Kaut kas te nebija kārtībā.
Perenele apgāja ap stūri un sajuta vēja pūsmu sabužinām matus. Viņa pagrieza pret to seju un ieplestām nāsīm saoda sāli un jūraszāles. Pametusi žiglu skatienu pāri plecam, viņa steidzās lejā pa gaiteni.
Dī ir savācis šos radījumus, sapulcinājis tos kopā, bet kāpēc? Un vēl daudz svarīgāk — kā? Nebija dzirdēts pat par viena vampīra vetalas sagūstīšanu, bet dučiem? Un kā viņš pamanījies dabūt mīnotaura mazuli prom no tā mātes? Pat Skataha, lai cik arī bezbailīga un nāvējoša viņa bija, nekad nevarētu stāties pretī kādam no vēršgalvaino rases, ja viņai nāktos palīdzēt.
Perenele piegāja pie kāpņu posma. Sāls smarža tagad bija spēcīgāka, vēja pūsma vēsāka, bet viņa kavējās uzlikt kāju uz pakāpiena un pieliecās, lai pārbaudītu, vai kāpnes nav ievītas sudraba tīklā. Tur nebija neviena tīkla. Viņa joprojām nebija pamanījusi, kas bija saaudis tīklus, kuri izrotāja apakšējās kameras, un tas darīja viņu ļoti nervozu. Bija iespējams, ka tīklu radītāji gulēja… kas nozīmēja, ka tie agrāk vai vēlāk modīsies. Kad tie pamodīsies, tad viss cietums mudžēs no zirnekļiem — vai pat vēl ļaunāk —, un viņa negribēja būt klāt, kad tas notiks.
Nedaudz no viņas spēka bija atgriezies — noteikti pietiekami, lai viņa varētu aizstāvēt sevi, tomēr mirklī, kad lietos savu maģiju, tā atvedīs sfinksu pie viņas un vienlaikus novājinās un padarīs viņu vecāku. Perenele zināja, ka būs tikai viena izdevība stāties pretī radījumam, un viņa gribēja — viņai vajadzēja — būt spēcīgai, cik vien tas bija iespējams šādā sadursmē. Uztraususies augšā pa čīkstošām metāla kāpnēm, viņa apstājās pie rūsas saēstām durvīm. Atglaudusi matus, viņa pielika ausi pie rūsas klātā metāla. Viss, ko viņa varēja saklausīt, bija vienmuļā jūras viļņu sišanās pret krastu, ūdenim turpinot saēst salu. Satvērusi rokturi cieši abām rokām, viņa viegli uzspieda uz tā un atvēra durvis, sakožot zobus, kad to vecās eņģes čīkstēja un spalgi kliedza, skaņai atbalsojoties cauri gaiteņiem.
Perenele izgāja plašā pagalmā, ko apņēma sabrukušas un sagāzušās ēkas. Pa labi — rietumos — tobrīd rietēja saule, un tā nokrāsoja akmeņus siltā oranžā gaismā. Atviegloti nopūtusies, viņa plati izpleta rokas, pagrieza seju pret sauli, atmeta atpakaļ galvu un aizvēra acis. Viņas aura nekavējoties sāka uzlādēties, statiskā elektrība sprakšķēja un skrēja visu matu garumā, paceļot tos no pleciem.
Vējš, kas pūta no līča, bija vēss, un viņa dziļi ievilka elpu, atbrīvojot plaušas no puvuma un pelējuma smirdoņas no visiem redzētajiem briesmoņiem tur apakšā.
Un tad pēkšņi viņa saprata, kas bija kopīgs visiem šiem radījumiem kamerās: tie bija briesmoņi.
Bija arī lēnprātīgāki spoki, elfi un fejas, huldras, rusalkas un inari. Bet Dī bija sapulcinājis tikai medniekus, plēsoņas; mags bija sapulcinājis briesmoņu armiju.
Mežonīgai rēkoņai līdzīgs kliedziens traucās pāri salai, izkustinot ikvienu akmeni zem kājām.
— Burve!
Sfinksa bija atklājusi Pereneles pazušanu.
— Kur tu esi, Burve? — Svaigais jūras gaiss pēkšņi tika piepildīts ar sfinksas smirdoņu.
Perenele pagriezās, lai aizvērtu durvis, kad viņa pamanīja lejas ēnās kustību. Viņa bija lūkojusies saulē pārāk ilgi, un zelta bumba bija atstājusi degošu pēcattēlu acu tīklenē. Viņa uz mirkli cieši samiedza acis, tad tās atkal atvēra, lai cieši palūkotos tumsā.
Ēnas kustējās, plūstot lejā pa sienām un pulcējoties kāpņu galā.
Perenele papurināja galvu. Tās nebija ēnas. Tā bija tūkstošu, desmitiem tūkstošu radījumu masa. Tie plūda augšā pa kāpnēm, palēninot gaitu tikai tad, kad nonāca gaismā.
