atgriezusies pilnā apjomā — vispirms viņai bija nepieciešams miegs un ēdiens, bet vismaz viņa vairs nebija neaizsargāta. Viss, kas viņai tagad bija jādara, — pēc iespējas jāturas pa gabalu no radījuma.
Kaut kur augstu virs viņas aizcirtās durvis, un Perenele sastinga, kad nagi noklikšķēja pret akmens grīdu. Tad iezvanījās zvans — lēns un svinīgs, vientuļš un tāls. Tad atskanēja pēkšņa nagu skrapstoņa, sfinksai metoties noskaidrot cēloni.
Perenele aplika rokas sev ap ķermeni un kustināja tās uz augšu un leju, mazliet trīcot. Viņai mugurā bija vasaras drēbes bez piedurknēm, un parasti viņa spēja regulēt savu temperatūru ar auras palīdzību, bet viņai bija palicis ļoti maz spēka, un viņa negribēja to izmantot šim nolūkam. Viens no sfinksas speciālajiem talantiem bija tās spēja sajust un savākt maģisko enerģiju.
Pereneles bezpapēžu sandales neizdvesa ne skaņu pret mitrajiem akmeņiem, viņai ejot projām pa gaiteni. Viņa bija piesardzīga, bet ne nobijusies. Perenele Fleimela bija nodzīvojusi vairāk nekā sešus simtus gadu, un, kamēr Nikolass bija aizrāvies ar alķīmiju, viņa bija koncentrējusies uz burvestībām. Meklējumi bija aizveduši viņu uz dažām ļoti tumšām un bīstamām vietām ne tikai uz zemes, bet arī dažām blakus pastāvošām Ēnu valstībām.
Kaut kur tālumā plīsa stikli un bira uz grīdas. Viņa dzirdēja sfinksas dusmu šņācienu un rēcienu, bet šī skaņa arī bija tāla. Perenele pasmaidīja: de Aijala bija nodarbinājis sfinksu, un vienalga, cik uzmanīgi arī skatītos, viņa nekad to neatradīs. Pat tik varenam radījumam kā sfinksa nebija varas pār spokiem vai poltergeistu.
Perenele zināja, ka viņai jātiek uz augšējiem stāviem un ārpasaules gaismā, kur aura uzlādēsies daudz ātrāk. Kad viņa būs tikusi svaigā gaisā, varēs likt lietā daudzas mazas burvestības, maģiju, buramvārdus, kas, kā viņai bija zināms, padarīs sfinksas eksistenci daudz nožēlojamāku. Skitu mags, kurš apgalvoja, ka palīdzējis celt piramīdas tiem, kas bija izglābušies no Danu Tālis un bija apmetušies Ēģiptē, bija iemācījis viņai ļoti noderīgu burvestību, kas izkausēja akmeni. Perenele nekavētos izmantot to, lai apraktu sfinksu zem ēkas. Tā gan droši vien izglābtos — sfinksu faktiski nebija iespējams nogalināt, bet tas noteikti aizkavētu to.
Perenele pamanīja aprūsējušas metāla kāpnes un metās to virzienā. Viņa jau gatavojās likt kāju uz pirmā pakāpiena, kad pamanīja karājamies pelēku pavedienu. Perenele sastidga gaisā paceltu kāju… un tad lēnām un uzmanīgi atkāpās atpakaļ. Pieliekusies viņa paskatījās uz metāla kāpnēm. No šī leņķa viņa varēja saskatīt zirnekļa tīklus, krustām šķērsām saaustus cauri visām kāpnēm. Ikviens, kas uzkāptu uz metāla kāpnēm, tiktu noķerts. Viņa atkāpās, cieši lūkodamās krēslainajās ēnās. Pavedieni bija pārāk biezi, lai tos būtu saaudis kāds normāls un parasts zirneklis, tie bija sapunktēti ar mazām sudraba krāsas šķidruma bumbiņām. Perenele zināja dučiem dzīvnieku, kas varēja uzaust šādus tīklus, bet negribēja sastapt nevienu no tiem ne šeit, ne tagad, kamēr viņas spēki bija iztukšoti.
