— Nu, kad es sacīju iemācījos, man patiesībā bija jāsaka nozagu.
— Tu nozagi uguns noslēpumu! — Džošs sacīja.
Grāfs de Senžermēns laimīgs pamāja. — No Prometeja.
— Vienā no šīm dienām mans onkulis gribēs to dabūt atpakaļ. — Skatahas balss lika viņiem sarauties. Neviens nebija dzirdējis viņu ienākam istabā. — Nikolass ir šeit, — viņa sacīja un aizgriezās.
22. NODALA
Nikolass Fleimels sēdēja pie virtuves galda gala, abām rokām apņēmis zupas bļodiņu, no kuras cēlās garaiņi. Vēl uz galda viņa priekšā stāvēja pustukša Perrier pudele, slaika glāze un šķīvis, piekrauts ar biezām maizes rikām un sieru. Viņš paskatījās uz augšu, pamāja un pasmaidīja tobrīd, kad virtuvē, sekodami Skatahai, ienāca Džošs un Senžermēns.
Sofija sēdēja galda vienā malā ar seju pret Zannu d'Arku, un Džošs veikli ieslīdēja blakus māsai, kamēr Senžermēns ieņēma vietu blakus sievai, vienīgi Skataha palika stāvam aiz alķīmiķa, atspiedusies pret izlietni, lūkodamās ārā, naktī. Džošs pamanīja, ka viņa joprojām valkā galvassegu, ko bija izgriezusi no Fleimela brīvi krītošā, melnā T krekla.
Džošs pievērsa uzmanību alķīmiķim. Vīrietis izskatījās noguris un vecs, un viņa īsi apcirptajos matos tagad bija manāms sudrabs, kura agrāk tur nebija. Nikolasa āda izskatījās šokējoši bāla, izceļot zili melnos riņķus zem acīm un dziļās grumbas pierē. Viņa apģērbs bija saburzīts un lietus izraibināts, un uz piedurknes jakai, ko viņš bija pakarinājis uz koka krēsla aizmugures, bija gara dubļu svītra. Uz novalkātās ādas jakas spīdēja ūdens piles. Neviens nerunāja, līdz alķīmiķis nebija pabeidzis ēst zupu, piekozdams vairākas maizes rikas ar sieru. Viņš maizi sakošļāja lēnām un metodiski, tad ielēja ūdeni no zaļās pudeles glāzē un dzēra maziem malkiem. Beidzis maltīti, viņš noslaucīja lūpas salvetē un apmierināts nopūtās. — Paldies. — Viņš pamāja ar galvu Žannai. — Tas bija lieliski.
— Pieliekamais ir pilns ar pārtiku, Nikolas, — viņa sacīja, pelēkās, milzīgās acis bija pilnas gādības. — Tu patiešām vari dabūt vēl zupu un maizi ar sieru.
— Diezgan, — alķīmiķis klusu sacīja. — Tagad man nepieciešams atpūsties, un es negribu piestūķēt pilnu vēderu ar ēdienu. Mums no rīta būs lielas brokastis. Es pat pats varu tās pagatavot.
— Es nezināju, ka tu māki gatavot ēdienu, — Senžermēns sacīja.
— Viņš neprot, — Skataha noburkšķēja.
— Es domāju, ka, vēlu vakarā apēdot sieru, tev rādīsies murgi, — ierunājās Džošs. Viņš paskatījās uz pulksteni. — Ir gandrīz viens naktī.
— Man nevajag ēst sieru, lai redzētu murgus. Es tos esmu redzējis dzīvē. — Nikolass smaidīja, lai gan sacītais nemaz neizklausījās smieklīgs. — Tie nav tik biedējoši. — Viņš pārlaida skatienu no Džoša uz Sofiju. — Ar jums viss kārtībā, un jūs jūtaties labi?
Dvīņi saskatījās un pamāja.
— Arī atpūtāties?
— Mēs gulējām visu dienu un lielāko daļu nakts, — Džošs sacīja.
— Labi. — Fleimels pamāja. — Jums būs vajadzīgs viss jūsu spēks. Un man patīk jūsu apģērbs. —Džošs bija tērpies identiski Senžermēnam, bet Sofijai mugurā bija rupja adījuma balta kokvilnas jaka un zili džinsi atlocītiem galiem, lai atsegtu puszābakus, kas sniedzās līdz potītei.
— To man iedeva Zanna, — Sofija paskaidroja.
— Gandrīz kā uzliets, — vecākā sieviete sacīja. — Mēs ātri izskatījām manu garderobi un sameklējām apģērbu, lai būtu ko mainīt atlikušajā ceļojumā.
Sofija pateicoties pasmaidīja.
Nikolass pagriezās pret Senžermēnu. — Uguņošana Eifeļa tornī vakar: iespaidīga, patiešām iespaidīga.
Grāfs paklanījās. — Paldies, Meistar, — viņš sacīja, izskatīdamies ļoti apmierināts ar sevi.
