Выбрать главу

Sofija iekliedzās trešo reizi, tas bija trīsošs šņuksts, kas lika asa­rām sarausties viņas acīs.

Džošs plaši atrāva vaļā savas istabas durvis un metās pāri gai­tenim. Tad viņš atrāva vaļā māsas istabas durvis… un apstājās.

Zanna no Arkas sēdēja uz viņa māsas gultas malas un turēja So­fijas roku savējās. Istabā nebija gaismas, bet nebija arī pilnīga tumsa. Zannas plauksta spīdēja vēsi sudrabainā gaismā, un izskatījās, it kā viņai rokā būtu mīksts pelēks cimds. Kamēr viņš skatījās, māsas roka pārņēma tādu pašu struktūru un krāsu. Gaiss smaržoja pēc vaniļas un lavandas.

Žanna pagriezās, lai paskatītos uz Džošu, un viņš pārsteigts pamanīja, ka viņas acis spīdēja kā sudraba monētas. Viņš spēra soli gultas virzienā, bet Žanna pielika pirkstu pie lūpām un viegli pa­purināja galvu, brīdinot viņu neko neteikt. Spīdums pagaisa no vi­ņas acīm. — Tava māsa sapņo, — Žanna sacīja, tomēr viņš nebija drošs, vai viņa runā skaļi vai arī viņš dzird viņas balsi savā galvā.

—    Murgs tūlīt beigsies. Tas neatgriezīsies, — viņa sacīja, likdama sacītajam izklausīties pēc solījuma.

Koks iečirkstējās aiz Džoša, un viņš, apmeties apkārt, redzēja grāfu de Senžermēnu kāpjam pa šaurajām kāpnēm gaiteņa galā. Francis māja Džošam no kāpņu gala, un, lai arī viņa lūpas nekustē­jās, zēns skaidri dzirdēja viņa balsi.

—  Mana sieva parūpēsies par tavu māsu. Ej projām.

Džošs papurināja galvu. — Man jāpaliek. — Viņš negribēja at­stāt Sofiju vienu ar savādo sievieti, bet arī instinktīvi juta, ka Žanna nekad nenodarītu pāri viņa māsai.

—  Tu neko nevari darīt viņas labā, — Senžermēns sacīja skaļi.

—  Apģērbies un nāc uz mansardu. Man tur ir kabinets. — Viņš pa­griezās un pazuda augšā pa kāpnēm.

Džošs uzmeta pēdējo skatienu māsai. Viņa mierīgi gulēja, vi­ņas elpa bija lēna, un viņš pamanīja, ka tumšie riņķi zem acīm bija izzuduši.

—  Tagad ej, — Žanna sacīja. — Ir dažas lietas, kas man ir jāpa­vēsta tavai māsai. Privātas lietas.

—  Viņa ir aizmigusi… — Džošs iesāka.

—   Bet es tās tomēr pateikšu, — sieviete nomurmināja. — Un viņa mani dzirdēs.

Savā istabā Džošs ātri apģērbās. Apģērbi bija nolikti kaudzē zem loga — apakšveļa, džinsi, T krekls un zeķes. Viņš nojauta, ka drēbes piederēja Senžermēnam: tās bija viņa izmēra. Džošs ātri ap­ģērba melnus dizaineru džinsus un melnu zīda T kreklu, uzāva savas kurpes un uzmeta žiglu skatienu sev spogulī. Viņš nespēja novaldīt smaidu; viņš nekad nebija iedomājies sevi valkājam tik dārgu apģērbu. Vannasistabā viņš ar krakšķi izņēma jaunu zobu birstīti no iepakojuma. Un iztīrīja zobus, apslacīja seju ar aukstu ūdeni un pārlaida pirkstus pāri pārāk garajiem blondajiem matiem, atvirzot tos no pieres. Uzlikdams pulksteni, viņš šokēts konstatēja, ka bija nedaudz pāri pusnaktij sestdienas rītā. Viņš bija gulējis gan­drīz visu dienu un lielāko daļu nakts.

Atstājot guļamistabu, viņš apstājās pie māsas durvīm un pa­lūkojās iekšā. Lavandas smarža bija tik stipra, ka lika asarot viņa acīm. Sofija gulēja nekustīgi gultā, viņas elpa bija vienmērīga un mierīga. Zanna bija palikusi blakus viņai, turot viņas roku, klusi murminādama, bet ne valodā, kuru viņš saprastu. Sieviete lēni pagrieza galvu, lai paskatītos uz viņu, un viņš ievēroja, ka viņas acis atkal bija kļuvušas kā plakanas sudraba monētas bez mazā­kās nojausmas par acs baltumu un zīlīti. Viņa pagriezās atpakaļ pie Sofijas.