Pagriezusies viņa drāzās projām pa garo koridoru, kas bija izgaismots tikai ar vienu spuldzīti otrā galā. Tagad, kad viņa zināja, ko meklēt, viņa spēja saskatīt sudraba tīklus visur, stiepjoties pāri griestiem un sienām, tumšāko kaktu ēnās auga lielas mezglainas ligzdas. Tīklu klātbūtne varēja izskaidrot faktu, kāpēc viņa cietumā nebija sastapusi nevienu parazītu — nevienu skudru, nevienu mušu, moskītu vai peli. Ja reiz ligzdas bija izveidotas, tad cietums kļuva zirnekļu pilns… ja tie patiešām bija zirnekļi. Gadsimtu ritumā Perenele bija sastapusi Vecos, kas asociējās ar zirnekļiem, tostarp Arahni un mistisko, biedējošo Zirnekli-Sievieti, bet, cik viņai zināms, neviens nebija sadarbojies ar Dī un tumšajiem Vecajiem.
Perenele steidzās garām atvērtām durvīm, atvērumā bija ieausts perfekts zirnekļa tīkls, un viņa saoda skābeni rūgtu smirdoņas dvesmu. Viņa palēnināja soli, tad apstājās. Smaka bija nepazīstama, un tā nebija sfinksas smaka. Pagriezusies atpakaļ, viņa piegāja, cik vien tuvu varēja, nepieskardamās tīklam, un ielūkojās pa durvīm. Pagāja mirklis, līdz acis pierada pie tumsas, un pēc mirkļa viņa saprata, ko redz.
Vetala.
Pereneles sirds krūtīs sāka dauzīties tik stipri, ka viņa faktiski varēja sajust vibrējam miesu. Ar galvu uz leju no griestiem nokarājās ducis radījumu. Nagi — kaut kas starp cilvēka kājas un putna nagiem — ieurbušies dziļi mīkstajā akmenī, bet ādainie spārni apkļāvušies ap cilvēkveida skeletiem. Ačgārni — lejup — nokārtās galvas bija skaistas, ar jaunu vīriešu un sieviešu sejām, pat jaunākām par pusaudžu sejām.
Vetala.
Perenele sacīja bez skaņas. Hindu vampīri. Pretēji Skatahai šis klans dzēra asinis un ēda miesu. Bet ko tie darīja šeit, un — daudz svarīgāk — kā tie bija nokļuvuši šeit? Vetala vienmēr bijusi saistīta ar reģionu vai cilti. Perenele nezināja nevienu, kas būtu atstājis savu dzimteni.
Burve lēni pagriezās, lai paskatītos nākamajās atvērtajās durvīs tumšajā gaitenī. Kas vēl paslēpts gulēja zem Alkatrazas kamerām? Ko gan doktors Džons Dī plāno?
svĒtDieNa, 3. jūnijs
21. nodaĻa
Sofijas saraustītais kliedziens izrāva Džošu no dziļa bezsapņu miega, un viņš izvēlās no gultas, paliekot stāvam kājās un šūpojamies pilnīgā tumsā, mēģinot sataustīt kādu apģērba gabalu.
Sofija iekliedzās atkal, skaņa bija vārga un biedējoša.
Džošs pārklunkurēja pāri istabai, atsizdams ceļgalus pret krēsliem, iekams atrada durvis, kas bija pamanāmas tikai no šaurās gaismas līnijas zem tām. Māsas istaba bija tieši pretī — pāri gaitenim.
Pirms tam Senžermēns bija pavadījis viņus augšā un ļāvis izvēlēties istabas savas pilsētas mājas augšējā stāvā. Sofija uzreiz izvēlējās to ar skatu uz Elizejas laukiem — no guļamistabas logiem pāri māju jumtiem viņa varēja redzēt Triumfa arku, bet Džošs izvēlējās istabu pretējā gaiteņa pusē, tās logi bija vērsti uz izkaltušo iekšējo dārzu. Istabas bija nelielas, zemiem griestiem un nedaudz slīpām negludām sienām, bet katrai bija sava vannasistaba ar mazu dušas kabīni un tikai diviem ūdens temperatūras uzstādījumiem — applaucējošu un saldējošu. Kad Sofija lietoja ūdeni savā dušā, Džoša duša vispār pārstāja strādāt. Un, lai gan viņš bija apsolījis māsai, ka pēc dušas ieies pie viņas parunāties, viņš bija apsēdies uz gultas malas un pagurumā gandrīz uzreiz aizmidzis.