— Dīvaini? — Džošs paskatījās uz augšu, pēkšņi noskaities.
— Dīvaini! Es tev pateikšu, kas ir dīvaini: mēs esam kopā ar divtūkstoš gadu vecu vampīru-veģetārieti, nemirstīgu alķīmiķi, vēl vienu nemirstīgo, kas ir muzikants, specializējies Uguns maģijā, un franču varoni, kurai būtu jābūt mirušai kaut kad piecpadsmitā gadsimta vidū. — Viņš ar kāju pagrūda zobenu uz grīdas. — Un neaizmirsīsim zobenu, ko lietojis karalis Artūrs. — Džoša balss kļuva skaļāka, tad viņš pēkšņi apklusa un ievilka dziļu trīcošu elpu, nomierinādams sevi. Viņš sāka smaidīt. — Es domāju, ka salīdzinājumā ar visu šo pārakmeņojušos kaku kolekcionēšana ir vismazāk dīvainā padarīšana ap mums! — Viņa smaids pārtapa platā smaidā, un Sofija arī pasmaidīja, un tad viņi abi smējās. Džošs smējās tik ļoti, ka sāka žagoties, un tas lika viņiem smieties vēl vairāk, līdz pār viņu vaigiem ritēja asaras un sāka sāpēt vēderi.
— Izbeidz, — Džošs kunkstēja. Viņš atkal iežagojās, un abiem iestājās kaut kas līdzīgs histērijai.
Bija jāpieliek milzīga piepūle, lai sevi kontrolētu, bet pirmo reizi, kopš Sofija bija atmodināta, Džošs atkal jutās viņai tuvs. Parasti viņi smējās katru dienu, ejot uz darbu ceturtdienas rītā, bija pēdējā reize, kad viņi bija kopā smējušies, vērojot kaulainu vīrieti sporta šortos ar skrituļslidām, kuru vilka milzīgs dalmācietis. Viss, kas viņiem bija vajadzīgs, bija atrast objektus, par ko smieties, bet diemžēl pēdējās dienās tādu nebija pārāk daudz.
Sofija nomierinājās pirmā un pagriezās pret logu. Viņa varēja saskatīt brāli stiklā un pagaidīja, līdz viņš atkal skatījās lejā uz ekrānu, iekams teica: — Es esmu pārsteigta: tu vairs neiebildi, kad Nikolass ierosināja Francim mācīt man Uguns maģiju.
Džošs pacēla acis un paskatījās uz māsas atspulgu logā. — Vai tas būtu ko mainījis, ja būtu iebildis? — viņš nopietni prasīja.
Viņa brīdi padomāja. — Nē. Domāju, ka ne.
— Es arī domāju, ka tu tik un tā to darītu.
Sofija pagriezās un tieši paskatījās uz dvīņubrāli. — Man vajag. Man tas jādara.
— Es zinu, — viņš vienkārši sacīja. — Tagad es to zinu.
Sofija pārsteigta iepleta acis. — Tu zini?
Džošs aizvēra klēpja datoru un nolika to uz gultas. Tad viņš paņēma zobenu un nolika to uz saviem ceļiem, izklaidīgi glaudīdams tā gludo asmeni. Akmens šķita silts. — Es biju… dusmīgs, nobijies — nē, vairāk nekā nobijies — pārbijies, kad Fleimels lika Hekatei tevi atmodināt. Viņš neko neteica par briesmām. Viņš neko neteica par to, ka tu vari nomirt, nonākt komā. Es viņam to nekad nepiedošu.
— Viņš bija gandrīz pārliecināts, ka nekas tāds nenotiks…
— Būt gandrīz pārliecinātam nav būt pilnīgi pārliecinātam.
Sofija pamāja, neuzdrošinādamās runāt.
— Un tad, kad Endoras Ragana nodeva tev savas zināšanas. Es atkal biju nobijies. Bet ne tik ļoti par tevi… es biju nobijies, kas tevī notiks, — viņš ļoti klusi atzinās.
— Džoš, kā tu vari tā teikt? — Sofija iesāka patiesi šokēta. — Tu esi mans dvīņubrālis. — Viņa sejas izteiksme lika viņai apklust.
— Tu neredzēji to, ko es redzēju, — viņš vaļsirdīgi sacīja. — Es vēroju, kā tu piecēlies pret kaķgalvaino sievieti. Es redzēju tavas lūpas kustamies, bet, kad tu runāji, vārdi bija samāksloti, un, kad tu paskatījies uz mani, tu mani nepazini. Es nezinu, kas tu tad biji, — bet tad tu nebiji mana dvīņumāsa. Tu biji kā apsēsta.
Sofija plati iepleta acis, un milzīgas asaras sāka ritēt pāri viņas vaigiem. Viņai bija tikai neskaidras atmiņas, nedaudz vairāk kā sapņa fragmenti par to, ko brālis tagad stāstīja.
