Čūska.
Džošs pielēca kājās. Parīzē nebija čūsku, — vai bija? Džošs juta, kā dziļi krūtīs sirds sāk dauzīties ātrāk. Viņam bija šausmīgi bail no čūskām, kaulus stindzinošas bailes, kuras viņš atcerējās kopš desmit gadu vecuma. Viņi ar tēvu bija devušies pārgājienā pa Wupatki Nacionālo parku Arizonā, kad viņš noslīdēja no takas un nošļūca lejā pa nogāzi tieši klaburčūskas midzenī. Kad putekļi bija nosēdušies, viņš saprata, ka guļ blakus sešas pēdas garai čūskai. Rāpulis bija pacēlis savu ķīļveida galvu un lūkojās viņā ogles melnām acīm, iespējams, ne vairāk kā sekundi — lai gan Džošam tā šķita mūžība, iekams viņš pamanījās izrāpties ārā, pārāk nobijies un sasprindzis, lai kliegtu. Viņš nekad nebija sapratis, kāpēc čūska nebija viņam uzbrukusi, tomēr tēvs bija teicis, ka klaburčūskas patiesībā ir ļoti biklas un ka tā, iespējams, tikko bija paēdusi. Vēl vairākas nedēļas pēc tam viņam sapņos rādījās murgi par šo negadījumu, un katru reizi pēc tam viņš pamodās ar šo čūskas muskusa smaku nāsīs.
Tagad viņš to saoda.
Tā kļuva aizvien stiprāka.
Džošs sāka atkāpties pa pakāpieniem. Tad pēkšņi atskanēja ložņājoša skaņa, it kā vāvere skrietu augšā pa koku. Tieši viņa priekšā, mazā pagalmiņa otrā pusē, pāri deviņas pēdas augstās sienas malai parādījās nagi, katrs viņa rokas garumā. Tie lēni kustējās, gandrīz kusli, meklēdami, kur pieķerties, un tad pēkšņi garie nagi cieši satvēra, kā dziļi iekozdamies, vecos ķieģeļus. Džošs sastinga, elpa bija pametusi ķermeni vienā vienīgā šokētā izelpā.
Rokas aiz nagiem klāja bieza, mezglaina āda… un tad virs sienas parādījās briesmoņa galva. Tā bija gara un plākšņaina, ar divām ieapaļām nāsīm plata snuķa galā tieši virs mutes un lielām, melnām acīm, dziļi iegrimušām apaļos iedobumos abās galvaskausa pusēs. Nespēdams kustēties, nespēdams elpot, sirdij dauzoties tik stipri, ka viss viņa ķermenis kratījās, Džošs vēroja milzīgo galvu slinki grozāmies uz vienu un otru pusi: drausmīgi gara, šaušalīga, balta šķelta mēle zibēja gaisā. Briesmonis sastinga un tad lēnām, ļoti lēnām pagrieza galvu un skatījās lejā uz Džošu. Tikai pats mēles galiņš pamēģināja gaisu, un tad tas plati atvēra muti — neiedomājami plati, pietiekami plati, lai viņu norītu veselu, — un zēns ieraudzīja muti, pilnu zobiem — asiem, nelīdzeniem, līkiem dunčiem.
Džošs gribēja pagriezties un kliedzot skriet, bet viņš nevarēja. Atbaidošajā radījumā, kas rāpās pāri sienai, bija kaut kas hipnotizējošs. Viņu allaž bija valdzinājuši dinozauri; viņš kolekcionēja viņu fosilijas, olas, kaulus un zobus — pat dinozauru izkārnījumu akmeņus. Un tagad viņš skatījās uz dzīvu dinozauru. Kāda viņa smadzeņu daļa pat identificēja radījumu — vai vismaz to, ko tas atgādināja. Tas bija Komodo pūķis. Pirmatnējā dabā tie nebija daudz garāki par desmit pēdām, bet bija redzams, ka šis radījums ir vismaz trīs reizes lielāks.
Akmens iekrakšķējās. Vecs ķieģelis sadrupa putekļos, tad otrais, trešais.
Tad čirkstoša, krakšķoša, ārkārtēja skaņa, un — gandrīz kā palēninātā filmā — Džošs vēroja, kā siena ar radījumu krita, tā sašūpojās un tad nogāzās zemē. Metāla durvis saliecās, izgāzās no eņģēm un sašķīda druskās pret ūdens strūklaku, izraudamas milzīgu gabalu no baseina. Briesmonis ar blīkšķi nokrita uz zemes, ap viņu birstošo akmeņu krusas neietekmēts. Troksnis atraisīja Džošu no sastinguma, un viņš streipuļoja augšā pa kāpnēm tieši tajā mirklī, kad briesmonis uzrausās kājās un šļūca uz priekšu, taisni uz māju. Zēns aiz sevis aizcirta durvis un aizšāva bultas. Viņš jau griezās projām, kad caur virtuves logu pamanīja figūru baltā, rokā turot kaut ko, kas izskatījās pēc zobena, kāpjot caur caurumu, kas kādreiz bija siena.
