— Tas bija Hekates spēka avots, — Dī klusi sacīja, acu skatu kā piekalis valkīrām, tās uzmanīgi vērojot. Tagad viņas bija atkāpušās no akmeņiem, ko bija nometušas uz zemes, un klusi savā starpā sarunājās, norādot uz atsevišķiem gabaliņiem.
— Tas bija tik vecs kā šī planēta. Un tu tomēr iznīcināji to, ne mirkli nešaubīdamies. Kāpēc tu to izdarīji? — Makjavelli skaļi prātoja.
— Es izdarīju to, kas bija nepieciešams. — Dī vārdi skanēja ledaini. — Es vienmēr daru to, kas nepieciešams, lai atgrieztu Vecos atpakaļ uz šīs pasaules.
— Bet vai tu nemaz nedomāji par sekām? — Nikolo Makjavelli klusi jautāja. — Ikvienai darbībai ir sekas. Igdrasils, ko tu iznīcināji Hekates valstībā, iesniedzās vēl dažās citās Ēnu valstībās. Augšējie zari stiepās līdz Asgardas valstībai, saknes ietiecās dziļi Niflheimas Tumsas pasaulē. — Viņš redzēja Dī saspringstam. — Tu ne tikai atbrīvoji Nidhjegu, bet, kad iznīcināji Pasaules koku, tu arī iznīcināji vismaz trīs Ēnu valstības.
— Es nezināju…
— Tu esi ieguvis daudz ienaidnieku, — Makjavelli mierīgi turpināja, ignorēdams viņu, — bīstamus ienaidniekus. Es dzirdēju, ka Vecā Hel izglāba savu valstību no iznīcības. Es saprotu, ka viņa vajā tevi.
— Es nebaidos no viņas, — Dī atcirta, bet viņa balss ietrīsējās.
— Ak, bet vajadzētu, — Makjavelli nomurmināja. — Viņa mani biedē.
— Mans pavēlnieks aizstāvēs mani, — Dī pašapzinīgi sacīja.
— Tam jābūt varenam Vecajam, patiešām, lai aizstāvētu tevi no Hel; neviens, kas stājies pret viņu, nav izglābies.
— Mans pavēlnieks ir visvarenākais, — Dī atcirta.
— Es ceru uzzināt šī noslēpumainā Vecā identitāti.
— Kad viss būs beidzies, es tevi iepazīstināšu ar viņu, — Dī sacīja. Viņš pamāja uz ieliņas pusi. — Un tas varētu būt ļoti drīz.
Rūnas akmeņi šņāca un čurkstēja uz zemes.
Tie bija neregulāri, plakani melna akmens gabali, un uz katra bija iegravētas kantainas figūras, taisnstūri un šķēlumi. Tagad līnijas kvēloja sarkanas, sārti dūmi vijās klusajā pirmsausmas gaisā.
Viena no disijām ar sava zobena galu sabīdīja trīs rūnas akmeņus kopā. Otra pabakstīja akmeni prom ar zābaka metāla purngalu un tad iebīdīja tā vietā citu. Trešā atrada vienu rūnas akmeni kaudzes malā un ieslidināja burtu virknes beigās ar zobenu.
— Nidhjeg, — disijas čukstēja, saukdamas rēgu, kura vārdu
viņas bija salikušas no senajiem akmeņiem.
* * *
— Nidhjeg, — Makjavelli sacīja ļoti klusi. Viņš paskatījās pāri Dī plecam, kur Dagans sēdēja, cieši lūkodamies taisni uz priekšu, acīmredzami neieinteresēts, kas notiek no viņa pa kreisi. — Es zinu, ko leģendas stāsta par to, bet, Dagan, kas tas īsti ir?
— Mani ļaudis to dēvēja par Līķu rijēju, — šoferis sacīja lipīgā un burbuļojošā balsī. — Es jau biju šeit, kad mana rase pieprasīja tiesības uz jūru, bet mēs bijām starp pirmajiem, kas ieradās uz šīs planētas.
Dī ātri pagriezās savā sēdeklī, lai paskatītos uz šoferi. — Kas tu esi?
Dagans ignorēja jautājumu. — Nidhjegs bija tik bīstams, ka Veco rases koncils radīja drausmīgu Ēnu valstību, Niflheimu — Tumsas pasauli, lai to savaldītu, un tad tie izmantoja nesaraujamās Igdrasila saknes, lai aptītu tās ap radījumu, pieķēdējot to uz mūžīgiem laikiem.
Makjavelli neatrāva acis no sarkani melnajiem dūmiem, kas cēlās no rūnu akmeņiem. Viņam šķita, ka redz jau veidojamies kontūras. — Kāpēc Vecie nenogalināja to?
— Nidhjegam bija ierocis, — Dagans sacīja.
— Kamdēļ Vecajiem bija vajadzīgs ierocis? — Makjavelli skaļi brīnījās. — Viņu spēki bija gandrīz neierobežoti. Viņiem nebija ienaidnieku.