— Un tad Ojaiā es vēroju, ka tu sagriezi vēja virpuli, un šodien — vakar — redzēju, kā radīji miglu no nekā.
— Es nezinu, kā es to veicu, — viņa nomurmināja.
— Es zinu, Sofij, es zinu. — Viņš piecēlās un devās pāri istabai pie loga, skatīdamies ārā pāri Parīzes jumtiem. — Es to tagad saprotu. Es par daudz ko esmu domājis. Tavi spēki ir atmodināti, vienīgais veids, kā tu vari tos kontrolēt, vienīgais veids, kā tu vari būt drošībā, ir trenēties. Un šajā mirklī tavs spēks ir bīstams gan tev, gan arī taviem ienaidniekiem. Žanna d'Arka tev palīdzēja šodien, vai ne?
— Jā, viņa man daudz palīdzēja. Es vairs nedzirdu balsis. Tas ir milzīgs atspaids. Bet ir arī vēl kāds cits iemesls, vai ne? — Sofija jautāja.
Džošs pagrozīja zobenu rokās, asmens naktī izskatījās gandrīz melns, mazie kristālu lāsumiņi akmenī mirdzēja kā zvaigznītes. — Mums nav ne jausmas, kādās nepatikšanās esam nokļuvuši, — viņš lēni sacīja, — bet zinām, ka esam briesmās… reālās briesmās. Mēs esam piecpadsmit gadu veci — nevaram pieļaut domu, ka varētu tikt nogalināti… vai apēsti… vai pat kaut kas vēl ļaunāks notiktu ar mums! — Viņš nenoteikti pamāja durvju virzienā. — Es viņiem neuzticos. Vienīgā persona, kam varu uzticēties, esi tu… īstā tu.
— Bet Džoš, — Sofija sacīja ļoti maigi. — Es viņiem uzticos. Viņi ir labi cilvēki. Skatija ir cīnījusies cilvēku labā vairāk nekā divus tūkstošus gadu, un Žanna ir ļoti cēla persona…
— Bet Fleimels ir turējis Kodeksu paslēptu vairākus gadsimtus, — Džošs ātri sacīja. Viņš pieskārās savām krūtīm, un Sofija dzirdēja divu lappušu čaukstoņu somiņā, kuru Fleimels bija iedevis viņam. — Šajā grāmatā ir receptes, kas planētu varētu pārvērst par paradīzi, varētu izārstēt visas slimības. — Viņš redzēja šaubas pazibam māsas acīs un neatlaidās: — Un tu zini, ka tā ir taisnība.
— Raganas atmiņas pastāstīja man, ka grāmatā ir receptes, kas var iznīcināt šo pasauli.
Džošs ātri papurināja galvu. — Es domāju, ka tu redzi to, ko viņi grib, lai tu redzi.
Sofija rtorādīja uz zobenu. — Bet kāpēc Fleimels iedeva tev zobenu un Kodeksa lapas? — viņa jautāja triumfējoši.
— Es domāju — es zinu, viņi mūs izmanto. Es tikai nezinu, kādam mērķim. Katrā ziņā vēl ne. — Viņš redzēja, ka dvīņumāsa sāk purināt galvu. — Vienalga, mums būs nepieciešams tavs spēks, lai mums abiem nodrošinātu drošību.
Sofija pasniedzās un paspieda brāļa roku. — Tu zini, es nekad nepieļaušu, lai tev kaut kas nodarītu pāri.
— Es to zinu, — Džošs nopietni sacīja. — Vismaz pie apziņas. Bet kas notiks, ja kaut kas tevi izmantos, kā tas notika Ēnu valstībā?
Sofija pamāja. — Es to nevaru kontrolēt, — viņa atzina. — Tas bija kā sapnis, kā vērojot kādu, kas izskatās kā es.
— Mans futbola treneris saka, ka, pirms vari kontrolēt pats, tev jāļauj sevi kontrolēt citam. Ja tu iemācīsies, kā kontrolēt auru un apgūsi maģijas, — Džošs turpināja, — neviens to nevarēs izdarīt ar tevi. Tu būsi neiedomājami spēcīga. Un pieņemsim uz brīdi, ka mani spēki nav atmodināti. Es varu iemācīties, kā izmantot zobenu. — Viņš pavicināja to rokā, mēģinādams sagriezt asmeni, bet tas izlīdēja un iecirta dziļu robu sienā. — Ops!
— Džoš!
— Kas noticis? Tu tik tikko kā vari pamanīt to. — Viņš paberzēja piedurkni pret iegriezumu. Krāsa un apmetums nokrita, atklājot apakšā ķieģeļu sienu.
— Tu visu padari vēl sliktāku. Tu droši vien būsi iesitis robu zobenā.
Bet, kad Džošs pacēla ieroci gaismā, uz asmeņa nebija ne skrambiņas.
Sofija lēni pamāja ar galvu. — Es joprojām domāju, es zinu — tu maldies par Fleimelu un pārējiem.
— Sofij, tev jāuzticas man.