— Es labprāt paklausītos kaut ko no tevis.
• — Tas viss ir aizgājis bojā. Es pazaudēju savu datoru, savu mobilo telefonu un savu iPod, kad tika likvidēts Igdrasils.
Pat to sakot skaļi, viņam bija slikti. Un sliktākais bija tas, ka viņam patiesībā nebija ne jausmas, ko īsti viņš ir pazaudējis. — Es pazaudēju savu vasaras projektu un visu savu mūziku, kopā apmēram deviņdesmit gigu. Man bija dažas lielas pamatdatnes. Es nekad nespēšu tās aizvietot, — viņš nopūtās. — Es pazaudēju simtiem fotogrāfiju — no visām tām vietām, kur mamma un tētis mūs bija veduši. Mūsu vecāki ir zinātnieki, arhelogs un paleontologs, — viņš piemetināja, — tāpēc esam redzējuši dažas tik pārsteidzošas vietas.
— Pazaudēt visu! Tas ir smagi, — Senžermēns juta līdzi. — Bet kā ar arhīviem?
Stinga sejas izteiksme bija visa atbilde.
— Vai tu esi Mac vai PC lietotājs?
— Patiesībā abu. Tētis mājās lieto PC, bet lielākā daļa skolu, kur mēs ar Sofiju mācījāmies, lietoja Mačus. Sofijai patika viņas Mac, bet es priekšroku devu PC, — viņš sacīja. — Ja kaut kas sagāja grīstē, es parasti izjaucu un pats to salaboju.
Senžermēns aizgāja līdz galda galam un rakājās zem tā. Viņš izvilka ārā trīs klēpja datorus dažādu marku un dažādu izmēru ekrāniem un nolika tos rindā uz grīdas. Viņš pamāja. — Ņem vienu.
Džošs pārsteigumā blenza uz viņu. — Ņemt vienu?
— Tie visi ir PC, — Senžermēns turpināja, — un tie man nav vajadzīgi. Es tagad pilnībā esmu pārgājis uz Mac.
Džošs skatījās no Senžermēna uz klēpja datoriem un tad atpakaļ uz muzikantu. Viņš tikko kā bija saticis šo vīru un nepazina viņu, un tagad tas piedāvāja viņam izvēlēties vienu no trim dārgiem klēpja datoriem. Viņš papurināja galvu. — Paldies, bet es nevaru.
— Kāpēc? — Senžermēns uzstāja.
Džošam nebija atbildes.
— Tev vajag datoru. Es tev piedāvāju vienu no šiem. Es biišu ļoti priecīgs, ja tu to paņemsi. — Senžermēns smaidīja. — Es uzaugu laikā, kad dāvināt bija māksla. Šajā gadsimtā esmu sastapis cilvēkus, kas patiešām nezina, kā eleganti saņemt dāvanu.
— Es nezinu, ko lai saku.
— Kā būtu ar paldies? — Senžermēns lika priekšā.
Džošs pasmaidīja. — Jā. Nu… paldies, — viņš sacīja vilcinādamies. — Liels paldies. — Jau to sakot, viņš zināja, kuru no tiem gribēja, — plāno vienu collu biezo klēpja datoru ar vienpadsmit collu ekrānu.
Senžermēns parakājās zem galda, izvilka trīs elektrības vadus un nometa uz grīdas blakus datoriem. — Es tos nelietoju. Tie, iespējams, nekad vairs netiks lietoti. Es pārformatizēšu cietos diskus un atdošu datorus vietējām skolām. Ņem, vienalga, kuru gribi. Zem galda atradīsi arī arhivēšanas disku. — Viņš apklusa, zilām acīm mirdzot un bungojot pa tā datora muguriņu, uz kuru skatījās Džošs, un tad smaidot piemetināja: — Es ilgu savas dzīves daļu esmu veltījis šim. Tas ir mans mīļākais.
— Nu, ja tu patiešām tos nelieto…
Senžermēns ar pirkstu pārvilka pāri mazā klēpja datora mugurai, atstādams līniju putekļos, un pacēla pirkstu tā, lai Džošs varētu redzēt melnumu uz pirkstgala. — Tici man: es tos nelietoju.
— Labi… paldies. Es domāju — paldies tev. Neviens nekad man nav pasniedzis līdzīgu dāvanu kā šī, — viņš sacīja, paceldams mazo datoru, un pagrieza to apkārt savos pirkstos. — Es ņemšu $o te… ja tu patiešām esi drošs…
— Es esmu drošs. Tas ir uzlādēts, ir arī bezvadu režīms, un tas automātiski konvertē strāvu vajadzīgajai Eiropas vai Amerikas jaudai, turklāt uz tā ir visi mani albumi, — Senžermēns sacīja, — tā ka tu atkal vari sākt savu jauno mūzikas kolekciju. Tu arī atradīsi pēdējā koncerta mpeg. Noklausies, tas patiešām bija labs.
