— Tu agrāk nekad nejautāji. — Sofija pasmaidīja.
Džošs ienāca istabā un apsēdās uz divguļamās gultas malas. Viņš uzmanīgi nolika Clarent uz grīdas, bet klēpja datoru uz ceļiem. — Daudz kas ir mainījies, — Džošs klusu sacīja, viņa zilajās acīs bija redzams satraukums.
— Es tikko kā domāju to pašu, — viņa piekrita. — Vismaz tas nav mainījies. — Dvīņi bieži atklāja, ka domā vienu un to pašu domu vienlaikus, un viņi pazina viens otru tik labi, ka varēja pabeigt viens otra teikumu. — Es tikko kā vēlējos, lai mēs varētu atgriezties mājās, pirms viss šis bija noticis.
— Kāpēc?
— Tad man nebūtu jābūt šādai… tad mēs nebūtu atšķirīgi.
Džošs paskatījās uz māsas seju un mazliet pielieca galvu. — Tu
atteiktos? — viņš klusām jautāja. — No spēka, zināšanām?
— Ar katru sirds pukstu, — Sofija nekavēdamās atbildēja. — Man nepatīk tas, kas notiek ar mani. Es nekad negribēju, lai tas notiktu. — Viņas balss aizlūza, bet viņa turpināja: — Es gribu būt parasta, Džoš. Es atkal gribu būt cilvēks. Es gribu būtu tāda kā tu.
Džošs paskatījās lejup. Viņš atvēra datoru un koncentrējās uz tā ieslēgšanu.
— Bet tu ne, vai ne? — viņa lēni sacīja, interpretējot ilgo klusumu, kas bija iestājies. — Tu vēlies spēku, tu gribi, lai vari veidot savu auru un kontrolēt elementus, vai ne?
Džošs vilcinājās. — Tas būtu… interesanti, es domāju, — viņš sacīja diezgan pārliecinoši, vienlaikus skatīdamies uz ekrānu. Tad viņš paskatījās uz augšu, acīs atspīdēja ieslēgtais datora ekrāns. — Jā, es vēlos būt spējīgs to darīt, — viņš atzinās.
Sofija atvēra muti, lai strupi atbildētu un pateiktu brālim, ka viņš nezina, par ko runā, un cik ļoti slikti tikko pateiktais liek viņai justies, cik ļoti nobijusies viņa ir. Bet Sofija apspieda sevi, viņa nevēlējās cīnīties, turklāt Džošs, iekams pats uz savas ādas nebūs visu pārbaudījis, nekad to nesapratīs.
— Kur tu dabūji datoru? — viņa jautāja, mainīdama tēmu, kad klēpja dators beidzot iepīkstējās, ka ir gatavs darbam.
— Francis man to iedeva, — Džošs sacīja. — Tu nebiji klāt, kad Dī iznīcināja Igdrasilu. Viņš ar Excalibur iedūra kokā, un tas sabira druskās kā stikls. Un mans kabatas portfelis, mobilais telefons, ipods un klēpja dators arī bija tajā kokā, — viņš sacīja nožēlas pilnā balsī. — Es pazaudēju visu. Ieskaitot visas mūsu fotogrāfijas.
— Un grāfs tā vienkārši tev iedeva klēpja datoru?
Džošs pamāja ar galvu. — Iedeva, viņš pat uzstāja, ka man tas jāņem. Šodiena ir mana dāvanu diena. — Blāva atblāzma no datora izgaismoja Džoša seju no apakšas, piešķirot viņa galvai mazliet biedējošu izskatu. — Viņš pārgājis uz Mac, tiem acīmredzot ir labākas mūzikas programmas, un viņš vairs nelieto PC. Šo te viņš atrada noliktu zem galda kopā ar citiem krāmiem, — brālis turpināja, bet acis joprojām bija kā piekaltas mazajam ekrānam. Viņš uzmeta ātru skatienu māsai. — Tā ir taisnība, — viņš sacīja, pazīdams šaubu pilno klusumu.
Sofija novērsās. Viņa zināja, ka brālis stāsta taisnību, un tam nebija nekāda sakara ar Raganas zināšanām. Viņa vienmēr zināja, kad Džošs melo viņai, tomēr savādi, — viņš nekad nezināja, kad viņa melo viņam… ko viņa darīja ne pārāk bieži un vienmēr tikai viņa paša labā. — Un ko tu pašreiz dari? — viņa jautāja.
— Pārbaudu savu pastu. — Brālis pasmaidīja. — Dzīve tak turpinās… — viņš iesāka.
— … un nav cilvēka, kam nepienāk e-pasts, — Sofija pabeidza ar smaidu. Tas bija Džoša iemīļotais teiciens, bet viņu tas allaž sakaitināja.
