— Es tev uzticos. Bet atceries, Ragana zina šos cilvēkus, un viņa tiem uzticas.
— Sofij, — Džošs sacīja neapmierināts. — Mēs neko nezinām par Raganu.
— Ak, Džoš. Es zinu visu par Raganu, — Sofija sacīja līdzjūtīgi. Viņa piesita ar rādītājpirkstu pie deniņiem. — Un es vēlos, kaut nezinātu. Visu viņas dzīvi, tūkstošiem gadu. — Džošs atvēra muti, lai atbildētu, bet Sofija pacēla roku. — Tas ir, ko es varu darīt. Es strādāšu ar Senžermēnu, mācīšos visu, ko viņš var man iemācīt.
— Un pie reizes uzmani viņu, mēģini uzzināt, kas viņam un Fleimelam padomā.
Sofija ignorēja viņu. — Varbūt nākamo reizi, kad mums uzbruks, mēs paši spēsim aizsargāt sevi. — Viņa skatījās pāri jumtu galiem uz Parīzi. — Vismaz šeit mēs esam drošībā.
— Bet cik ilgi? — dvīņubrālis jautāja.
24. nodaĻa
Doktors Džons Dī izslēdza gaismu un izgāja no milzīgās guļamistabas uz balkona, uzlicis rokas metāla margām, viņš skatījās ārā pāri Parīzei. Pirms kāda laika bija lijis, un gaiss mitrs un vēss, ar vieglu skābenu dvaku, kas cēlās no Sēnas un kam pievienojās neliela izplūdes gāzu smaka.
Viņš ienīda Parīzi.
Tā tas nav bijis vienmēr. Kādreiz tā bija viņa visiemīļotākā pilsēta Eiropā, pilna ar visbrīnišķīgākajām un visneparastākajām atmiņām. Galu galā, viņš šajā pilsētā bija pārvērsts par nemirstīgo. Cietumā dziļi zem Bastīlijas, šajā cietoksnī, Vārnu dieviete viņu bija aizvedusi pie Vecā, kas Dī bija dāvājis mūžīgo dzīvību apmaiņā pret bezierunu lojalitāti.
Doktors Džons Dī bija strādājis Vecajiem, spiegojis viņu labā, uzņēmies daudzas bīstamas misijas neskaitāmās Ēnu valstībās. Viņš bija cīnījies mirušo un dzīvo armijās, vajājis briesmoņus pāri skarbām, neapgūtām zemēm, nozadzis dažus pašus vērtīgākos un maģiskākos priekšmetus, no kuriem baidījušās dučiem civilizāciju. Ar laiku viņš bija kļuvis par tumšo Veco čempionu, nekas nebija neiespējams viņam, neviena misija nebija par grūtu, izņemot… kad runa bija par Fleimeliem. Angļu mags bija izgāzies vēl un vēl, vairākas reizes šajā pilsētā mēģinot sagūstīt Nikolasu un Pereneli Fleimelus.
Tas atgādināja par vienu no lielākajām viņa ilgās eksistences mistērijām: kā Fleimeli spēja izvairīties no viņa? Viņš komandēja cilvēku armiju, necilvēku un pārcilvēku aģentus, viņam bija pieeja putniem gaisā, viņš varēja pavēlēt žurkām, kaķiem un suņiem.
Viņa rīcībā bija radības no mitoloģijas vistumšākajām dzīlēm. Bet vairāk nekā četrus simtus gadu Fleimels bija izbēdzis no sagūstīšanas, pirmo reizi šeit, Parīzē, tad Eiropā un Amerikā, vienmēr paliekot vienu soli priekšā viņam. Vienmēr atstājot pilsētu tikai dažas stundas pirms viņa ierašanās. Tas bija gandrīz tā, it kā viņus kāds brīdinātu. Bet tas, protams, nebija iespējams. Mags savos plānos nedalījās ne ar vienu.
Durvis atvērās un aizvērās istabā aiz viņa. Dī nāsis iepletās, sajutušas vieglu čūskas pelējuma smaku.
— Labvakar, Nikolo, — Dī sacīja, nepagriežoties apkārt.
— Sveicināts Parīzē, — Nikolo Makjavelli runāja latīniski ar itāļu akcentu. — Es ceru, ka lidojums bija labs un istaba tevi apmierina? — Makjavelli bija noorganizējis, lai Dī sagaida lidostā un ar policijas eskortu pavada līdz pilsētas mājai Place dit Čamda.
— Kur viņi ir? — Dī bez jebkādām ceremonijām vaicāja, ignorēdams namatēva jautājumus, tādējādi uzsverot savu autoritārismu. Viņš varēja būt pāris gadus jaunāks par itālieti, bet viņš bija boss.
