— Piedodiet, — Džošs nomurmināja.
— Aizmirsti visu, ko tu domā, ka zini par zobenu cīņu, — Skataha sacīja, paskatījusies uz Zannu. — Viņš ir pārāk daudz skatījies TV. Viņš domā, ka var vienkārši griezt zobenu kā karsējmeitene nūjiņu.
Zanna pasmaidīja. Viņa veikli pasvieda gaisā savu garo zobenu un pasniedza to Džošam ar rokturi pa priekšu. — Ņem šo.
Džošs pasniedzās pēc zobena ar labo roku.
— Tu vari likt lietā abas rokas, — mazā francūziete ieteica.
Džošs ignorēja viņu. Apvijis savus pirkstus ap Žannas zobena rokturi, viņš pamēģināja to pacelt. Un gāzās. Tas bija neticami smags.
— Tu redzi, kāpēc joprojām neesi ticis tālāk par pašiem pamatiem, — Skatija sacīja. Viņa izķēra zobenu no Džoša tvēriena un pameta to Zannai, kura to viegli noķēra.
— Sāksim ar to, kā jātur zobens, — Žanna sacīja, ieņemdama pozīciju Džoša labajā pusē, bet Skataha nostājās viņam kreisajā pusē. — Skaties taisni uz priekšu.
Džošs skatījās spogulī. Kamēr viņš un Skataha bija skaidri redzami spogulī, Zannu d'Arku ieskāva viegla sudraba migla. Viņš iepleta acis, tad samiedza tās, un, kad atkal atvēra, migla joprojām bija tur.
— Tā ir mana aura, — Žanna paskaidroja, apsteidzot jautājumu, ko viņš gribēja uzdot. — Parasti tā nav redzama cilvēka acij, tomēr dažreiz parādās fotogrāfijās un spoguļos.
— Un tava aura ir tāda pati kā Sofijai, — Džošs sacīja.
Žanna no Arkas papurināja galvu. — Ak, nē, ne tāda kā tavai
māsai, — viņa sacīja, izraisot Džošā izbrīnu. — Viņai ir daudz stiprāka.
Žanna pacēla garo zobenu, griežot to apkārt tā, ka asmeņa gals bija novietots starp kājām un abas rokas bija uz roktura pogas. — Tagad dari, kā mēs to darām… un dari to lēnām. — Viņa izstiepa labo roku, stingri turot garo asmeni. Džošam pa kreisi Ēna izstiepa abas rokas, turot savus divus īsos zobenus taisni sev priekšā.
Džošs aplika pirkstus ap akmens zobena rokturi un pacēla labo roku. Pat pirms viņš bija to pilnīgi izstiepis, tā sāka trīcēt no asmens svara. Sakodis zobus, viņš centās turēt roku nekustīgi. — Tas ir pārāk smags, — viņš elsa, nolaižot roku un izdarot riņķveida kustības ar plecu, viņa muskuļi burtiski svila. Tas bija līdzīgi kā pirmajā futbola treniņa dienā pēc vasaras brīvdienām.
— Pamēģini šādi. Vēro mani. — Žanna parādīja viņam, kā saņemt rokturi abām rokām.
Džošs atzina, ka, izmantojot abas rokas, bija vieglāk turēt zobenu taisni izstieptu. Viņš pamēģināja atkal, šoreiz turot zobenu ar vienu roku. Apmēram trīsdesmit sekundes ierocis palika nekustīgs, tad tā gals sāka trīcēt. Nopūzdamies Džošs nolaida roku. — Nevaru to izdarīt ar vienu roku, — viņš noburkšķēja.
— Ar laiku varēsi, — Skataha strupi atteica, zaudēdama pacietību. — Un ar laiku es tev iemācīšu, kā to turēt abās rokās Austrumu manierē.
Džošs pamāja. — Tas varētu būt vieglāk. — Viņš bija pavadījis vairākus gadus, mācīdamies teikvondo, un vienmēr gribējis mācīties kendo, japāņu paukošanos, bet vecāki nebija ļāvuši, sakot, ka tas ir pārāk bīstami.
— Viss, kas viņam vajadzīgs, ir treniņš, — Žanna nopietni sacīja, skatīdamās uz Skatahas atspulgu spogulī, viņas pelēkās acis bija spožas un mirdzošas.
— Cik daudz jātrenējas? — Džošs jautāja.
— Vismaz trīs gadus.
— Trīs gadus? — Ievilcis dziļu elpu, viņš noslaucīja vispirms vienu plaukstu, tad otru pret savām biksēm un atkal sagrāba rokturi. Tad viņš palūkojās uz sevi spogulī un izstiepa abas rokas. — Es ceru, ka Sofijai sokas labāk nekā man, — viņš nomurmināja.
