— Tāpat kā Excalibur, — Džošs sacīja, pēkšņi saprazdams, kāpēc akmens zobens viņam šķiet tik pazīstams. Viņš paskatījās uz māsu. — Dī bija Excalibur, viņš to izmantoja, lai iznīcinātu Pasaules koku.
— Excalibur ir ledus zobens, — Fleimels turpināja. — Šis ir tā dvīnis Clarent — uguns zobens. Tas ir vienīgais ierocis, kas var stāties pretī Excalibur.
— Tas ir nolādēts zobens, — Skataha noteikti sacīja. — Es tam nepieskaršos.
— Nedz arī es, — Žanna ātri sacīja, un Senžermēns piekrītoši pamāja.
— Es nevienam neprasu to nēsāt vai arī turēt rokās, — Nikolass atcirta. Viņš grieza ieroci, līdz tā rokturis pieskārās zēna pirkstiem, un tad viņi pēc kārtas palūkojās viens uz otru. — Mēs zinām — Dī un Makjavelli tuvojas. Džošs ir vienīgais starp mums bez spējām aizsargāt sevi. Līdz viņa spējas tiks atmodinātas, viņam ir nepieciešams ierocis. Es vēlos, lai viņam ir Clarent.
— Nikolas! — Skataha iekliedzās šausmās. — Par ko tu domā! Viņš ir nesagatavots cilvēks.
— Ar tīru zelta auru, — Fleimels auksti sacīja. — Un es esmu apņēmies turēt viņu drošībā. — Viņš iespieda zobenu Džoša pirkstos. — Tas ir tavs. Ņem to.
Džošs pieliecās un sajuta divas Kodeksa lapas audekla maisiņā piespiežamies pie ādas. Šī varētu būt otrā dāvana, ko alķīmiķis bija iedevis viņam šajās dienās. Viena viņa daļa gribēja pieņemt dāvanas šķietamā vērtībā — uzticēties viņam un ticēt, ka Fleimelam viņš patīk un arī viņš pats uzticas Nikolasam. Un tomēr un tomēr… pat pēc sarunas uz ielas kaut kur prāta dziļumā Džošs nespēja aizmirst, ko DI bija sacījis pie strūklakas Ojaiā, ka puse no visa, ko Fleimels saka, ir meli un otra puse arī nav pilnīga patiesība.
Viņš piesardzīgi palūkojās projām no zobena un paskatījās Fleimela blāvajās acīs. Alķīmiķis cieši vērās viņā, viņa seja bija bez jebkādas izteiksmes — kā maska. Kas gan alķīmiķim bija prātā? — Džošs prātoja. Kādu spēli viņš spēlē? Vēl citi Dī vārdi iešāvās Džoša galvā: "Viņš ir tagad, un viņš vienmēr ir bijis melis, šarlatāns un draņķis."
— Tu to negribi? — Nikolass prasīja. — Ņem to. — Viņš iespieda rokturi tieši Džoša tvērienā.
Gandrīz pret paša gribu Džoša pirksti satvēra gludo, ādā ietīto akmens zobena rokturi. Viņš to pacēla, — lai arī zobens bija īss, tas bija ļoti smags —, un pagrieza to savās rokās. — Es nekad dzīvē neesmu darbojies ar zobenu, — Džošs sacīja. — Es nezinu, kā…
— Skataha tev iemācīs pamatus, — Fleimels sacīja, pat nepaskatoties uz Ēnu, bet pārvēršot vienkāršu apgalvojumu pavēlē. — Kā to nēsāt, vienkārši durt un atvairīt dūrienu. Centies un izvairies iedurt ar to sev, — viņš piebilda.
Džošs pēkšņi saprata, ka plati smaida, un centās dabūt projām smaidu, bet tas bija grūti, zobens šķita apbrīnojams viņa rokā. Viņš pakustināja rokas locītavu, un zobens noraustījās. Tad viņš paskatījās uz Skatiju, Franci un Zannu un redzēja, ka viņu acis ir piekaltas asmenim, sekojot katrai tā kustībai, un viņa smaids pazuda. — Kas nav kārtībā ar šo zobenu? — viņš prasīja. — Kāpēc jums tik ļoti bail no tā?
Sofija uzlika roku uz brāļa rokas, viņas acis iezaigojās sudrabā no Raganas zināšanām. — Clarent, — viņa sacīja, — ir ļauns, nolādēts ierocis, dažreiz saukts par Gļēvuļa asmeni. Tas ir zobens, ar kuru Mordreds nogalināja savu tēvoci, karali Artūru.
23. nodaĻa
Savā istabā mājas augšstāvā Sofija sēdēja uz palodzes pie dziļas loga nišas un vērās pāri Elizejas laukiem. Platā, kokiem apstādītā iela bija slapja no lietus un mirdzēja no braucošo autobusu atstarotajām gaismām: te dzintara, te sarkana, te balta. Sofija paskatījās pulkstenī: bija gandrīz divi naktī uz sestdienu, tomēr satiksme joprojām bija visai intensīva. Jebkurā laikā pēc pusnakts Sanfrancisko ielas būtu pilnīgi tukšas. Šī atšķirība vēl vairāk uzsvēra, cik tālu no mājām viņa bija.
