— Skatija man teica, ka tā var notikt, — Sofija sacīja.
Senžermēns pamāja. — Nekad neradi uguni, kad esi nogurusi
vai novājināta. Ja tu zaudēsi kontroli pār šo elementu, tas pārlēks atpakaļ uz tevi un vienā mirklī sadedzinās tevi pašu.
Liela uguns bumba tagad mierīgi dega Sofijas labajā rokā. Viņa apzinājās, ka kreisā roka kņud, un ātri pacēla to no sola. Tā atstāja kūpošu, melnīgsnēju rokas nospiedumu uz tā. Ar trulu paukšķi zilas liesmas pejķe parādījās uz viņas kreisās rokas, un katrs pirksts degdams dzirksteļoja.
— Kāpēc es to nevaru sajust? — Sofija skaļi brīnījās.
— Tevi aizsargā tava aura, — Senžermēns paskaidroja. — Tu vari veidot uguni tādā pašā veidā, kā Zanna parādīja, kā tu vari veidot savu auru sudraba priekšmetos. Tu vari radīt lodes un sfēras virsmas no uguns. — Viņš uzsita knipi, un lielas apaļas dzirksteles lēkādamas izklīda pāri jumtam. Tad viņš norādīja ar rādītājpirkstu un maza stūraina, žuburaina liesma metās uz tuvāko dzirksteli, trāpot tai ar absolūtu precizitāti. — Kad tu pilnīgi kontrolēsi savu •spēku, varēsi likt Uguns maģijai izpildīt savas vēlmes, bet līdz tam laikam tev nepieciešams izmantot mēlīti.
— Mēlīti?
— Normāli tas aizņemtu vairākas meditācijas stundas, lai sakoncentrētu auru uz punktu, ko tu gribi aizdedzināt. Bet reiz, ļoti sen, kāds atklāja, kā izgatavot mēlīti. Ikonu. Vai tu redzēji manus tauriņus?
Sofija pamāja ar galvu, atcerēdamās dučiem mazu tetovētu tauriņu, kas tinās ap grāfa plaukstas locītavu un ritinājās uz viņa rokas.
— Tās ir manas mēlītes. — Senžermēns pacēla meitenes rokas. — Un tagad tev ir savas.
Sofija palūkojās uz savām rokām. Uguns bija pazudusi, atstājot sodrēju svītras uz viņas miesas ap locītavām. Sofija paberzēja vienu roku pret otru, bet viņai izdevās tikai izsmērēt putekļus.
— Ļauj man. — Senžermēns pacēla lejkanniņu un pakratīja to. Šķidrums tajā sašļakstījās. — Turi izstieptas savas rokas. — Viņš lēja ūdeni uz viņas rokām — tas čurkstēja, kad pieskārās viņas miesai, — nomazgādams melnās strīpas. Grāfs izņēma baltu, nevainojami tīru mutautiņu no savas kabatas, iemērca to lejkannā un uzmanīgi noslaucīja palikušos sodrējus. Bet ap labo roku, kur Senžermēns to bija turējis, sodrēji atsacījās nomazgāties. Bieza melna lente kā aproce apņēma rokas locītavu.
Senžermēns uzsita knipi, un viņa rādītājpirksts un mazais pirkstiņš iedegās. Viņš pielika liesmu tuvu pie Sofijas rokas.
Sofija paskatījās uz leju un atklāja, ka tetovējums bija iededzināts viņas ādā.
Klusēdama viņa pacēla roku, pagrieza locītavu, lai izpētītu zīmējumu uz lentes, kas bija apvijusies ap locītavu. Divas līnijas — zelta un sudraba — vijās un locījās viena ap otru sarežģītā gandrīz ķeltiskā rakstā. Locītavas apakšpusē, kur Senžermēns bija piespiedis savu īkšķi, bija perfekts zelta riņķis ar sarkanu punktu centrā.
— Kad tu vēlies nomērķēt un izšaut Uguns maģiju, piespied īkšķi pret apli un sakoncentrē savu auru, — Senžermēns sacīja. — Tas vienā mirklī atdzīvinās uguni.
— Un tas ir… — Sofija jautāja, izklausīdamās pārsteigta, — tas ir viss?
Senžermēns pamāja. — Tas ir viss. Kāpēc tā vaicā, ko tad tu gaidīji?
Sofija papurināja galvu. — Es nezinu, bet, kad Endoras Ragana man mācīja Gaisa maģiju, viņa ietina mani saitēs kā mūmiju.
