Varbūt tā bija drausmīgākā daļa no visa tā; nemirstīgie cilvēki — Fleimels un Perenele, Žanna un ekstravagantais Senžermēns un pat Dī — viņi visi izskatījās tik parasti. Viņi bija tādu cilvēku tipi, kam paiet garām uz ielas, pat uz tiem nepaskatoties. Skataha ar sarkanajiem matiem un zaļajām acīm vienmēr pievērsa cilvēku uzmanību. Bet viņa nebija cilvēks.
— Vai tas… vai tas sāp? — viņš ziņkārīgi jautāja.
— Nemaz. — Viņa smaidīja. — Tas gandrīz lika vilties, Francis savā ziņā nomazgāja manas rokas ar uguni… ak, un es ieguvu šo, — viņa sacīja, pacēlusi uz augšu labo roku, un ļāva piedurknei noslīdēt, atklājot rakstu, kas bija iededzināts viņas ādā.
Džošs paliecās uz priekšu, lai tuvāk apskatītu Sofijas roku.
— Tas ir tetovējums, — viņš sacīja, viņa balsī bija skaidri saklausāma skaudība. Dvīņi bija vienmēr runājuši par tetovēšanos kopā.
— Mamma būs nikna, kad to ieraudzīs. — Tad viņš piebilda: — Kur tu to dabūji un kāpēc?
— Es domāju, ka tā nav tinte, tas tika iededzināts ar uguni, — Sofija paskaidroja, grozīdama roku, lai parādītu visu rakstu. Džošs pēkšņi satvēra viņas roku un norādīja uz sarkano punktu zelta aplī locītavas iekšpusē. — Es kaut ko līdzīgu esmu redzējis jau agrāk, — viņš lēni sacīja un savilka pieri, mēģinādams atcerēties.
Dvīņumāsa pamāja. — Man bija vajadzīgs kāds laiks, bet tad es atcerējos, ka Nikolasam kaut kas tamlīdzīgs ir uz plaukstas locītavas, — Sofija sacīja. — Aplis ar krustu pāri tam.
— Pareizi. — Džošs aizvēra acis. Viņš pirmo reizi pamanīja mazo tetovējumu uz Fleimela locītavas, kad sāka strādāt grāmatu veikalā, un, lai gan viņš brīnījās, kāpēc tas ir tik savādā vietā, nekad par to nejautāja. Džošs atkal atvēra acis un paskatījās uz tetovējumu, pēkšņi viņš saprata, ka Sofija bija maģijas iezīmēta, iezīmēta, ka var kontrolēt elementus. Un viņam tas nepatika. — Kāpēc tev tas vajadzīgs?
— Kad es gribu izmantot uguni, uzspiežu apļa centram un sakoncentrēju savu auru. Senžermēns sauc to par ikonu, mana spēka mēlīti.
Tējkanna iedžinkstējās, un Sofija atgriezās pie izlietnes. Viņa sev bija uzdevusi to pašu jautājumu. — Varbūt mēs varam paprasīt viņam, kad viņš atmodīsies.
— Vai var vēl kādu grauzdētu maizīti? — Džošs jautāja.— Es esmu izsalcis.
— Tu vienmēr esi izsalcis.
— Jā, treniņš ar zobenu mani padarījis badīgu.
Sofija izdūra dakšu cauri maizes šķēlei un izstiepa to sev priekšā. — Skaties, — viņa teica. Meitene uzspieda savas locītavas iekšpusei, un viņas rādītājpirksts uzliesmoja. Savilkusi pieri, sakoncentrējusies viņa fokusēja plīvojošo uguntiņu šaurā zilā liesmā un tad ar to pārskrēja pāri maizei, sagrauzdējot to. — Vai tu gribi to grauzdētu no abām pusēm?
Džošs visu vēroja dalītām jūtām — gan ar sajūsmu, gan bailēm. Viņš zināja no zinātnes stundām, ka maizi grauzdē apmēram 310 grādos pēc Fārenheita.
28. NODAĻA
Makjavelli sēdēja sava automobiļa aizmugurē blakus doktoram Džonam Dī. Viņiem pretī sēdēja trīs disijas. Dagans sēdēja vadītāja vietā, aiz izliektajām brillēm acis nebija redzamas. Mašīnā nedaudz bija jaušama viņa skābenā zivju smaka.
Mobilais telefons iezvanījās, pārtraukdams neveiklo klusumu. Makjavelli atvēra to, pat nepaskatīdamies uz ekrāna. Viņš arī gandrīz uzreiz to aizvēra. — Viss skaidrs. Mani vīri ir atvilkti atpakaļ, un drošības kordons ir visās tuvumā esošajās ielās. Neviens nevarēs nejauši ieklīst šajā rajonā.
— Vienalga, kas notiks, neejiet mājā, — sacīja disija ar violetajām acīm. — Ja atbrīvosim Nidhjegu, mēs nevarēsim to kontrolēt, līdz tas būs paēdis.