— Jā, es to izdarīšu, — Džošs sacīja, ieslēgdams klēpja datoru, lai uzlādētu bateriju.
— Pasaki, kādas būs tavas domas par to. Un tu vari būt patiess pret mani, — Senžermēns piebilda.
— Patiešām?
Grāfs mirkli padomāja un tad pakratīja galvu. — Nē, patiesībā ne. Tikai pasaki, ja tas tev šķitīs labi. Man nepatīk negatīvas intervijas, jo pēc tam par tām domāju gandrīz trīssimt gadu, esmu tā radis. — Džošs atvēra datoru un ieslēdza to. Mašīna iedūcās un uzplaiksnīja iedarbojoties. Pieliecies viņš uzmanīgi nopūta putekļus no klaviatūras. Kad dators bija startējis un ekrāns iedegās, uz tā parādījās Senžermēna attēls uz skatuves daudzu instrumentu ielenkumā. — Tev ir sava bilde fonam? — Džošs jautāja neticīgi.
— Tā ir viena no manām mīļākajām, — muzikants sacīja.
Džošs pamāja uz ekrānu un tad pārlaida skatienu istabai. — Tu
visus tos māki spēlēt?
— Ikvienu. Vijoli sāku spēlēt ļoti sen, tad pārgāju uz klavesīnu un flautu. Bet es visu laiku turpinu tos spēlēt un vienmēr apgūstu jaunus instrumentus. Astoņpadsmitajā gadsimtā es mēdzu lietot pašu modernāko tehniku — jaunas vijoles, modernākās klaviatūras, un te nu es esmu gandrīz pēc trīssimt gadiem, joprojām to turpinot. — Viņa pirksts pārskrēja pāri klaviatūrai, un no skaļruņiem atskanēja vesels koris.
Džošs salēcās. Balsis bija tik skaidras, ka viņš pat paskatījās pār plecu.
— Es ielādēju datorā skaņu paraugus, tā ka varu izmantot jebko savā darbā. — Senžermēns pagriezās atpakaļ pret ekrānu, un viņa pirksti dejoja pa klaviatūru. — Kā tu domā, vai uguņošana vakar no rīta neradīja kādas dižas skaņas? Krakšķēšana. Blīkšķēšana. Varbūt pienācis laiks vēl vienai "Salūta svītai"?
Džošs devās apkārt istabai, vērodams ierāmētās zelta plates, parakstītus plakātus un CD vāciņus. — Es nezināju, ka ir jau kāda, — viņš sacīja.
— Georgs Frederiks Hendelis, 1749, "Mūzika karalim veltītam salūtam". Kas tā bija par nakti! Kas par mūziku! — Senžermēna pirksti kustējās pāri klaviatūrai, piepildot istabu ar toņiem, kas Džošam šķita mazliet pazīstami, varbūt dzirdēti TV. — Vecais labais Georgs, — Senžermēns sacīja, — man viņš nekad nav paticis.
— Endoras Raganai nepatīc tu, — Džošs vilcinādamies sacīja.
— Kāpēc?
Senžermēns pasmaidīja. — Raganai neviens nepatīk. Es viņai sevišķi nepatīku, jo kļuvu nemirstīgs pats savu pūļu rezultātā un atšķirībā no Nikolasa un Perijas man nav vajadzīga nekāda recepte no grāmatas, lai paliktu nemirstīgs.
Džošs savilka pieri. — Tu gribi sacīt, ka ir dažādas nemirstības formas?
— Daudz dažādu veidu, un tikpat daudz dažādu veidu nemirstīgo. Visbīstamākie ir tie, kas kļuvuši nemirstīgi savas lojalitātes pret Vecajiem dēļ. Ja tie zaudē Veco labvēlību, tad dāvana tiek atņemta, protams. — Viņš uzsita knipi, un Džošs salēcās. — Rezultāts ir nekavējoša novecošana. Senatnīgs vecums. Tas ir ietekmīgs veids, kā nodrošināt to lojalitāti. — Viņš pagriezās atpakaļ pie klaviatūras, un viņa pirksti izvilināja no skaļruņiem vajājošu, elsojošu skaņu. Viņš paskatījās, kā Džošs pievienojas viņam ekrāna priekšā.
— Bet patiesais iemesls, kāpēc Endoras Ragana mani nemīl, ir tas, ka es — parasts mirstīgais — kļuvu par Uguns pavēlnieku. — Viņš pacēla uz augšu kreiso roku, un dažādas krāsas liesmas dejoja viņa pirkstu galos. Un bēniņu studijā pēkšņi smaržoja pēc degošām lapām.
— Un kāpēc tas viņu uztrauc? — Džošs jautāja, aizrautīgi skatoties degošo liesmu dejā. Viņš gribēja — ļoti gribēja — spēt izdarīt kaut ko līdzīgu.
— Varbūt tāpēc, ka uguns noslēpumu iemācījos no viņas brāļa. Mūzika izmainījās, kļūstot neharmoniska un skarba.