Senžermēns kautrīgi pasmaidīja. — Nu, es neesmu Endoras Ragana, protams. Žanna man pastāstīja, ka Ragana tevi piepildīja ar visām savām atmiņām un zināšanām, man nav ne jausmas, kāpēc viņa to darīja, tas noteikti nebija nepieciešams. Bet, bez šaubām, viņai bija savi iemesli. Turklāt es nezinu, kā to darīt, — un es neesmu drošs, ka vēlos, lai tu zini visas manas domas un atmiņas, — viņš piebilda, plati smaidīdams. — Dažas no tām nav pārāk jaukas.
Sofija pasmaidīja. — Es jūtos atvieglota — vēl viena atmiņu pakete, ar ko jātiek galā, nebūtu nekas patīkams. — Turot roku paceltu gaisā, viņa piespieda apli uz savas locītavas, un mazais pirkstiņš sāka dūmot, tad uz mirkli tā nags iemirdzējās blāvi oranžā krāsā, iekams pēkšņi iedegās ar slaidu, plīvojošu liesmu. — Kā tu zini, kas jādara?
— Nu, vispirms un galvenokārt es esmu alķīmiķis. Es domāju, mūsu dienās tu mani sauktu par zinātnieku. Kad Nikolass lūdza mani iemācīt tev Uguns maģiju, man nebija ne jausmas, kā tas jādara, un es to veicu kā jebkuru citu eksperimentu.
— Eksperimentu? —"Sofija plati iepleta acis. — Vai tas varēja ari neizdoties?
— Lielākās briesmas būtu tad, ja tas vienkārši nenostrādātu.
— Paldies tev, — viņa beidzot sacīja un tad plati pasmaidīja.
— Es gaidīju, ka process būs daudz dramatiskāks. Es patiešām esmu priecīga, ka tas, — viņa apklusa, meklēdama pareizo vārdu,
— bija tik parasts.
— Nu, varbūt ne tik parasts. Ne katru dienu tu iemācies, kā radīt uguni. Bet kā tomēr būtu ar mazumiņu neparastā? — Senžermēns ierosināja.
— Lai iet!
— Tas viss. Ak, daži triki, ko es varu — un gribu — tev iemācīt. Rīt parādīšu, kā izveidot uguns lodes, virtuļus un gredzenus. Bet, ja tev ir mēlīte, tu vari izsaukt uguni jebkurā laikā.
— Bet vai man kas jāsaka? — Sofija jautāja. — Vai man jāmācās kādi vārdi?
— Piemēram, kādi?
— Nu, kad tu iededzināji Eifeļa torni, tu sacīji kaut ko, kas skanēja līdzīgi eggness.
— Ignis, — grāfs sacīja. — Latīniski tas nozīmē uguns. Nē, tev nekas nav jāsaka.
— Bet kāpēc tad tu teici?
Senžermēns plati pasmaidīja. — Es vienkārši domāju, ka tas izklausās forši.
26. NODAĻA
Perenele bija nesaprašanā.
Lavoties pa krēslaino gaiteni, viņa bija atklājusi, ka visas salas cietuma apakšējās kameras bija piepildītas ar radījumiem no vistumšākajiem mītu dziļumiem. Burve bija sastapusies ar dučiem visdažādāko vampīru sugu un atšķirīgiem vilkaču paveidiem, kā arī ar bubuļiem, troļļiem. Vienā kamerā nebija neviens cits kā vienīgi guļošs mīnotaura mazulis, kamēr pretējā kamerā divi ivindigo kanibāli gulēja bezsamaņā blakus trim oni. Visas gaiteņa kameras bija atdotas pūķveida spārnotajiem drakoniem un uguns drakoniem.
Perenele nedomāja, ka tie ir ieslodzītie — neviena no kamerām nebija aizslēgta —, tomēr visi gulēja un bija izmitināti aiz spīdīgajiem zirnekļa tīkliem. Viņa nebija pārliecināta, vai tos turēja kā cietumniekus vai vienkārši atsevišķi. Neviens no radījumiem, ko viņa redzēja, nebija sabiedrotie. Viņa pagāja garām kamerai, kur zirnekļa tīkls nokarājās skrandainās driskās. Kamera bija tukša, bet tīkls un grīda piemētāta ar kauliem, neviens no tiem pat aptuveni neatgādināja cilvēka kaulus. Tie bija radījumi no daudzām zemēm un tikpat daudzām mitoloģijām. Par dažiem — kā ivindigo — viņa bija tikai dzirdējusi, bet vismaz tie bija Amerikas kontinenta vietējie. Citi, cik viņa zināja, nekad nebija ceļojuši uz Jauno pasauli un bija palikuši drošībā un veseli katrs savā dzimtenē vai Ēnu valstībā, kas robežojās ar šīm zemēm. Japāņu oni nevar pastāvēt līdzās ķeltu peistam.