Lai arī viņš sēdēja, rokas atbalstījis uz stūres, Dagana pleci noraustījās un galva apgriezās pilnīgi apkārt, tā ka viņš bija ar seju pret Dī un Makjavelli. — Vecie nebija pirmie uz Zemes, — viņš vienkārši sacīja. — Tur bija… citi. — Viņš izrunāja vārdu lēnām un uzmanīgi. — Vecie izmantoja Nidhjegu un dažu citu radījumu aizmetņus kā ieročus Lielajā karā, lai tos pavisam iznīcinātu.
Izbrīnījies Makjavelli skatījās uz Dī, kas izskatījās tikpat šokēts par šo atklāsmi.
Dagana mute atvērās, ko varēja uzskatīt par smaidu, atklājot viņa zobiem pildītās iekšas. — Jūs droši vien zināt, ka pēdējo reizi, kad disijas izmantoja Nidhjegu, tās zaudēja kontroli pār radījumu. Tas apēda tās visas. Bija nepieciešamas trīs dienas, lai notvertu radījumu un pieķēdētu to Igdrasila saknēm, tas pilnīgi iznīcināja Anasazi ļaudis tagadējā Ņūmeksikā. Stāsta, ka Nidhjegs pamielojies ar desmit tūkstošiem cilvēku, bet joprojām alcis aprīt vēl.
— Vai šīs disijas var to kontrolēt? — Dī prasīja.
Dagans paraustīja plecus. — Trīspadsmit no labākajām disiju kareivēm nespēja kontrolēt to Ņūmeksikā.
— Varbūt mums vajadzētu… — Dī iesāka.
Makjavelli pēkšņi sastinga. — Par vēlu, — viņš čukstēja. — Tas ir šeit.
29. NODAĻA
— Es eju gulēt. — Sofija Ņūmena apstājās virtuves durvīs ar ūdens glāzi rokās, paskatīdamās uz Džošu, kurš joprojām sēdēja pie galda. — Francis man no rīta mācīs dažas īpašas uguns burvestības. Viņš apsolīja parādīt uguņošanas trikus.
— Lieliski, mums nekad vairs nevajadzēs pirkt raķetes ceturtajam jūlijam.
Sofija gurdeni pasmaidīja. — Nepaliec nomodā pārāk ilgi, ir jau gandrīz rītausma.
Džošs iebāza mutē vēl vienu grauzdēto maizīti. — Es joprojām dzīvoju pēc Klusā okeāna laika, — viņš sacīja klusinātā balsī. — Bet būšu augšā pēc dažām minūtēm, Skatija grib rītdien turpināt manus zobena cīņas treniņus. Es ar nepacietību to gaidu.
— Melis, melis.
Viņš noņurdēja: — Nu, tev ir tava maģija, lai sevi aizsargātu… viss, kas ir man, — ir akmens zobens.
Viņa balsī bija klaji saklausāms rūgtums, un Sofija piespieda sevi to nekomentēt. Viņa sāka nogurt no brāļa mūžīgās čīkstēšanas. Viņa nekad nebija lūgusi sevi atmodināt. Viņa nebija gribējusi mācīties nedz Raganas maģiju, nedz Senžermēna maģiju. Bet tas bija noticis, un viņa ar to sadzīvoja, un Džošam vajadzētu samierināties ar to. — Arlabunakti, — viņa teica un aizvēra aiz sevis durvis, atstādama Džošu virtuvē vienu.
Kad Džošs bija piebeidzis pēdējo grauzdēto maizīti, viņš paņēma savu šķīvi un glāzi un nesa uz izlietni. Viņš noskaloja šķīvi un tad ielika to žāvētājā blakus keramiskajai izlietnei. Piepildījis glāzi ar filtrētu ūdeni, viņš devās pāri virtuvei uz durvīm, atvēra tās un iegāja mazajā dārziņā. Lai ari bija jau gandrīz rītausma, viņš nemaz nejutās noguris, bet tad atkal atgādināja sev, ka nav gulējis gandrīz visu dienu. Pāri augstajai sienai viņš nevarēja saskatīt neko daudz no Parīzes silueta pret debesīm, izņemot silti oranžo blāzmu no ielas ugunīm. Viņš paskatījās uz augšu, bet debesīs nebija redzama neviena zvaigzne. Sēžot uz pakāpieniem, Džošs dziļi elpoja. Gaiss bija vēss un mitrs, tieši tāds pats kā Sanfrancisko, tomēr trūka parastās sāls piegaršas, kas viņam tik ļoti patika; tā vietā tas bija pilns nepazīstamu smaku, no kurām dažas bija patīkamas. Viņš sajuta deguna dziļumā kņudam šķaudienu un, acīm asarojot, dziļi ievilka gaisu caur degunu. Bija jūtama smaka no pārpilnajām atkritumu tvertnēm, pūstošu augļu smaka, un tad viņš sajuta daudz pretīgāku, spēcīgāku smirdoņu, kas šķita neskaidri pazīstama. Aizvēris muti, viņš dziļi ieelpoja caur degunu, cenzdamies noteikt, kas tas ir. Tas bija kaut kas, ko viņš pavisam nesen bija odis…