Tad Perenele saprata, kas tie tādi ir, — tie bija zirnekļi, nāvējoši un indīgi, — un tagad viņa arī zināja, kāpēc zirnekļu tīkli bija tik atšķirīgi. Viņa skatījās uz mutuļojošo vilku zirnekļu, tarantulu, melno atraitņu un brūno vientuļnieku, dārza un dūmeņu zirnekļu masu. Viņa zināja, ka tie nepastāv līdzās… kas, iespējams, nozīmēja tikai vienu — kāds tos bija sapulcinājis un tagad kontrolēja, iespējams, uzglūnēdams no pazemes.
Burve aizcirta metāla durvis un nostiprināja tās ar lielu akmeni. Tad viņa pagriezās un skrēja. Bet viņa bija paveikusi tikai kādu duci soļu, kad durvis no zirnekļu masas svara izgāzās no eņģēm.
27. nodaĻa
Džošs gurdeni pagrūda vaļā virtuves durvis un iegāja garajā, zemajā telpā. Sofija aizgriezās no izlietnes un vēroja brāli iegāžamies krēslā un nometām akmens zobenu uz grīdas, uzliekam rokas uz galda un atbalstām galvu uz tām.
— Kā bija? — Sofija jautāja.
— Es tik tikko varu pakustēties, — viņš nobubināja. — Mani pleci sāp, mana mugura sāp, manas rokas sāp, mana galva sāp, man uz rokām ir tulznas, un es knapi varu saliekt pirkstus. — Viņš parādīja savas jēlās plaukstas. — Es nekad nedomāju, ka noturēt zobenu varētu būt tik grūti.
— Bet vai tu kaut ko iemācījies?
— Es iemācījos, kā to turēt.
Sofija pabīdīja šķīvi ar grauzdētām maizītēm pāri galdam, un Džošs nekavējoties izslējās, sagrāba vienu un iebāza mutē. — Vismaz tu vēl joprojām vari ēst, — viņa sacīja. Satvērusi brāļa labo roku, Sofija pagrieza to, lai paskatītos uz viņa plaukstu. — Vai! — viņa līdzjūtīgi sacīja. Āda pie īkšķa pamatnes bija sarkana, uzpūtušies sāpīga izskata ūdens tulznā.
— Es jau tev sacīju, — viņš teica, piestūķējis pilnu muti ar grauzdiņiem. — Man vajag leikoplastu.
— Ļauj man pamēģināt kaut ko. — Sofija ātri saberzēja savas rokas vienu pret otru, tad piespieda kreisās rokas īkšķi pret labās rokas locītavu. Aizvērusi acis, viņa koncentrējās… un viņas mazais pirkstiņš pēkšņi aizdegās ar vēsu zilu liesmu.
Džošs pārstāja košļāt un blenza.
Iekams viņš paspēja iebilst, Sofija pārskrēja ar pirkstu pāri viņa. čūlainajai ādai. Viņš mēģināja roku atraut, bet viņa turēja brāļa plaukstas locītavu ar pārsteidzošu spēku. Kad viņa beidzot atlaida to, Džošs atrāva roku atpakaļ.
— Ko tu iedomājies sevi esam… — viņš iesāka, skatīdamies uz savu roku. Tad atklāja, ka čūla bija pazudusi, atstādama tikai neskaidru apļa veidolu uz ādas.
— Francis man sacīja, ka uguns var ārstēt. — Sofija pacēla labo roku. Pelēku dūmu strūkliņas cēlās no viņas pirkstiem, tad pēkšņi iedegās. Kad viņa savilka roku dūrē, uguns nodzisa.
— Es domāju. — Džošs nokremšļojās un mēģināja atkaclass="underline" — Es pat nedomāju, ka tu jau esi sākusi mācīties par uguni.
— Sāku un beidzu.
— Beidzi?
— Viss pabeigts. — Viņa paberza rokas vienu pret otru, dzirksteles aizlidoja.
Košļādams grauzdiņu, Džošs kritiski pētīja māsu. Kad viņa pirmā tika atmodināta un kad mācījās Gaisa maģiju, viņš uzreiz bija redzējis, kā māsa izmainījusies, sevišķi sejā un skatienā. Džošs pat bija pamanījis jaunu savādu nokrāsu viņas acīs. Šoreiz viņš neredzēja nekādas atšķirības. Viņa izskatījās tieši tāda pati kā pirms tam… bet nebija tāda pati. Un Uguns maģija attālināja māsu vēl tālāk no viņa. — Tu neizskaties citāda, — Džošs beidzot sacīja.
— Es arī nejūtos citāda. Izņemot siltumu, — viņa piebilda. — Man nesalst.
Tāda nu tagad bija viņa māsa, Džošs domāja. Viņa izskatījās tieši tāpat kā jebkurš pusaudzis, ko viņš pazina. Un tomēr… viņa nebija līdzīga nevienam uz planētas: viņa spēja kontrolēt divus maģijas elementus.