Makjavelli iznāca no istabas un apstājās blakus Dī uz balkona. Nevēlēdamies saburzīt savu uzvalku pret balkona margām, viņš stāvēja, rokas salicis uz muguras. Slaidais, elegantais, labi skūtais itālietis īsi apcirptiem baltiem matiem bija pilnīgs pretstats mazajam vīrelim ar asiem vaibstiem, smailo bārdiņu un pelēkajiem matiem, kas pakausī bija saņemti astē. — Tie joprojām ir Senžermēna mājā. Un tiem nesen pievienojās Fleimels.
Dī iesāņus palūkojās uz Makjavelli. — Es esmu pārsteigts, ka tev nebija kārdinājuma mēģināt sagūstīt viņus pašam, — viņš viltīgi sacīja.
Makjavelli skatījās pāri pilsētai, kuru viņš kontrolēja. — Ak, es domāju, ka man noslēdzošā sagūstīšana jāatstāj tev, — viņš klusi sacīja.
— Tu gribi teikt, ka tev ir dots rīkojums atstāt viņus man? — Dī atcirta.
Makjavelli neteica neko.
— Un mājā ir tikai pieci cilvēki? Nekādu kalpotāju, nekādu apsargu?
— Alķīmiķis, Senžermēns, dvīņi un Ēna.
— Skataha ir problēma, — Dī noburkšķēja.
— Man ir risinājums, — Makjavelli saudzīgi piedāvāja. Viņš pagaidīja, līdz mags pagriežas, lai paskatītos uz viņu akmens pelēkām acīm, kuras, atspīdot ielas gaismai, uzliesmoja oranžā krāsā.
— Es aizsūtīju pēc disijām, Skatahas nežēlīgākajām ienaidniecēm. Trīs no tām jau ieradušās.
Dī lūpas savilkās neparastā smaidā. Tad viņš nedaudz atvirzījās no Makjavelli un viegli paklanījās. — Valkīras — patiešām izcila izvēle.
— Mēs esam vienā pusē. — Makjavelli paklanījās pretī. — Mēs kalpojam tiem pašiem pavēlniekiem.
Mags jau gribēja doties atpakaļ istabā, kad apstājās un pagriezās, lai paskatītos uz Makjavelli. Uz mirkli viegla puvušu olu sērūdeņraža smaka uzvirmoja gaisā. — Tev nav ne jausmas, kam es kalpoju, — viņš sacīja.
Dagans plaši atvēra augstās dubultās durvis un atkāpās sāņus. Nikolo Makjavelli un doktors Džons Dī iegāja greznā, grāmatām pilnā bibliotēkā, lai sveiktu savus viesus.
Istabā bija trīs jaunas sievietes.
No pirmā skata tās šķita tik līdzīgas, ka varētu būt trīnes. Garas un tievas, līdz pleciem gariem blondiem matiem, viņas bija ģērbušās vienādi melnos pieguļošos krekliņos ar lencītēm zem mīkstas ādas jakām un zilos džinsos, ievilktos līdz ceļiem garos zābakos. Viņu sejas bija asiem vaibstiem: lieliem vaigu kauliem, dziļi iegrimušām acīm, smailu zodu. Vienīgi to acis palīdzēja atšķirt tās. Tās bija dažādu nokrāsu zilas — no gaiša safīra līdz tumšam, gandrīz violetam indigo. Visas trīs izskatījās, it kā tām varētu būt sešpadsmit vai septiņpadsmit gadu, bet patiesībā bija vecākas nekā lielākā daļa civilizāciju.
Tās bija disijas.
Makjavelli devās uz istabas centru un pagriezās, lai apskatītu katru meiteni pēc kārtas, mēģinādams tās atšķirt. Viena sēdēja pie milzīga pianīna, cita zvilnēja uz dīvāna, bet trešā bija atbalstījusies pret logu un vērās ārā naktī ar neatvērtu grāmatu ādas iesējumā rokās. Viņam tuvojoties, viņu galvas pagriezās, un viņš pamanīja, ka viņu acu krāsa saskan ar nagu laku. — Pateicos, ka ieradāties, — viņš sacīja latīniski, ko līdz ar grieķu valodu saprata lielākā daļa Veco.
'Meitenes neizteiksmīgi paskatījās uz viņu.
Makjavelli savukārt paskatījās uz Daganu, kas bija ienācis istabā un aizvēris aiz sevis durvis. Viņš noņēma brilles, atklādams izvalbītās acis, un ātri runāja valodā, ko nevarētu izrunāt neviena cilvēka mēle vai rīkle.
Sievietes pilnībā ignorēja viņu.
Doktors Džons Dī dramatiski nopūtās. Viņš iesēdās ādas klubkrēslā ar augstu atzveltni un ar skaļu blīkšķi sasita savas mazās rokas. — Diezgan šo blēņu, — viņš sacīja angliski. — Jūs esat šeit Skatahas dēļ. Tagad sakiet, vai jūs gribat viņu vai ne?
Meitene, kas sēdēja pie pianīna, cieši skatījās uz Dī. Ja viņš ari pamanīja, ka viņas galva tagad bija pagriezta neiespējamā leņķī, tad to neizrādīja. — Kur viņa ir? — Viņas angļu valoda bija perfekta.