— Nē, — Sofija kliedza. — Tas ir Džošs, viņš ir nelaimē.
Žanna pārvietojās vienā solī ar viņu, ieroči klaudzēja un šķindēja. — Labi, bet stāvi aiz manis vai pa labi no manis, tā lai es vienmēr zinu, kur tu esi, — Žanna izrīkoja. — Vai tu redzēji Nikolasu?
— Viņš ir atmodies. Bet viņš izskatījās slikti.
— Pārpūle. Viņš neriskēs izmantot vēl kādu burvestību. Tas var viņu nogalināt.
— Kur ir Francis?
— Iespējams, bēniņos. Bet telpai ir skaņas izolācija, un viņam uz ausīm ir austiņas un basi — uz visu klapi… Es šaubos, vai viņš maz ko dzirdējis. Iespējams, iedomājās, ka tā ir laba basu partija.
— Es nezinu, kur ir Skatija, — Sofija sacīja. Viņa ļoti saņēmās, lai apspiestu pieaugošo paniku un neļautu tai pārņemt viņu.
— Ceru, ka viņa ir lejā virtuvē ar Džošu. Ja viņa ir tur, tad viņš ir drošībā, — Žanna piebilda. — Tagad seko man. — Turot zobenu paceltu abās rokas, sieviete uzmanīgi virzījās uz priekšu lejā pa pēdējo kāpņu posmu un izgāja plašajā lāsumainajā priekšnamā mājas priekšā. Sofija pamanīja rēgainu baltu veidolu aiz rūtotajiem stikla paneļiem, un tad atskanēja čirkstošs krakšķis… un cirvis izcirtās cauri durvīm. Tad ar krakšķi, koka un stiklu gabalu birumu ārdurvis atsitās vaļā.
Divas figūras ienāca priekšnamā.
Greznās kristāla lustras gaismā Sofija redzēja, ka tās bija jaunas sievietes baltos ķēžu bruņu tērpos, viņu sejas paslēptas aiz bruņu cepurēm, viena turēja rokā zobenu un cirvi, otra nesa zobenu un šķēpu. Viņa reaģēja instinktīvi. Satvērusi savu labo locītavu, viņa izpleta pirkstus ar plaukstu uz augšu. Sprakstošas zili zaļas liesmas aizšāvās pāri grīdai tieši abu meiteņu priekšā, uzšaujoties augšā biezās, plīvojošās smaragda krāsas liesmās.
Sievietes izgāja cauri liesmām pat neapstājoties, bet apstājās, kad ieraudzīja Zannu bruņu tērpā. Viņas saskatījās, acīmredzami apmulsušas. — Tu neesi sudraba cilvēks. Kas tu esi? — viena prasīja.
— Šī ir mana māja, un es domāju, ka tas ir mans jautājums, — Žanna nelokāmi sacīja. Viņa pagriezās sāniski, ar kreiso plecu pret sievietēm, turot zobenu abās rokās, ar galu starp abām kareivēm zīmējot astoņnieku.
— Stāvi malā. Mums nav nekādu strīdu ar tevi, — teica viena.
Žanna pacēla zobenu, turot rokturi tuvu sejai, garā zobena gals
bija vērsts uz augšu. — Jūs atnākat uz manu māju un liekat man paiet malā, — viņa neticīgi sacīja. — Kas jūs esat? Kas jūs esat? — viņa atkārtoja.
— Mēs esam disijas, — sieviete ar zobenu un šķēpu klusi sacīja. — Mēs esam šeit atnākušas pēc Skatahas. Mums ir strīds tikai ar viņu.
— Ēna ir mana draudzene, — Zanna sacīja.
— Tas tevi padara par mūsu ienaidnieci.
Bez brīdinājuma abas valkīras uzbruka kopā — viena, izklūpot ar zobenu un šķēpu, otra ar zobenu un cirvi. Žannas smagais asmens mainīja virzienu, metāls šķindēja, kustības bija gandrīz par straujām, lai redzētu, kad viņa atvairīja zobenu dūrienus, pagrieza sānis cirvi un asi nosita lejā šķēpu.
Disijas atkāpās un attālinājās viena no otras, līdz stāvēja Zannai abās pusēs. Viņai bija jāgroza galva, lai tās abas uzmanītu.
— Tu labi cīnies.
Zannas lūpas atsedza zobus mežonīgā smaidā. — Mani mācīja pati nepārspējamā Skataha.
— Man šķiet, es pazīstu tavu stilu, — otrā disija sacīja.
Tikai Žannas pelēkās acis kustējās, viņai izsekojot abas kareives. — Es nedomāju, ka man ir stils.
— Tā nav arī Skatahai.
— Kas tu esi? — pa labi stāvošā disija jautāja. — Savā mūžā es pazīstu tikai kādu sauju būtņu, kas var stāties mums pretī. Un neviena no tām nav cilvēks.
— Es esmu Žanna d'Arka, — viņa vienkārši sacīja.