Džošs cieši vērās viņā, iekams novērsās. Kad Endoras Ragana bija mācījusi Sofijai Gaisa maģiju, viņš tika padzīts, tagad viņu at­kal padzina. Viņš ātri saprata, ka šajā jaunajā maģijas pasaulē ne­bija vietas tādam kā viņš, tādam bez spēka.

Džošs lēnām kāpa augšā pa šaurajām kāpnēm, kas veda uz Senžermēna kabinetu. Lai ko arī Džošs cerēja ieraudzīt bēniņos, tā nebija milzīga, spilgti izgaismota balta koka un hroma istaba. Bē­niņi pletās virs visas mājas un bija pārbūvēti par plašu kopēju telpu ar arkveida logiem, kas vienā galā izgāja uz Elizejas laukiem. Mil­zīgā istaba bija pilna ar elektroniskiem un muzikāliem instrumen­tiem, bet tur nebija ne miņas no Senžermēna.

Pret labo sienu no viena telpas gala līdz otram stiepās garš galds. Tas bija augstu piekrauts ar datoriem — gan galda, gan klēpja, ar visu veidu ekrāniem, sinhronizatoriem, miksēšanas solu, klaviatūrām un elektroniskiem bungu komplektiem.

Pretējā istabas pusē elektrisko ģitāru trio bija uzlikts uz sten­diem, bet visu veidu klaviatūras izvietotas ap milzīgu LCD ek­rānu.

— Kā tu jūties? — Senžermēns jautāja.

Pagāja sekunde, līdz Džošs noteica, no kurienes nāk balss. Mu­zikants gulēja visā augumā zem galda ar USB vadu kušķi rokās.

—   Labi, — Džošs sacīja un pārsteigts secināja, ka tā bija taisnība. Viņš jutās tik labi, kā sen nebija juties. — Es pat neatceros, kā ap­gūlos…

—   Jūs abi esat novārguši gan fiziski, gan garīgi. Un es saprotu, ka vārti izsūca pēdējo enerģiju no jums. Es nekad neesmu ceļojis caur tiem, — viņš piebilda. — Patiesību sakot, biju pārsteigts, ka jūs vispār turaties uz kājām, — Senžermēns norūca, nomezdams vadus. — Tu gulēji četrpadsmit stundu.

Džošs pietupās blakus Senžermēnam. — Ko tu mēģini izdarīt?

—   Es pastūmu monitoru, un vads izkrita. Neesmu pārliecināts, kurš tas ir.

—   Tev vajag pielipināt krāsas kodu uz tiem, — Džošs sacīja.

—   Tā es daru. — Iztaisnojies viņš satvēra vada galu, kas bija pie­stiprināts pie platekrāna monitora, un pavilka to uz augšu. — Tas ir šis. — Kabelis sakustējās Senžermēna rokās.

—  Paldies!

Monitors pēkšņi atdzīvojās, un ekrāns piepildījās ar ikonām un norādēm.

Senžermēns pietrausās kājās un notīrīja putekļus. Viņam mu­gurā bija tieši tādas pašas drēbes kā Džošam. — Tās der. — Viņš pamāja. — Un tev tās piestāv. Tev biežāk jāvalkā melns.

—   Paldies par drēbēm… — Viņš apklusa. — Es gan nezinu, kā varēšu tev galu galā atmaksāt.

Senžermēns skaļi iesmējās. — Tas nebija domāts kā aizdevums, tā ir dāvana. Man tās nevajag atpakaļ.

Iekams Džošs paspēja vēlreiz pateikties, Senžermēns uzsita klaviatūrai, un Džošs salēcās, kad vairāki skaļi klavieru akordi iz­lauzās ārā no paslēptiem skaļruņiem. — Neuztraucies, bēniņi ir skaņas izolēti, — Senžermēns sacīja. — Tā nepamodinās Sofiju. — Džošs pamāja uz ekrānu. — Vai tu visu savu mūziku komponē ar datoru?

—   Gandrīz. — Senžermēns pārlaida skatienu istabai. — Tagad ikviens var sacerēt mūziku, nav vajadzīgs nekas daudz vairāk kā dators, dažas programmas, pacietība un daudz iztēles. Ja man ne­pieciešams kāds īsts instruments galējam miksējumam, es noīrēju muzikantus. Bet ļoti daudz varu paveikt šeit.

—      Es reiz ielādēju kaut kādu sitamo instrumentu pro­grammu, — Džošs piebilda. — Bet nekad nesanāk īsti, kā vajadzētu.

—  Ko tu saceri?

—   Nu, es neesmu pārliecināts, ka to varētu saukt par kompo­nēšanu… Es salieku kopā dažādus apkārtesošus miksus.