Žannas smiekliņi izklausījās kā zema murrāšana. — Viņš mēnešiem ilgi meklē iemeslu, lai varētu izdarīt kaut ko tādu. Jums vajadzēja redzēt izrādi, ko viņš sarīkoja Havajā, kad mēs apprecējāmies. Viņš nogaidīja, līdz noriet saule; tad Francis iededza debesis gandrīz uz stundu. Tas bija skaisti, lai gan pēc tam bija nepieciešama vesela nedēļa, lai atgūtos no lielās pārpūles.
Divi sārti plankumi parādījās uz grāfa vaigiem, un viņš pastiepās un paspieda sievas pirkstus. — Tas bija tā vērts, lai redzētu tavu sejas izteiksmi.
— Tu nebiji apguvis uguņošanu pēdējo reizi, kad tikāmies, — Nikolass lēnām sacīja. — Es atceros, tev bija nelielas spējas, bet nekas tamlīdzīgs tām spējām, ko demonstrēji vakar. Kas tevi mācīja?
— Es kādu laiku pavadīju Indijā, zudušajā Ofīras pilsētā, alķīmiķi. — Viņš uzmeta ašu skatienu Nikolasam. —Tur joprojām atceras tevi. Vai tu zini, ka savā galvenajā skvērā viņi ir uzcēluši statuju tev un Perenelei?
— Nezināju. Es apsolīju Perenelei, ka aizvedīšu viņu tur kādreiz atkal, — Nikolass grūtsirdīgi sacīja. — Bet kāds tam visam sakars ar tavu uguns meistarību?
— Es tur sastapu kādu… kādu, kas mācīja mani, — Senžermēns noslēpumaini sacīja. — Parādīja, kā lietot visus zināšanu noslēpumus, ko es savācu no Prometeja…
— Nozagi, — Skataha izlaboja.
— Nu, vispirms jau viņš pats tās nozaga, — Senžermēns atcirta.
Fleimels uzsita ar roku pa galdu pietiekami stipri, lai ūdens
pudele nodrebētu. Vienīgi Skataha nesalēcās.
— Diezgan! — viņš uzkliedza, un uz mirkli viņa sejas panti izmainījās, vaigu kauli pēkšņi izcēlās, iespiezdamies ādā. Viņa gandrīz bezkrāsainās acis acīm redzami satumsa, pārtopot pelēkās, tad brūnās, līdz beidzot melnās. Atbalstījis elkoņus uz galda, viņš ar abu roku plaukstām berzēja seju un tad ievilka dziļu elpu. Gaisā bija jūtama viegla piparmētras smarža, bet tai bija rūgta nokrāsa. — Man žēl. Tas ir nepiedodami. Man nevajadzēja pacelt balsi, — viņš klusi sacīja visapkārt jaušamajā šokējošajā klusumā. Kad viņš noņēma rokas no sejas, lūpas savilkās smaidā, tik platā, ka gandrīz sniedzās līdz acīm. Viņš paskatījās uz katru pēc kārtas, viņa skatiens pakavējās pie dvīņu izbrīna pilnajām sejām. — Jums jāpiedod man. Es tagad esmu noguris, tik noguris, ka varētu gulēt veselu nedēļu. Turpini, Franci, lūdzu. Kas tevi mācīja?
Grāfs de Senžermēns ievilka elpu. — Viņš teica man… viņš teica, lai es nekad neizrunāju viņa vārdu skaļi, — viņš steidzīgi nobeidza.
Fleimels nolika elkoņus uz galda, savilka dūrēs abu roku pirkstus un atspieda zodu uz savām mezglainajām dūrēm. Viņš cieši vērās mūziķī ar nesatricināmu sejas izteiksmi. — Kurš tas bija? — viņš stingri prasīja.
— Es devu savu vārdu, — Senžermēns izmisis sacīja. — Tas bija viens no nosacījumiem, kad viņš mani mācīja. Viņš sacīja, ka vārdos ir spēks un noteikti vārdi izraisa vibrācijas gan uz zemes, gan Ēnu valstībā un piesaista nevajadzīgu uzmanību.
Skataha paspēra soli uz priekšu un viegli uzlika rokas uz alķīmiķa pleciem. — Nikolas, tu zini, ka tā ir taisnība. Ir daži vārdi, kurus nekad neizrunā, vārdi, kurus nekad nelieto. Vecas lietas. Nemainīgas lietas.
Nikolass pamāja ar galvu. — Ja tu šai personai esi devis vārdu, tad tev tas jātur, protams. Bet saki man, — viņš apklusa, neskatīdamies uz grāfu, — šai noslēpumainajai personai — cik daudz roku tai bija?
Senžermēns pēkšņi atrāvās atpakaļ, un šoka izteiksme viņa sejā atklāja patiesību. — Kā tu zini? — viņš čukstēja.
Alķīmiķa mute savilkās neglītā grimasē. — Spānijā pirms sešsimt gadiem es sastapu vīru ar vienu roku, kurš man iemācīja dažus Kodeksa noslēpumus. Viņš arī liedza izrunāt savu vārdu skaļi. — Fleimels pēkšņi paskatījās uz Sofiju plati ieplestām acīm un nenolaida tās.