— Šeit ir papilnam informācijās, — viņš noburkšķēja. — Astoņdesmit gmail pastā, sešdesmit divi Yahoo, divdesmit AOL, trīs — FastMail…
— Es nekad nesapratīšu, kāpēc tev vajag tik daudz e-pasta ziņojumu, — Sofija sacīja. Viņa pievilka kājas pie zoda, ar rokām apņēma lielus un uzlika zodu uz ceļiem. Bija labi sarunāties ar brāli par visparastākajām lietām, tas atgādināja viņai, cik daudz viņiem bija ieplānots darīt… un bija darīts līdz ceturtdienas pēcpusdienai, precīzāk, līdz diviem piecpadsmit pēcpusdienā. Viņa atcerējās laiku, viņa bija runājusi ar savu draudzeni Elli Ņujorkā tieši tad, kad pamanīja garu, melnu auto piestājam grāmatveikala priekšā. Viņa bija paskatījusies pulkstenī, tieši pirms tas vīrietis, kuru tagad viņa pazina kā Dī, izkāpa no auto.
Džošs paskatījās uz augšu. — Mums ir divi e-pasti no mammas un viens no tēta.
— Izlasi tos man. Sāc ar vecāko.
— Labi. Mamma atsūtījusi vienu piektdien, 1. jūnijā. Ceru, kas jums abiem iet labi. Kā klājas Fleminga kundzei? Vai viņa pilnībā ir atveseļojusies? — Džošs paskatījās uz augšu un apjucis sarauca pieri.
Sofija nopūtās. — Atceries? Mēs neizstāstījām mammai un tētim. Mēs teicām mammai, ka grāmatveikals tiek slēgts, jo Perenele nejūtas labi. — Viņa papurināja galvu. — Centies neko neaizmirst!
— Tas viss notika ļoti ātri, — Džošs atgādināja māsai. — Es nevaru visu atcerēties. Turklāt tas ir tavs darbs.
— Tad mēs teicām, ka Nikolass un Perenele ir uzaicinājuši mūs pavadīt kādu laiku ar viņiem viņu mājā tuksnesī.
— Un? — Džošs paskatījās uz māsu, pirkstus turot virs taustiņiem. — Ko mēs stāstīsim mammai?
— Saki, ka viss ir labi un Perenele jūtas daudz labāk. Atceries, ka viņus taču jāsauc par Niku un Periju, — viņa atgādināja.
— Paldies, — viņš sacīja, uzsizdams atpakaļgaitas taustiņam un aizvietoja Pereneli ar Periju. Džoša pirksti lēkāja pa taustiņiem, viņam rakstot. — Labi, nākamā, — viņš turpināja. — Atkal no mammas, ar vakardienas datumu. — Mēģināju piezvanīt, bet mans zvans pa tiešo savienojās ar jūsu balss pastu. Vai viss kārtībā? Man piezvanīja Agnes tante. Viņa sacīja, ka jūs neesat iegriezušies mājās un paņēmuši ne drēbes, ne tualetes piederumus. Atsūti man numuru, lai es varu jums piezvanīt. Mēs esam uztraukušies. — Džošs paskatījās uz māsu. — Nu, un ko mēs tagad stāstīsim viņai?
Sofija košļāja apakšējo lūpu, skaļi domādama. — Mums viņai jāstāsta… — Viņa vilcinājās. — Saki, ka mantas mums bija līdzi veikalā. Viņa zina, ka mums tur ir drēbes. Tie nav meli. Man riebjas melot viņai.
— Darīts, — Džošs sacīja, zibenīgi drukādams. Abi dvīņi turēja mantas savos skapīšos grāmatveikala aizmugurējā istabā gadījumam, ja vakarā gāja uz kino vai devās uz Embarcadero.
— Saki viņai, ka šeit nav mobilā tīkla pārklājuma. Tikai nesaki, kur mēs esam, — viņa piemetināja ar smaidu.
Džošs izskatījās neapmierināts. — Tu gribi sacīt, ka mums nav mobilo telefonu…
— Man joprojām ir manējais, bet baterija ir tukša. Saki mammai, ka piezvanīsim, tikko parādīsies zona.
Džošs turpināja drukāt. Viņa pirksts bija virs Enter taustiņa.
— Vai viss?
— Nosūti to.
Viņš uzsita Enter. — Aizsūtīts!
— Un tu teici, ka ir e-pasts no tēta? — Sofija atgādināja.
— Tas ir man. — Viņš to atvēra, ātri izlasīja un plati pasmaidīja.
— Tētis man atsūtījis kādas haizivs zobu fosilijas, ko atradis, attēlu. Tie izskatās diezgan labi. Un viņam ir daži jauni pārakmeņojušies izkārnījumi, ko viņš atradis manai kolekcijai.
— Pārakmeņojušies izkārnījumi. — Sofija uzspēlētā pretīgumā purināja galvu. — Pārakmeņoju sies kaka! Kāpēc tu nevari krāt markas vai monētas kā normāls cilvēks? Tas ir pārāk dīvaini.