— Ko tu darīji dienā? — Sofija jautāja.
— Es klaiņoju pa pilsētu, meklēdams dažas vietas, kuras senatnē mēdzu bieži apmeklēt.
— Lielākā daļa droši vien ir zudusi? — Žanna sacīja.
— Daudzas. Bet ne visas. — Fleimels pieliecās un no grīdas pacēla priekšmetu, ietītu avīzē. Tas skaļi nobūkšķēja, viņam to nometot uz galda. — Māja Montmorency joprojām ir tur.
— Man vajadzēja iedomāties, ka tu apmeklēsi Montmorency, — Skataha sacīja smaidīdama. Viņa palūkojās uz dvīņiem un paskaidroja: — Tā ir māja, kur Nikolass un Perenele dzīvoja piecpadsmitajā gadsimtā. Mēs tur pavadījām daudz laimīgu brīžu.
— Ļoti laimīgu, — Fleimels piekrita.
— Un tā joprojām atrodas tur? — Sofija sajūsmināta jautāja.
— Viena no vecākajām mājām Parīzē, — Fleimels lepni sacīja.
— Ko vēl tu darīji? — Senžermēns jautāja.
Nikolass paraustīja plecus. — Apmeklēju Musee de Cluny, katru dienu nevar apmeklēt savu kapa akmeni. Ir patīkami apzināties, ka cilvēki joprojām atceras mani — īsto mani.
Žanna smaidīja. — Tavā vārdā ir nosaukta iela, Nikolas: Fleimela iela. Un viena arī nosaukta Pereneles vārdā. Bet es kaut kā nedomāju, ka tas bija īstais iemesls, kāpēc tu apmeklēji kapsētu, vai ne? — viņa veikli sacīja. — Tu man nekad neesi šķitis pārāk sentimentāls.
Alķīmiķis smaidīja. — Jā, ne nu vienīgais iemesls, — viņš atzinās. Viņš ielika roku jakas kabatā un izvilka šauru cilindrisku cauruli. Visi pie galda esošie pieliecās uz priekšu. Pat Skatija pagājās tuvāk, lai paskatītos uz to. Atskrūvējot abus galus, Fleimels izņēma un atrullēja garu čaukstošu pergamentu. — Gandrīz pirms sešsimt gadiem es to paslēpu savā kapakmenī, pārāk neticēdams, ka man tas kādreiz varētu noderēt. — Viņš izklāja biezo dzelteno pergamentu uz galda. Tur ar sarkanu tinti, kas bija izbalējusi līdz rūsas krāsai, bija uzzīmēts ovāls ar apli tā vidū, un to ietvēra trīs līnijas, kas veidoja trīsstūri.
Džošs pārliecās pār to. — Es kaut ko līdzīgu esmu jau redzējis. — Viņš savilka pieri. — Vai kaut kas līdzīgs nav uz dolāra zīmes?
— Ignorē to, kā tas izskatās, — Fleimels sacīja. — Tas zīmēts šādi, lai noslēptu īsto nozīmi.
— Kas tas ir? — Džošs jautāja.
— Tā ir karte, — Sofija pēkšņi sacīja.
— Jā, tā ir karte, — Nikolass piekrita. — Bet kā tu to zini? Endoras Ragana to nekad nav redzējusi…
— Nē, tam nav nekāda sakara ar Raganu. — Sofija smaidīja. Viņa pārliecās pāri galdam, viņas galva pieskārās brāļa galvai. Viņa norādīja uz pergamenta labās puses augšējo punktu, kur ar sarkano tinti bija iegravēts mazs, tikko saredzams krusts. — Tas noteikti izskatās kā N, — viņa sacīja, norādīdama uz krusta augšējo galu, — un šis ir S.
— Ziemeļi un dienvidi, — Džošs pamāja, ātri piekrizdams.
Ģeniāli, Sofij! — Viņš paskatījās uz Fleimelu. — Tā ir karte.
Alķīmiķis piekrītoši pamāja. — Ļoti labi. Tā ir visu pārvietošanās līniju karte Eiropā. Pilsētas un mazpilsētas, pat robežas var būt izmainījušās līdz nepazīšanai, bet līnijas palikušas tās pašas. — Viņš pacēla gaisā četrstūri. — Tā mums ir atslēga ceļam ārā no Eiropas un atpakaļ uz Ameriku.
— Cerēsim, ka mums būs izdevība to izmantot, — Skatija noburkšķēja.
Džošs pieskārās avīzēm, kurās bija ietīts sainis, kas atradās galda vidū. — Un kas tas?
Nikolass sarullēja pergamentu un ielika to atpakaļ caurulē un ieslidināja jakas kabatā. Tad viņš sāka attīt avīžu slāņus no priekšmeta uz galda. — Perenele un es bijām Spānijā tuvu četrpadsmitā gadsimta beigām, kad vīrs ar vienu roku atklāja pirmo Kodeksa noslēpumu, — viņš sacīja nevienam konkrēti, viņa franču akcents tagad bija jūtams.
— Pirmais noslēpums? — Džošs jautāja.
