— Vientuļa? — Sofija ieminējās.
— Jā, vientuļa. — Viņš skatījās ārā pāri pilsētai un tad, skumīgi • pašūpojis galvu, paskatījās pāri plecam uz Sofiju. — Vai tu zini,
cik daudzas reizes viņa viena stājusies pretī tumšajiem Vecajiem, cik daudzas reizes viņa sevi pakļāvusi drausmīgām briesmām, lai pasargātu no tiem šo pasauli?
Pat Sofija sāka purināt galvu, cauri viņas apziņai uzplaiksnīja attēlu sērijas — Raganas atmiņas fragmenti: Skataha, tērpusies ādas un ķēžu bruņās, viena stāv uz tilta, divi mirdzoši zobeni viņas rokās, gaida milzīgus gliemjveida briesmoņus pulcējamies tilta otrā galā.
Skataha pilnā bruņojumā, stāvot lielas pils durvīs, sakrustotām rokām uz krūtīm, viņas zobens iedurts zemē pie kājām. Viņai pretī milzīga ķirzakveida radījumu armija.
Skataha, ģērbta roņādās un kažokādās, balansē uz peldoša ledus gabala, bet radījumi, kas paši izskatās kā no ledus izgrebti, ieskauj viņu.
Sofija aplaizīja lūpas. — Kāpēc… kāpēc viņa to dara?
— Tāpēc, ka viņa ir tāda, kāda viņa ir. Tas ir tāpēc, ka viņa ir, kas ir. — Grāfs paskatījās uz meiteni un skumji pasmaidīja. — Un tāpēc tas ir viss, ko viņa zina. Bet nu, — viņš dzīvi sacīja, atkal saberzēdams rokas, dzirksteles un plēksnes lidinājās gaisā, — Nikolass gribēja, lai tu mācies Uguns maģiju. Esi satraukta? — viņš jautāja.
— Mazliet. Vai tu kādreiz esi mācījis vēl kādu? — Sofija vilcinādamās jautāja.
Senžermēns plati pasmaidīja, atklādams savus nelīdzenos zobus. — Nevienu. Tu būsi mana pirmā studente… un, iespējams, pēdējā.
Viņa sajuta vēderu saraujamies, un pēkšņi tā vairs nešķita diez ko laba ideja. — Kāpēc tu tā saki?
— Nu, iespējas satikt vēl vienu personu, kuras maģiskās spējas būtu atmodināmas, ir ļoti nelielas, turklāt ar tik tīru auru kā tavējā ir tuvu neiespējamībai. Sudraba aura ir satriecoši reta. Žanna ir pēdējais cilvēks, kurai tāda ir, un viņa dzimusi 1412. gadā. Tu esi ļoti īpaša, Sofij Ņūmen.
Sofija norija siekalas; viņa nejutās ļoti īpaša.
Senžermēns apsēdās uz vienkārša koka sola, kas bija nolikts pret skursteņa mūri. — Apsēdies šeit blakus man un pastāsti, ko tu vēlies zināt.
Sofija apsēdās blakus grāfam de Senžermēnam un skatījās pāri jumtam uz pilsētu. Atmiņas, kas nebija viņas, uzzibsnīja apziņas robežās, norādot uz pilsētu ar citādu debess līniju, pilsētu ar zemām ēkām, kas bija izvietotas ap masīvu cietoksni, tūkstošiem dūmu stabu cēlās naktī. Viņa apzināti norobežojās no domām, saprazdama, ka redz Parīzi tādu, kādu to atcerējās Ragana, kaut kad pagātnē.
Senžermēns pārvietojās, lai paskatītos uz meiteni. — Dod man roku, — viņš klusi sacīja. Sofija ielika labo roku grāfa plaukstā un nekavējoties sajuta siltumu plūstam cauri ķermenim, aizmēžot projām drebuļus. — Ļauj man pastāstīt, ko mans skolotājs mācīja par uguni. — Runājot grāfs virzīja savu kvēlojošo rādītājpirkstu pāri meitenes plaukstai, sekodams līnijām un pauguriem, kas veidoja uz viņas ādas rakstu. — Mans skolotājs sacīja, ka ir tādi, kas sacīs, ka Gaisa. Ūdens vai pat Zemes maģija ir spēcīgākā par visām. Tie maldās. Uguns maģija pārspēj visas pārējās.
Viņam runājot, gaiss tieši priekšā sāka kvēlot, tad mirgot. It kā caur karstuma dūmaku Sofija vēroja dūmus, kā tie savijās un dejoja līdz ar grāfa vārdiem, veidojot tēlus, simbolus un attēlus. Viņa gribēja pastiepties un pieskarties tiem, bet palika nekustīgi sēžam. Tad mājas jumta kore pagaisa un Parīze pazuda, vienīgā skaņa, ko viņa dzirdēja, bija Senžermēna klusā, nepiekāpīgā balss, un viss, ko viņa redzēja, bija degošas plēksnes. Bet, kad viņš runāja, tēli sāka veidot uguni.
— Uguns aprij gaisu. Tā var uzsildīt ūdeni un likt saplaisāt zemei.
