— Tev tas ir Raganas atmiņās. Ja vārds ataust tavā atmiņā tagad, mums visiem būs labāk, ja tu to neizteiksi skaļi.
Sofija aizvēra muti tik ātri, ka neviļus iekoda lūpas iekšpusē. Viņa zināja personas vārdu, par kuru Fleimels un Senžermēns runāja. Viņa arī zināja, kas tieši — un kurš tieši — viņš bija. Un viņa tikko kā bija gribējusi pateikt viņa vārdu skaļi.
Fleimels atkal pievērsās Senžermēnam. — Tu zini, ka Sofijas spējas ir atmodinātas. Ragana viņai iemācīja Gaisa maģijas pamatus, un es esmu nolēmis, ka viņi abi — viņa un Džošs — tiks samācīti visu elementu maģijās, cik ātri vien iespējams. Es zinu, ka ir Zemes un Ūdens maģijas meistari. Vēl vakar es domāju, ka man jāmeklē kāds no Vecajiem, kam ir sakars ar uguni, Maui salu vai Vulkānu, vai pat pašu Prometeju. Tagad es ceru, kas tas varbūt vairs nav nepieciešams. — Viņš apklusa, lai ievilktu elpu. — Kā tev šķiet, vai vari iemācīt Sofijai Uguns maģiju?
Senžermēns pārsteigumā samirkšķināja acis. Viņš sakrustoja rokas uz krūtīm un, paskatījies uz meiteni, pievērsa savu skatienu alķīmiķim un papurināja galvu. — Es neesmu drošs, ka drīkstu, es pat neesmu drošs, ka varu…
Žanna pastiepās un uzlika labo roku uz vīra rokas aizmugures. Viņš pagriezās un paskatījās uz viņu, un viņa gandrīz nemanāmi pamāja. Žannas lūpas nekustējās, tomēr ikviens skaidri dzirdēja viņu sakām: — Franci, tev tas jādara.
Grāfs nevilcinājās. — Es to izdarīšu… bet vai tas ir saprātīgi? — viņš nopietni jautāja.
— Tas ir nepieciešams, — viņa vienkārši sacīja.
— Viņai būs daudz kas jāuzņem sevī… — Viņš pamāja uz Sofiju. — Atvaino mani. Es negribēju runāt par tevi, it kā tevis te nebūtu. — Viņa skatiens atgriezās pie Nikolasa, un viņš ar šaubām piemetināja: — Sofija joprojām ir nodarbināta ar Raganas atmiņām.
— Vairs ne. Es tās apkopoju. — Žannas tvēriens ap vīra roku kļuva stingrāks. Viņa pagrieza galvu, lai paskatītos uz ikvienu, kas joprojām sēdēja ap galdu, beigās apstājoties pie Sofijas. — Kamēr Sofija gulēja, es runāju ar viņu, palīdzēju viņai sašķirot atmiņas, salikt pa plauktiņiem, atdalīt viņas pašas un Raganas domas. Man šķiet, ka tās vairs tik ļoti netraucēs viņu.
Sofija bija šokēta. — Tu iekļuvi manā galvā, kamēr es gulēju?
Žanna d'Arka viegli papurināja galvu. — Es neiekļuvu tavā galvā… Es vienkārši sarunājos ar tevi, pamācīju tevi, ko un kā darīt.
— Es dzirdēju tevi runājam, — Džošs iesāka un tad savilka pieri, — bet Sofija bija cieši aizmigusi. Viņa nevarēja tevi dzirdēt.
— Viņa dzirdēja mani, — Žanna sacīja. Viņa paskatījās tieši uz Sofiju un uzlika kreiso roku plakaniski uz galda. Ap viņas pirkstu galiem parādījās sprakstoša sudrabaina migla, mazītiņi gaismas lāsumiņi dejoja projām no viņas ādas kā dzīvsudraba pilieniņi pāri galdam pie meitenes rokas, kas mierīgi gulēja uz pulētā koka galda. Tiem tuvojoties, Sofijas pirkstu nagi sāka spīdēt blāvā sudraba krāsā, un tad pēkšņi gaismas punktiņi apvijās ap viņas pirkstiem.
— Tu vari būt Džoša dvīne, bet mēs esam māsas, tu un es. Mēs esam Sudrabs. Es zinu, kā ir dzirdēt balsis savā galvā, es zinu, kā ir redzēt neiespējamo, zināt nezināmo. — Žanna vispirms paskatījās uz Džošu, tad uz alķīmiķi. — Kamēr Sofija gulēja, es runāju ar viņas zemapziņas prātu. Es mācīju viņai, kā kontrolēt Raganas atmiņas, kā ignorēt balsis, izslēgt attēlus. Es mācīju viņai, kā aizsargāt sevi.
