— Tuvu, — Makjavelli sacīja, lēni virzīdamies pa istabu.
Trīs meitenes tam pievērsa uzmanību, galvas pagriezās viņam līdzi, kā pūcei sekojot pelei.
— Ko viņa dara?
— Viņa aizsargā alķīmiķi Fleimelu, Senžermēnu un vēl divus cilvēkus, — Makjavelli sacīja. — Mēs gribam tikai cilvēkus un Fleimelu. Skataha ir jūsu. — Viņš apklusa un tad piebilda: — Jūs varat dabūt arī Senžermēnu, ja gribat. Mums viņš nav vajadzīgs.
— Ēna. Mums vajag tikai Ēnu, — sacīja sieviete, kas sēdēja pie pianīna. Viņas indigo krāsas nadziņi kustējās pāri taustiņiem, skaņa bija maiga un skaista.
Makjavelli piegāja pie galda un ielēja kafiju no garas sudraba kafijkannas. Viņš vienlaikus paskatījās uz Dī un pacēla uzacis un kafijkannu. Mags papurināja galvu. — Jums jāzina, ka Skataha joprojām ir spēcīga, — Makjavelli turpināja, tagad runādams ar sievieti pie pianīna. Viņas indigo acu zīlītes bija šauras un horizontālas. — Vakar no rīta viņa sakāva labi trenētu policijas virsnieku vienību.
— Cilvēki, — disija gandrīz izspļāva. — Neviens cilvēks nevar stāties pretī Ēnai. — Bet mēs neesam cilvēki, — sacīja sieviete, kas stāvēja pie loga.
— Mēs esam disijas, — pabeidza sieviete, kas sēdēja pretī Dī.
— Mēs esam Sargjaunavas, Mirušo izvēlētājas, Kareives…
— Jā, jā, jā, — Dī neiecietīgi sacīja. — Mēs zinām, kas jūs esat: valkīras. Iespējams, pašas izcilākās kareives, kādas pasaule jebkad redzējusi — vismaz pēc jūsu sacītā katrā ziņā. Es tikai gribu zināt, vai jūs varat sakaut Ēnu.
Disija ar indigo acīm aizgriezās ar visu ķermeni no pianīna un līgani piecēlās kājās. Viņa cēli pārsoļoja pāri tepiķim un apstājās Dī priekšā. Abas māsas piepeši bija blakus viņai, un istabas temperatūra pēkšņi strauji nokritās.
— Tā būtu kļūda — izsmiet mūs, doktor Dī, — viena no viņām sacīja.
Dī nopūtās. — Vai jūs varat sakaut Ēnu? — viņš atkal jautāja.
— Jo, ja jūs nevarat, tad esmu pārliecināts, ka ir citi, kas būs ļoti sajūsmināti tikai par iespēju to pamēģināt. — Viņš izņēma mobilo telefonu. — Es varu piezvanīt amazonēm, samurajiem un bogatiriem.
Kamēr Dī runāja, temperatūra istabā turpināja pazemināties, un viņa elpa balta izplūda gaisā, uz viņa uzacīm un bārdas veidojās ledus kristāli.
— Diezgan šīs viltības! — Dī uzsita knipi, un viņa aura uz mirkli uzplaiksnīja dzeltena. Istaba kļuva siltāka, tad karsta un ar stipru puvušu olu smaku.
— Nav nekādas vajadzības pēc šiem vājākajiem kareivjiem. Disijas nogalinās Ēnu, — sacīja meitene, kas stāvēja no Dī pa labi.
— Kā? — asi noprasīja Dī.
— Mums ir tas, kā nav pārējiem kareivjiem.
— Jūs runājat mīklās, — Dī neiecietīgi sacīja.
— Pasakiet viņam, — Makjavelli ieteicās.
Disija ar visgaišākajām acīm pagrieza seju viņa virzienā un tad atkal pievērsās Dī. Gari pirksti uzplaiksnīja viņa sejas virzienā. — Tu iznīcināji Igdrasilu un atbrīvoji mūsu iemīļoto radījumu, kas ilgu laiku bija Pasaules koka sakņu sagūstīts.
Kaut kas uzzibsnīja aiz Dī acīm, un viņa mutes kaktiņu muskuļi savilkās. — Nidhjegs? — Viņš paskatījās uz Makajavelli. — Tu to zināji?
Makjavelli pamāja. — Protams.
Disija ar indigo acīm piegāja pie Dī un lūkojās uz leju viņa sejā. — Jā, tu atbrīvoji Nidhjegu, Miroņu rijēju. — Joprojām pieliekusies Dī virzienā, viņa pagrieza galvu, lai paskatītos uz Makjavelli. Viņas māsas arī paskatījās tajā virzienā. — Aizved mūs tur, kur Ēna un pārējie slēpjas, tad atstāj mūs. Kad palaidīsim Nidhjegu, Skataha būs nolemta.
— Vai jūs varat kontrolēt radījumu? — Makjavelli ziņkārīgi jautāja.