Džons Dī paliecās uz priekšu, un uz mirkli izskatījās, ka viņš grasītos uzsist jaunajai sievietei pa celi. Viņas sejas izteiksme atturēja viņu no tā. — Fleimelam un bērniem nedrīkst ļaut aizbēgt.
— Tas izklausās pēc draudiem, doktor, — sacīja kareive, kas sēdēja pa kreisi no viņa. — Vai pavēles.
— Un mums nepatīk draudi, — piebilda viņas māsa, kas sēdēja tieši priekšā. — Un mēs neesam pieradušas, ka mums pavēl.
Dī lēnām pievēra acis. — Tas nav nedz drauds, nedz pavēle. Vienkārši… lūgums, — viņš pieļāvīgi sacīja. — Mēs šeit esam tikai Skatahas dēļ, — sacīja kareive ar violetajām acīm. — Pārējie mūs neinteresē. — Dagans izkāpa no auto un atvēra durvis. Atpakaļ neatskatīdamās, valkīras izkāpa pirmajā blāvajā gaismā pirms rītausmas un lēnām devās projām pa ielu, kas stiepās gar māju aizmuguri.
Tās izskatījās pēc trim jaunām sievietēm, kuras atgriežas mājās no nakts ballītes.
Dī pārsēdās citā sēdeklī, ieņemdams vietu pretī Makjavelli.
— Ja viņām izdosies, es garantēju, ka mūsu pavēlnieki uzzinās, ka disijas bija tava ideja, — viņš laipni sacīja.
— Es esmu pārliecināts, ka tu to izdarīsi. — Makjavelli nepaskatījās uz angļu magu, bet turpināja ar acīm sekot trim meitenēm, kas gāja projām pa ielu. — Un, ja viņām neizdosies, tu varēsi pastāstīt mūsu pavēlniekiem, ka disijas bija mana ideja, un tā atbrīvot sevi no jebkādas atbildības, — viņš piebilda. — Novelt vainu uz kādu: cik atceros, es šo ideju izvirzīju apmēram divdesmit gadu pirms tavas piedzimšanas.
— Man šķiet, tu teici, ka viņas ir atvedušas Nidhjegu? — Dī jautāja, ignorēdams viņu.
Nikolo Makjavelli manikirētie pirkstu nagi bungoja pa stiklu.
— Viņas ir to paņēmušas.
Disijas, iedamas lejā pa šauro, bruģēto, augstiem žogiem norobežoto ieliņu, izmainījās.
Pārveidošanās notika, kad viņas bija izgājušas cauri ēnas plankumam. Tās tajā iegāja kā jaunas sievietes, tērpušās mīkstās ādas jakās, džinsos un zābakos… bet pēc mirkļa viņas bija valkīras; kareives-jaunavas. Gari ledus balti ķēžu bruņu krekli stiepās līdz viņu ceļiem, metāla zābaki augstiem papēžiem un smailiem purngaliem sedza viņu kājas, un rokās viņām bija biezas ādas-metāla bruņu cimdi. Ieapaļas bruņu cepures aizsargāja viņu galvas un paslēpa acis un degunus, atstājot brīvu muti. Baltas ādas jostas ap vidukli turēja viņu zobenu un nažu makstis. Katra valkīra nesa zobenu ar platu asmeni vienā rokā, bet katrai bija arī otrs ierocis — piesprādzēts siksnā uz muguras: šķēps, divpusējs cirvis un kara veseris.
Viņas apstājās pie satrupējušiem, zaļiem vārtiem norobežojošajā sienā. Viena no valkīrām pagriezās, lai paskatītos atpakaļ uz automašīnu, un ar cimdoto roku norādīja uz vārtiem.
Makjavelli uzsita pogai, un logs noslīdēja lejā. Viņš pacēla īkšķi un pamāja. Par spīti tik sagrabējušam izskatam tie bija Senžermēna mājas sētas vārti.
Katra disija ielika roku ādas maisiņā, kas karājās pie jostas. Izņēmušas sauju plakanu akmensveida priekšmetu, viņas tos nometa pie vārtu pamatnes.
— Viņas nomet rūnas, — Makjavelli paskaidroja. — Viņas izsauc Nidhjegu… radījumu, kuru tu atbrīvoji, radījumu, ko Vecie paši bija ieslodzījuši.
— Es nezināju, kas tas bija ieslodzīts Pasaules kokā, — Dī noburkšķēja.
— Esmu pārsteigts, es domāju, ka tu zini visu. — Makjavelli pagriezās sēdvietā, lai paskatītos uz Dī. Puskrēslas blāzmā viņš redzēja, ka mags sēž pavisam bāls un viņam uz pieres tik tikko jaušams sviedru mirdzums. Gadsimtiem ilgais treniņš valdīt pār savām emocijām nodrošināja to, ka Makjavelli nesmaidīja. — Kāpēc tu iznīcināji Igdrasilu? — viņš jautāja.