Vēl daudz jaunāka viņa bija izgājusi cauri tai fāzei, kad viss pašā šķiet kaitinošs. Viņa bija pielikusi apzinātas pūles, lai būtu modernāka — vairāk līdzinātos savai draudzenei Elli, kas mainīja matu krāsu katru nedēļu un kuras garderobe bija pilna ar pēdējās modes precēm. Sofija bija savākusi visu, ko varēja atrast žurnālos, par eksotiskām Eiropas pilsētām, vietām, kur tika radīta mode un māksla, — Londonu, Parīzi, Romu, Milānu, Berlīni. Viņa bija nolēmusi nesekot modei; viņa gatavojās radīt pati savu imidžu. Šī fāze ilga apmēram mēnesi. Mode bija dārgs bizness, un vecāku dotā nauda, ko tērēt, bija stingri ierobežota.
Tomēr viņa joprojām vēlējās apmeklēt pasaules lieliskākās pilsētas. Viņa un Džošs bija sākuši apspriest, vai nepaņemt brīvu gadu pirms koledžas, lai apceļotu Eiropas pilsētas. Un tagad viņi bija vienā no skaistākajām pilsētām zemes virsū, bet viņai pilnīgi nebija intereses to apskatīt. Vienīgais, ko viņa darītu bez kavēšanās, — atgrieztos Sanfrancisko.
Bet vai viņa varēs atgriezties?
Doma uzdzina drebuļus.
Lai arī ģimene bieži bija pārcēlusies un ceļojusi, vēl pirms divām dienām Sofija bija zinājusi, kas viņu sagaida nākamajos mēnešos. Atlikušais gads bija saplānots līdz sīkumiem kaitinoši. Rudenī vecāki atsāks pasniedzēju darbu Sanfrancisko universitātē un viņi abi ar Džošu atgriezīsies skolā. Decembrī ģimene dosies savā ikgadējā ceļojumā uz Providensu Rodas salā, kur viņu tēvs Ziemassvētkos lasīs lekciju Brauna universitātē, un divdesmit pirmajā decembrī, viņu dzimšanas dienā, dvīņus bija plānots aizvest uz Ņujorku, lai apskatītu veikalus, apjūsmotu gaismas, apskatītu Rokfellera centru un tad ietu paslidot. Viņi pusdienotu Stage Door Deli, kur ēstu bezrauga matzo mīklas klimpu zupu un sviestmaizes — tik lielas kā viņu galvas — ar šķēli ķirbju pīrāga starp tām. Ziemassvētku vakarā viņi dotos uz tantes Kristīnes māju Montaukā Longailendā, kur pavadītu svētkus un tad sagaidītu Jauno gadu. Tāda bija pēdējo desmit gadu tradīcija.
Un tagad?
Sofija ievilka dziļu elpu. Tagad viņai bija spējas un spēks, ko viņa tik tikko spēja novērtēt. Viņai bija pieeja atmiņām, kas bija patiesības, mītu un fantāzijas sajaukums, viņa zināja noslēpumus, kas var pārvērst vēstures grāmatas. Bet vairāk par jebko citu viņa vēlējās, lai kaut kādā veidā varētu atgriezties mājās, atgriezties ceturtdienas rītā… iekams viss šis bija noticis. Iekams pasaule bija izmainījusies. Sofija atspieda pieri pret vēso stiklu. Kas notiks? Ko viņa darīs… ne tagad, bet gados, kas nāks? Viņas brāli neinteresēja karjera, katru gadu viņš paziņoja kaut ko citu — te gribēja kļūt par datorspēļu dizaineri vai programmētāju, te par profesionālu futbola spēlētāju, te par paramediķi vai ugunsdzēsēju — bet Sofija vienmēr bija zinājusi, ko darīs. Kopš tā laika, kad viņas pirmās klases skolotāja jautāja — "Par ko tu gribi kļūt, kad izaugsi, Sofij?" —, viņa bija zinājusi atbildi. Viņa gribēja studēt arheoloģiju un paleontoloģiju tāpat kā viņas vecāki, ceļot pa pasauli un kataloģizēt pagātni, varbūt kaut ko atklāt, kas palīdzētu izprast vēsturi. Bet tam tagad vairs nav lemts piepildīties. Iepriekšējā naktī viņa saprata, ka studēt arheoloģiju, vēsturi, ģeogrāfiju un zinātni būtu bezjēdzīgi… vai, ja ne bezjēdzīgi, tad vienkārši nepareizi.
Pēkšņs emociju uzplūds pārsteidza viņu, un viņa sajuta degam rīkli un asaras uz vaigiem. Viņa piespieda abas plaukstas pie sejas un notrauca asaras.
— Tuk, tuk… — Džoša balss izbiedēja viņu. Sofija pagriezās, lai paskatītos uz savu dvīņubrāli. Viņas brālis stāvēja pie durvīm ar akmens zobenu vienā rokā un mazu klēpja datoru otrā. — Vai es varu ienākt?