— Kad viņš būs aprijis Ēnu, iznīcinājis viņas atmiņas un tad viņas miesu un kaulus, viņam būs nepieciešams miegs. Pēc mielasta, kurā pasniegta Skataha, tas droši vien gulēs vairākus gadsimtus. Mēs varēsim atkal sagūstīt to.
Nikolo Makjavelli pamāja. — Mēs neesam apsprieduši jūsu cenu.
Trīs disijas smaidīja, un pat Makjavelli, kas bija redzējis gana šausmu, atsprāga atpakaļ, ieraudzījis viņu seju izteiksmi. — Nav nekādas cenas, — indigo acu disija sacīja. — To mēs darām, lai atjaunotu mūsu klana godu un atriebtu mūsu kritušo ģimeni. Skataha Ēna iznīcināja mūsu māsas.
Makjavelli pamāja. — Es saprotu. Kad mēs uzbruksim?
— Rītausmā.
— Kāpēc ne tagad? — Dī prasīja.
— Mēs esam krēslas radījumi. Laikā starp nakti un dienu mēs esam visstiprākās, — viena sacīja.
— Tad mēs esam nepārspējamas, — viņas māsa piemetināja.
25. nodaĻa
— Man šķiet, es joprojām dzīvoju pēc Amerikas laika, — Džošs sacīja.
— Kāpēc? — Skataha jautāja. Viņi stāvēja pilnīgi aprīkotā sporta zālē Senžermēna mājas pagrabā. Vienu sienu klāja spoguļi, un tajos atspoguļojās jauns vīrietis un vampīrs, visjaunāko treniņu ierīču ieskauti.
Džošs paskatījās pulkstenī uz sienas. — Ir trīs naktī… man vajadzētu būt nogurušam, bet esmu pilnīgi nomodā. Tas varētu būt tāpēc, ka mājās ir tikai seši vakarā.
Skataha pamāja. — Tas ir viens no iemesliem. Otrkārt, tas ir tāpēc, ka tev apkārt ir tādi cilvēki kā Nikolass un Senžermēns un jo sevišķi tava māsa un Žanna. Lai arī tavi spēki nav atmodināti, bet tu esi tādu būtņu sabiedrībā, kuru auras ir no spēcīgākajām uz planētas. Tava aura savāc mazliet no viņu spēka, un tas uzlādē tevi. Bet tas, ka tu nejūties noguris, nenozīmē, ka tev nav jāatpūšas, — viņa piebilda. — Jādzer arī daudz ūdens. Tava aura sadedzina daudz šķidruma. Tev visu laiku jādzer ūdens.
Durvis atvērās, un sporta zālē ienāca Žanna. Skataha bija tērpusies melnā, Žanna valkāja baltu T kreklu ar garām piedurknēm pāri brīvām baltām biksēm un baltas tenisa kurpes. Tāpat kā Skatahai, arī viņai bija zobens. — Es padomāju, vai jums nevajag asistentu? — viņa sacīja gandrīz kautrīgi.
— Es domāju, ka tu dosies gulēt, — Skataha sacīja.
— Tagad es neguļu daudz. Un, kad es guļu, tad man ir nemierīgi sapņi. Es sapņoju par uguni. — Viņa skumji pasmaidīja. — Vai tā nav brīnišķīga ironija? Es apprecēju Uguns pavēlnieku, tomēr sapņos mani biedē uguns.
— Kur ir Francis?
— Viņš ir savā birojā, strādā. Viņš tur būs stundām ilgi. Es neesmu droša, vai viņš vispār vairs guļ. Un tagad, — viņa sacīja, skatīdamās uz Džošu un mainīdama tēmu, — stāstiet, kā jums veicas!
— Es joprojām mācos, kā turēt zobenu, — Džošs nomurmināja, izklausīdamies mazliet samulsis. Viņš bija redzējis filmās un domāja, ka zina, kā cilvēki cīnās ar zobeniem. Tomēr viņš nekad nebija iedomājies, ka pat turēt zobenu rokā varētu būt tik grūti. Skataha bija pavadījusi pēdējās trīsdesmit minūtes, mēģinādama iemācīt viņam turēt un kustināt CIarent, neizmetot to no rokām. Viņai nebija izdevies paveikt daudz, katru reizi, kad Džošs pagrieza ieroci, tā svars izrāva to no viņa tvēriena. Vietās, kur zobena asmens bija trāpījis, gludi pulētā grīda bija saskrāpēta un izrobota. — Tas ir cietāks, nekā es domāju, — viņš beidzot atzina. — Es neesmu pārliecināts, ka jebkad iemācīšos.
— Skataha ikvienu var iemācīt, kā cīnīties ar zobenu, — Zanna pārliecināti sacīja. — Viņa iemācīja mani. Viņa paņēma vienkāršu lauku meiteni un pārvērta to par kareivi.
Zanna savicināja rokas locītavu un savu zobenu, gandrīz tikpat garu kā viņa pati, virzīja un grieza gaisā tā, ka tas izdvesa skaņu, gandrīz līdzīgu cilvēka vaidam. Džošs mēģināja atdarināt kustību, un CIarent griezdamies izkrita viņam no rokas. Tas ar galu ieurbās grīdā, radot plaisu, un šūpojās turp šurp.