Sofija lēnām pacēla galvu, viņas acis pārsteigumā bija plati ieplestas. — Tad lūk, kas ir citādi, — viņa sacīja gan šokēta, gan sajūsmināta. — Es vairs nedzirdu balsis. — Viņa palūkojās uz dvīņubrāli. — Tās sākās, kad Ragana ielēja manī savas zināšanas. To bija tūkstošiem, kliedzošas un čukstošas valodās, kuras es gandrīz sapratu. Tās tagad ir apklusušas.
— Tās joprojām ir tur, — Žanna paskaidroja. — Tās vienmēr būs tur. Bet tagad tu vari tās izsaukt, kad pati gribi, un lietot to zināšanas. Es arī iesāku tev mācīt, kā kontrolēt savu auru.
— Bet kā tu varēji, ja viņa bija aizmigusi? — Džošs neatlaidās. Viņam pat domāt par to bija nepatīkami.
— Tikai apzinīgais prāts guļ, zemapziņas prāts vienmēr ir nomodā.
— Ko tu domā ar "kontrolēt savu auru"? — Sofija jautāja apjukusi. — Es domāju, ka tā ir tikai sudraba krāsas elektriskais lauks ap manu ķermeni.
Žanna paraustīja plecus — eleganta kustība pleciem. — Tava aura ir tikpat spēcīga cik tava iztēle. Tu vari tai piešķirt formu, izkausēt, modelēt pēc savas patikas. — Viņa pastiepa uz priekšu kreiso roku. — Tā es to daru. — Uz viņas ādas parādījās metālisks cimds no bruņutērpa. Ikviens stiprinājums bija nevainojami veidots, un pirkstu augšpuse pat bija rūsas izraibināta. — Pamēģini, — viņa ierosināja.
Sofija pastiepa uz priekšu roku un cieši skatījās uz to.
— Vizualizē cimdu, — Džošs lika priekšā. — Redzi to savā iztēlē.
Mazs sudraba uzpirkstenis parādījās uz Sofijas mazā pirkstiņa, tad pagaistot beidza savu eksistenci.
— Nu, varbūt mazliet vairāk treniņa, — Žanna piebilda. Viņa sāniski paskatījās uz Senžermēnu un tad uz alķīmiķi. — Ļaujiet man pastrādāt ar Sofiju pāris stundu, iemācīt viņai mazliet vairāk, kā kontrolēt un veidot savu auru, iekams Francis sāks mācīt viņai Uguns maģiju.
— Šī Uguns maģija. Vai tā ir bīstama? — Džošs prasīja, skatīdamies apkārt istabai. Viņš joprojām spilgti atcerējās, kas notika ar māsu, kad Hekate bija atmodinājusi viņu, — viņa būtu varējusi nomirt. Un, vairāk uzzinot par Endoras Raganu, viņš saprata, ka Sofija varēja nomirt, arī mācoties Gaisa maģiju. Tā kā neviens neatbildēja, viņš pagriezās, lai paskatītos uz Senžermēnu. — Vai tas ir bīstami?
— Jā, — muzikants vienkārši atbildēja. — Ļoti.
Džošs papurināja galvu. — Tad es negribu.
Sofija pasniedzās, lai saspiestu brāļa roku. Viņš paskatījās uz leju; roka, kas bija satvērusi viņa roku, bija ietērpta no ķēdītēm darinātā bruņu cimdā. — Džoš, man tas jādara.
— Nē, tev tas nav jādara.
— Es to darīšu.
Džošs ieskatījās māsas sejā. Tajā bija tā spītīgā maska, ko viņš tik labi pazina. Beigās viņš novērsās, neteikdams neko. Viņš negribēja, lai viņa māsa vēl vairāk mācās maģiju, — ne tikai tāpēc, ka tas bija bīstami…, bet tas arī vēl vairāk abus attālinās.
Žanna vērsās pie Fleimela. — Un tagad, Nikolas, tev jāatpūšas.
Alķīmiķis pamāja. — Es atpūtīšos.
— Mēs tevi gaidījām atnākam jau pirms laba laika, — Skataha sacīja. — Es domāju, ka man jādodas tevi meklēt.
— Taurenis mani atveda šeit jau pirms laba laika, — Nikolass gurdeni sacīja, balsij slāpstot no noguruma.— Tā kā es zināju, ka jūs esat šeit, gribēju nogaidīt, līdz iestājas nakts, iekams tuvoties mājai, gadījumā ja to novēro.
— Makjavelli nezina par šīs mājas eksistenci, — Senžermēns pārliecinoši sacīja.
— Perenele sen man iemācīja vienkāršu maskēšanās burvestību, bet tā strādā tikai tad, kad līst lietus, — tā izmanto lietus lāses, lai tās atstaro gaismu ap burvestības radītāju, — Fleimels izskaidroja.
— Es nolēmu nogaidīt, līdz iestājas nakts, lai palielinātu izredzes palikt neredzamam.