— Nekad neesmu par tevi dzirdējusi, — disija noteica. Kamēr viņa runāja, viņas māsa, kas stāvēja Žannai pa kreisi, atvilka roku un notēmēja šķēpu…
Ierocis uzliesmoja baltās karstās liesmās.
Ar mežonīgu rēcienu disija meta šķēpu vienā pusē. Kad tas bija iedūries zemē, koka šķēps nebija nekas vairāk kā pelni un tā mežonīgi asais metāla gals kūstot pārvērtās burbuļojošā peļķē.
Stāvot uz apakšējā pakāpiena, Sofija pārsteigta samirkšķināja acis. Viņa nebija zinājusi, ka spēj to izdarīt. Disija, kas stāvēja no Žannas pa labi, metās uz priekšu, izlocīdama gaisā viņas priekšā zobenu un cirvi nāvējoši dūcošā rakstā, spēcīgi triecot pa Žannas zobenu, liekot viņai atkāpties nežēlīgi straujā uzbrukuma dēļ.
Otrā disija pievērsās Sofijai.
Sofija bija nogurusi, aizdedzinot šķēpa kātu un izkausējot tā galu, viņa stāvēja, atbalstījusies pret margām. Bet viņai vajadzēja palīdzēt Džošam, viņai bija jātiek līdz Džošam. Stipri iespiedusi savas plaukstas locītavas iekšpusē, Sofija mēģināja izmantot Uguns maģiju. No viņas rokas cēlās dūmi, bet uguns neparādījās.
Disija soļoja uz priekšu, līdz nokļuva tieši iepretī meitenei. Sofija stāvēja uz pakāpiena, un meiteņu sejas bija gandrīz vienā līmenī. — Tātad tu esi tas sudraba cilvēks, ko tik šausmīgi grib angļu mags. — Aiz metāla maskas valkīras violetās acis bija nicinājuma pilnas.
Ievilkusi dziļu trīsošu elpu, Sofija iztaisnojās. Viņa izstiepa uz priekšu abas rokas, pirkstus savilkusi cieši dūrēs. Aizvērdama acis, dziļi elpodama, mēģinādama nomierināt savu dārdošo sirdi, viņa iztēlojās liesmojošus cimdus, viņa redzēja sevi saliekam rokas kopā, izveidojot uguns lodi savās dūrēs kā mīklu un tad sviežot to pret figūru, kas stāvēja viņas priekšā. Bet, kad Sofija atvēra acis, tik tikko manāms zilu liesmu tīmeklis dejoja pār viņas ādu. Viņa saspieda kopā savas rokas, un dzirksteles nekaitīgi dejoja pāri kareives bruņu cimdam.
Disija piesita ar zobenu savai cimdotajai rokai. — Tavi jaukie uguns triki mani neiespaido. — Drausmīgs troksnis no virtuves atkal sašūpoja visu māju. Greznā lustra virs priekšnama centra sāka šūpoties šurp turp, muzikāli šķindot, ēnām dancojot.
— Džošs, — Sofija čukstēja. Viņas bailes pārvērtās dusmās, šī būtne neļāva viņai nokļūt pie brāļa. Un dusmas piešķīra viņai spēku. Atcerēdamās, ko Senžermēns bija darījis uz jumta, meitene norādīja ar rādītājpirkstu uz kareivi un ļāva vaļu savām dusmām vienā mērķtiecīgā kūlī.
Netīri dzelteni melns, blīvs uguns pīķis aizlēca no Sofijas pirksta un eksplodēja pret disijas ķēžu bruņām. Uguns uzliesmoja pāri visai kareivei, un sprādziena spēks notrieca viņu uz ceļiem. Viņa izkliedza nesaprotamu vārdu, kas izklausījās pēc vilka kauciena.
Žanna izmantoja apjukumu un pāri priekšnamam metās virsū savai uzbrucējai, atspiezdama viņu atpakaļ uz caurumu sagrautajās durvīs. Abas sievietes bija līdzvērtīgas: ja Žannas zobens bija garāks un smagāks nekā pretiniecei, tad disijas priekšrocība bija turēt rokās divus ieročus. Turklāt bija pagājis ilgs laiks, kopš Žanna bija valkājusi bruņas un cīnījusies ar zobenu. Viņa juta sāpes plecu muskuļos, un viņas gurni un ceļi sāpēja no metāla svara, ko nesa sev mugurā. Viņai bija jābeidz.
Nokritusī valkīra uzrausās kājās Sofijas priekšā. Viņas bruņu tērpa priekša bija saņēmusi visu uguns bumbu triecienu, savienojumi bija izkusuši un tecēja kā mīksts vasks. Kareive sagrāba sauju bruņu, noplēsa no sava ķermeņa un aizmeta projām. Apakšā bija vienkāršs balts tērps — apsvilis un nomelnējis ar vizuļojošiem metāla gabaliņiem, kas iekusuši audumā. — Mazā meitene, — disija čukstēja, — es tev iemācīšu nekad vairs nespēlēties ar uguni.