— Tu esi redzējis tekstu, — tas mainās, bet mainās noteiktā matemātiskā kārtībā. Tas nemainās nejauši. Izmaiņas ir savienotas ar zvaigžņu un planētu kustību, mēness fāzēm.
— Kā kalendārs?
Fleimels pamāja. — Patiesi, kā kalendārs. Kad mēs bijām iemācījušies kodu secību, zinājām, ka beidzot varam atgriezties Parīzē.
Tas mums aizņemtu visu dzīvi — vairākas dzīves — iztulkot grāmatu, bet vismaz bijām iemācījušies, ar ko sākt. Tā es dažas ogles pārvērtu par dimantiem, dažus plakanus slānekļa gabalus par zeltu, un mēs uzsākām savu ilgo ceļojumu atpakaļ uz Parīzi. Pa to laiku, protams, bijām pievērsuši tumšo Veco uzmanību, un tiem pievienojās Bēkons, Dī negodīgais priekšgājējs. Tā vietā, lai taisni dotos uz Parīzi, mēs izmantojām apkārtceļus, izvairījāmies no parastajām kalnu pārejām, kuras, kā zinājām, varētu tikt novērotas. Tomēr tajā.gadā ziema iestājās agri — un es domāju, ka tam bija kāds sakars ar tumšajiem Vecajiem, — un mēs bijām noslēgti no pārējās pasaules Andorā. Un tur es atradu šo… — Viņš pieskārās priekšmetam uz galda.
Džošs paskatījās uz māsu, uzacis pacēlis mēmā jautājumā. — Andora? — viņš izrunāja, māsa ģeogrāfijā bija daudz stiprāka par viņu.
— Viena no mazākajām valstīm pasaulē, — viņa čukstus paskaidroja, — Pirenejos starp Spāniju un Franciju.
Fleimels atritināja vēl vairāk papīra. — Pirms nomiru, es paslēpu šo priekšmetu akmenī virs loga pārsedzes Montmorency mājā. Es nekad nedomāju, ka man to ievajadzēsies.
— Akmenī? — Džošs sacīja apjucis. — Vai tu sacīji, ka paslēpi akmenī?
— Akmenī. Es izmainīju granīta struktūru, iebāzu to akmens bluķī un tad pārveidoju pārsedzi atpakaļ oriģinālajā stāvoklī. Vienkārša pārveide, kā rieksta ieliekšana saldējumā. — Pēdējā avīzes lapa saplīsa, kad viņš to ņēma nost.
— Tas ir zobens, — Džošs bijīgi izdvesa, skatīdamies uz šauru ieroci, kas gulēja uz galda starp izmētātām avīzēm. Viņam šķita, ka tas ir apmēram divdesmit collu garš, tā vienkāršais roktura krusts bija apvilkts ar plankumainu tumšu ādu. Asmens šķita izgatavots no spīdīga pelēka metāla. Nē, ne metāla. — Akmens zobens, — viņš sacīja skaļi, savilcis pieri. Tas viņam kaut ko atgādināja — it kā viņš to būtu agrāk redzējis.
Bet, viņam runājot, Žanna un Senžermēns atkāpās no galda. Aiz Fleimela. Skataha iešņācās kā kaķis; kad viņa pavēra muti, parādījās vampīra zobi, viņai runājot, balss drebēja, viņas akcents bija izteikts un barbarisks. Viņa izklausījās gandrīz dusmīga… vai nobijusies. — Nikolas, — viņa sacīja ļoti lēnām, — ko tu darīsi ar šo drausmīgo lietu?
Alķīmiķis ignorēja viņu. Viņš lūkojās uz Džošu un Sofiju, kas bija palikuši sēžam pie galda, šokā sastinguši no citu reakcijas, nebūdami skaidrībā, kas notiek. — Ir četri diži spēka zobeni, — Fleimels dedzīgi sacīja, — katrs saistīts ar elementiem: zemi, gaisu, uguni un ūdeni. Runā, ka tie ir vecāki pat par visvecāko Veco rasi. Cauri gadsimtiem zobeni iegūst daudz dažādu vārdu. Excalibur un joyeuse, Mistelteinn un Curtana, Durendal un Tyrfing. Pēdējā reize, kad kādu no tiem lietoja kā ieroci cilvēku pasaulē, bija, kad Charlemagne — svētais Romas imperators — gāja ar Joyeuse cīņā.
— Tas ir joyeuse? — Džošs čukstēja. Viņa māsa bija stipra ģeogrāfijā, bet viņš zināja vēsturi, un Charlemagne vienmēr bija viņu fascinējis.
Skataha rūgti iesmējās. — Joyeuse ir skaista lieta. Šis… šis ir pretīgs.
Fleimels pieskārās zobena rokturim, un mazie kristāliņi akmenī iezaigojās zaļā gaismā. — Šis nav Joyeuse, tomēr taisnība — kādreiz tas piederēja Charlemagne. Es arī ticu, ka imperators pats to paslēpa Andorā kaut kad devītajā gadsimtā.