Grāfs Senžermēns bija aizvedis Sofiju uz mājas mazo jumta dārzu. Tur pavērās Parīzes skats, un viņa pārliecās pāri margām, lai paskatītos lejā uz Elizejas laukiem. Satiksme beidzot bija rimusi līdz retām strūkliņām, un pilsēta bija klusa un mierīga. Viņa dziļi ieelpoja, gaiss bija vēss un mitrs, nedaudz skābeno upes smaku izklīdināja smarža, ko izplatīja duči ziedaugu podos un smalkos konteineros, kas bija izvietoti uz jumta. Sofija sparīgi saberzēja rokas un nodrebinājās.
— Auksti? — Senžermēns jautāja.
— Nedaudz, — Sofija sacīja, lai gan pati nebija pārliecināta, vai viņai bija auksti vai arī viņa bija sanervozējusies. Viņa zināja, ka Senžermēns bija uzvedis viņu augšā, lai mācītu Uguns maģiju.
— Pēc šīs nakts tev nekad vairs nebūs auksti, — Senžermēns apsolīja. — Tu varēsi pāriet pāri Antarktīdai šortos un T kreklā, nejūtot neko. — Atstūmis no pieres garos matus, viņš noplūca lapu augam no puķpoda, satina to starp plaukstām un tad tās saberzēja. Svaiga krūzmētras smarža piepildīja gaisu. — Žannai patīk gatavot.
Viņa visus savus augus audzē šeit augšā, — viņš paskaidroja, dziļi ieelpodams. — Viņai patīk lavanda, tā atgādina viņas jaunību.
— Kur jūs satikāt Žannu? Šeit Francijā?
— Galu galā es sagāju ar viņu kopā šeit, bet, tici vai ne, pirmo reizi viņu satiku Kalifornijā. Tas bija 1849. gadā, es meklēju zeltu, un Žanna strādāja kā misionāre, vadīja zupas virtuvi un slimnīcu tiem, kas bija devušies uz rietumiem zelta meklējumos.
Sofija savilka pieri. — Tu meklēji zeltu Zelta drudža laikā? Kāpēc?
Senžermēns paraustīja plecus un izskatījās nedaudz apmulsis. — Kā ikviens Amerikā 48. un 49. gadā, arī es devos meklēt zeltu.
— Es domāju, ka tu vari pagatavot zeltu. Nikolass sacīja, ka viņš varot.
— Pagatavot zeltu ir ilgs un darbietilpīgs process. Es domāju, ka vieglāk būs to izrakt no zemes. Un, ja alķīmiķim ir nedaudz zelta, viņš to var izmantot, lai izaudzētu vairāk. Tas ir tas, ko es domāju, ka varētu darīt. Bet zeme, kuru es nopirku, izrādījās tam nederīga. Tā es sāku ierakt dažus zelta gabalus zemē un tad pārdevu šo īpašumu cilvēkiem, kas tikko ieradās.
— Bet tas ir nepareizi, — Sofija šokēta sacīja.
— Es tad biju jauns, — Senžermēns paskaidroja. — Un izsalcis. Bet tas nav attaisnojums, — viņš piebilda. — Katrā ziņā Žanna strādāja Sakramento un viņa satikās ar cilvēkiem, kas nopirka no manis nederīgo zemi. Viņa domāja, ka esmu šarlatāns — kas es arī biju, un es noturēju viņu par vienu no šiem baisajiem labdariem. Neviens no mums nezināja, ka otrs ir nemirstīgais, protams, un mēs ienīdām viens otru no skata. Vairākus gadus mēs nejauši satikām viens otru, un tad Otrā pasaules kara laikā mēs atkal satikāmies Parīzē. Viņa cīnījās Pretošanās kustībā, un es spiegoju amerikāņiem. Tad mēs sapratām, ka esam citādi. Mēs izdzīvojām karā un kopš tā laika kļuvām nešķirami, tomēr Žanna ir ļoti noslēpumaina. Neviens no maniem fanu blogiem vai tenku lapelēm pat nezina, ka esam apprecējušies. Mēs, iespējams, varētu labi pārdot savas kāzu bildes, bet Žanna dod priekšroku ļoti noslēgtai privātai dzīvei.
— Kāpēc? — Sofija zināja, ka slavenības augstu vērtē savu privāto dzīvi, bet palikt pilnīgi neredzamai bija pārlieku savādi.
— Nu… tev jāatceras, ka pēdējo reizi, kad viņa bija slavena, ļaudis mēģināja viņu sadedzināt uz sārta. Pēkšņi būt neredzamam šķita ļoti saprātīgi. — Sofija pamāja. — Cik ilgi tu pazīsti Skatahu? — viņa prasīja.
— Gadsimtiem. Kad Zanna un es sagājām kopā, mēs atklājām, ka mums ir daudz kopīgu paziņu. Visi nemirstīgie, protams. Zanna pazīst viņu daudz ilgāk nekā es. Tomēr es neesmu pārliecināts, ka patiešām kāds pazīst Ēnu, — viņš piezīmēja ar greizu smaidu. — Viņa vienmēr šķiet tik… — Viņš apklusa, meklēdams īsto vārdu.