Džošs sagrāba akmens zobenu no grīdas un metās gaitenī. — Mostieties! — viņš kliedza, balss bija baiļu tik pārpilna, ka pats to nepazina. — Sofij! Fleimel! Visi!
Durvis aiz viņa nodrebēja. Viņš pameta žiglu skatienu pāri plecam un paspēja ieraudzīt briesmoņa balto mēli drupinām koksni un stiklu.
— Palīgā!
Stikls saplīsa druskās, un mēle iešāvās virtuvē, noslaukot šķīvjus uz grīdas, izsvaidot katlus un pannas, atsitot tos pret krēslu. Metāls svilpa, kur mēle to aizskāra, koks kļuva melns un apdedzis, plastmasa izkusa. Kodīgu siekalu pile nokrita uz grīdas un burbuļoja uz flīzēm, saēdot akmeni.
Instinktīvi Džošs metās uz priekšu mēles virzienā ar Clarent. Zobens tik tikko tai pieskārās, bet tā pēkšņi pazuda, iešaujoties atpakaļ radījuma mutē. Iestājās klusuma mirklis, un tad briesmoņa galva blieza pa durvīm.
Durvis sabira kā sērkociņu skaliņi; balstošās sienas abās pusēs krakšķēja, kad tika izsisti akmeņi. Radījums atvilka galvu atpakaļ un atkal ar to gāza pa atvērumu, izsitot lielu caurumu virtuvē. Visa māja draudoši čīkstēja.
Kāda roka nolaidās uz Džoša pleca, Džoša sirds gandrīz pamira. — Tagad paskaties, ko tu esi izdarījis, tu esi zaudējis prātu.
Skataha iesoļoja izdemolētajā virtuvē un apstājās, blenžot caurumā, ko radījums bija izsitis.
— Nidhjegs, — viņa sacīja, un Džošs nebija drošs, vai viņa runā ar viņu, — un tas nozīmē, ka nav tālu jāmeklē disijas. — Viņa izklausījās gandrīz apmierināta ar jaunumiem.
Skataha aizvirpuļoja atpakaļ, kad Nidhjega galva atkal iegāzās caurumā. Tā milzīgās nāsis plati iepletās un baltā mēle sita tajā vietā, kur pirms mirkļa bija stāvējusi Ēna. Apaļš spļāviens dega uz flīzes, pārvērzdams to šķidros dubļos. Skatahas dvīņu zobeni izšāvās, uzzibsnīdami pelēki un sudrabaini, un divi gari cirtieni parādījās radījuma baltās šķeltās mēles miesā. Neizlaižot radījumu no acīm, Skataha sacīja Džošam gandrīz mierīgi: — Dabū pārējos ārā no mājas, par šo es parūpēšos…
Un tad milzīga roka gariem nagiem, sašķaidot logu, iešāvās istabā un saņēma Kareives ķermeni kā skrūvspīlēs, un sita to pret sienu tik stipri, ka apmetums saplaisāja. Kareives rokas bija sasaistītas gar ķermeni, viņas zobeni nebija izmantojami. Nidhjega milzīgā galva parādījās izpostītajā mājas pusē, un tad viņa mute plati atvērās un tā mēle šāvās Skatahas virzienā. Ja šī lipīgā, skābes klātā mēle aptītos ap neaizsargāto Kareivi, viņa pārvērstos par caurumotu glumekli.
30. NODAĻA
Sofija lidoja lejā pa kāpnēm, no viņas uz priekšu izstieptajiem pirkstiem vijās zilas uguns dzirksteles un stari.
Viņa bija stāvējusi vannasistabā, tīrīdama zobus, kad visa māja sāka trīcēt. Viņa dzirdēja plīstošu ķieģeļu dārdoņu, kam pēc mirkļa sekoja brāļa kliedziens. Tas izlauzās cauri klusajai mājai un bija visdrausmīgākā skaņa, kādu viņa jebkad bija dzirdējusi.
Viņa skrēja pa gaiteni, garām Fleimela istabai, kad tās durvis atvērās. Riņķi zem Fleimela acīm bija tik tumši, ka tie izskatījās pēc zilumiem, un viņa ādai bija neveselīgi dzeltenīga nokrāsa. — Kas notiek? — viņš murmināja, bet Sofija aizsteidzās garām, viņai nebija atbildes. Viss, ko viņa zināja, bija tas, ka viņas brālis bija lejā.
Un tad visa māja atkal nodrebēja.
Viņa sajuta vibrāciju cauri grīdām un sienām. Visas bildes pie sienas no viņas pa kreisi pārvietojās un sašķiebās uz sāniem.
Pārbijusies Sofija drāzās lejā pa kāpnēm uz pirmo stāvu tieši tad, kad guļamistabas durvis atvērās un parādījās Žanna. Vienu mirkli mazā sieviete bija tērpusies zilganzaļā pidžamā, un jau nākamajā viņa bija pilnā metāla bruņu tērpā ar garu platasmeņa zobenu cimdotajā rokā. — Atpakaļ, — Žanna strupi sacīja ar jūtamu franču akcentu.