Viņa vēroja, kā vulkāns izspļauj izkausētus iežus augstu gaisā. Sarkani melna lava un līdz baltkvēlei balti izdedži nolija lejā pār dubļu un akmens pilsētu…
— Uguns izposta, bet arī rada. Mežam nepieciešama uguns, lai augtu. Noteiktas sēklas ir atkarīgas no tās, lai uzdīgtu. — Liesmas izvijās kā lapas, un Sofija redzēja mežu nomelnējām un iznīkstam, koki kļuva rētaini — kā apliecinājums drausmīgajai ugunij. Bet pie koku saknēm cauri plēksnēm lauzās ārā spilgti zaļi asni…
— Pēdējos gados uguns silda cilvēkus, ļauj tiem izdzīvot skarbos klimatos.
Uguns atklāja neapdzīvotu ainavu, klinšainu un sniega klātu, bet viņa varēja saskatīt, ka alu sapunktēto klints sienu izgaismo siltas dzelteni sarkanas liesmas.
Tad atskanēja pēkšņs blīkšķis un zīmuļa tievuma liesmas pirksts uzšāvās naksnīgās debesīs. Viņa izstiepa kaklu, tiecoties tam līdzi uz augšu, uz augšu, uz augšu, līdz tas izzuda starp zvaigznēm.
— Tā ir Uguns maģija.
Sofija pamāja. Viņas āda kņudēja, un viņa paskatījās lejā un ieraudzīja, ka no Senžermēna pirkstiem vijas dzelteni zaļas liesmas. Tās uzplaiksnīja pāri viņas ādai, apvijās ap plaukstas locītavu, maigas kā spalvas un vēsas, atstājot tikko manāmas melnas pēdas uz viņas ādas. — Es zinu, cik svarīga ir uguns. Mana mamma ir arheoloģe, — viņa sapņaini sacīja, — reiz viņa man teica, ka cilvēks nebūtu nostājies uz civilizācijas attīstības ceļa, ja nebūtu sācis gatavot gaļu.
Senžermēna sejā uzzibsnīja smaids. — Jums par to jāpateicas Prometejam un Raganai. Tie atnesa uguni pirmajiem primitīvajiem cilvēkiem. Pagatavots ēdiens palīdzēja cilvēkiem sagremot gaļu, ko viņi nomedīja, ļāva viņiem vieglāk uzņemt barības vielas. Tas uzturēja siltumu un drošību alās, un Prometejs parādīja viņiem, kā izmantot to pašu uguni, lai padarītu cietākus viņu ieročus un darbarīkus. — Grāfs satvēra Sofijas locītavu, turot tā, it kā viņš gatavotos mērīt tai pulsu. — Uguns pavirzīja uz priekšu civilizāciju no seno laiku pasaules taisni uz mūsdienām. Bez saules siltuma planēta nebūtu nekas vairāk kā klintis un ledus.
Viņam runājot, tēli atkal parādījās Sofijas acu priekšā, veidojoties no dūmiem, kas plūda no viņa rokām. Tie karājās, viļņodamies mierīgajā gaisā.
… pelēki brūna planēta griezās izplatījumā, vientuļš Mēness griezās ap to. Nebija ne baltu mākoņu, nedz zila ūdens, nedz zaļu kontinentu vai zeltainu tuksnešu. Tikai pelēks. Un neskaidras zemju masīvu kontūras bija izcirstas milzīgās klintīs. Sofija pēkšņi saprata, ka viņa skatās uz Zemi tālā, tālā nākotnē. Viņa ieelsojās šokā, un viņas elpa aizpūta projām dūmus līdz ar visu veidolu.
— Uguns maģija ir stiprāka saules gaismā. — Senžermēns virzīja labo roku un ar rādītājpirkstu uzzīmēja simbolu. Tas kvēlojošs karājās gaisā, un no tā loks ķīļu mirdzēja kā žilbinoši saules stari. Grāfs uzpūta lokam, un tas izšķīda dzirkstelēs. — Bez uguns mēs esam nekas.
Senžermēna kreisā roka tagad bija pilnīgi liesmu apņemta, bet viņš joprojām cieši turēja Sofijas locītavu. Sarkani baltas uguns lentes viļņojās ap meitenes pirkstiem un klājās viņas rokas plaukstā. Katrs pirksts dega kā maza svecīte — sarkana, dzeltena, zaļa, zila un balta —, tomēr viņa nejuta nekādas sāpes vai bailes.
— Uguns var izārstēt, tā var sadziedēt ievainojumu, var iznīdēt slimību, — Senžermēns dedzīgi turpināja. Uguns zelta plēnes dega viņa gaiši zilajās acīs. — Tā nav līdzīga nevienai citai maģijai, jo ir tieši saistīta ar auras tīrību un stiprumu. Gandrīz ikviens spēj iemācīties Zemes, Gaisa un Ūdens maģiju. Buramie vārdi un maģiskās formulas var atcerēties un ierakstīt grāmatās, bet spēja aizdedzināt uguni nāk no iekšienes. Jo tīrāka aura, jo spēcīgāka uguns, un tas nozīmē, Sofij, ka tev jābūt ļoti uzmanīgai, jo tava aura ir tik tīra. Kad tu atbrīvosi Uguns maģiju, tā būs neiedomājami stipra. Vai Fleimels tevi nebrīdināja pārmērīgi neizmantot savu spēku, citādi tu sadegsi?