Выбрать главу

31. NODAĻA

Nidhjega lipīgā mēle atritinājās un virzījās uz Skatahas pusi, kura vēl aizvien bija piespiesta virtuves sienai radījuma nagos. Kareive absolūtā klusumā cīnījās, lai izrautos no monstra ciešā tvē­riena. Viņa mēģināja izlauzties, vienlaikus cenšoties iespert tam ar puszābaka papēdi, bet uz slidenās flīžu grīdas trūka atbalsta pun­kta. Abas rokas Skatahai bija piespiestas sāniem, un viņai nebija nekādu iespēju likt lietā savus īsos zobenus.

Džošs zināja: ja apstāsies, kaut tikai lai padomātu, viņš ne­spēs izdarīt to, ko bija nolēmis darīt. Džošam bija slikti no radī­juma smakas, un viņa sirds dauzījās tik stipri, ka viņš tik tikko spēja ieelpot.

Šķeltā mēle pārslīdēja pāri galdam, atstājot kokā dziļas de­guma pēdas. Tā izsitās tieši cauri koka krēslam virzienā uz Kareives galvu.

Viss, kas viņam bija jādara, Džošs turpināja atgādināt sev, bija domāt par zobenu cīņu kā par futbolu. Turot Clarent augstu virs galvas, satvertu abās rokās, kā Žanna bija iepriekš rādījusi, viņš metās uz priekšu kustībā, kuru treneris pēdējā skolas gadā bija mēģinājis — neveiksmīgi — viņam iemācīt.

Bet jau lecot viņš zināja, ka ir pārrēķinājies. Mēle kustējās pā­rāk ātri, un viņš bija pārāk tālu. Pēdējā izmisīgā piepūlē viņš meta zobenu.

Asmens plakne trāpīja gaļīgās Nidhjega mēles sānā. Un ātri tur pielipa. Gadiem ilgie teikvondo treniņi atgādināja sevi, kad Džošs triecās pret flīžu grīdu. Viņš smagi atsitās, tomēr pamanījās nokrist uz plaukstām, liekot ķermenim sarullēties akurātā rullītī, no kā viņš atkal varēja nostāties uz kājām… dažas collas no gaļīgās, skābi izda­lošās mēles. Un zobena.

Satvēris rokturi, viņš pielika visu savu spēku un rāva to nost no mēles — zobens atlēca ar lipīgu līmlentes skaņu, un mēle čurkstēja un šņāca, pazūdot atpakaļ briesmoņa mutē. Džošs zināja: ja apstā­sies, viņi abi, viņš un Skatija, būs miruši. Viņš iedūra Clarent galu vispirms rāpuļa rokā tieši virs locītavas. Asmens gludi iegremdējās krokodilveida ādā. Tas sāka vibrēt, radot augstu, spalgu, griezīgu skaņu, kas lika Džošam sakost zobus. Viņš sajuta siltumu plūstam augšup pa roku un krīiškurvī. Pēc mirkļa spēka un enerģijas pie­plūdums aiztrauca sāpes un smeldzi. Viņa aura iezaigojās spožā, žilbinošā zeltā, un gaismas raksts viļņojās ap pelēko akmens asmeni, kad viņš izvilka to ārā no radījuma.

—  Nagus, Džoš. Nocērt nagus, — Skataha kunkstēja, kad Nidhjegs sāka viņu spēcīgi kratīt. Abi zobeni izkrita no viņas rokām un nošķindēja uz grīdas.

Džošs metās uz briesmoni, mēģinādams nocirst tā nagus, bet smagā zobena asmens pēdējā mirklī pagriezās un nekaitīgi atlēca no tā kājas. Viņš mēģināja vēlreiz, un šoreiz zobens izšķīla dzirkste­les no radījuma bruņotās ādas.

—    Klau! Uzmanies! — Skataha kliedza, kad asmens vēzējās bīstami tuvu viņas galvai. — Tas ir viens no nedaudzajiem iero­čiem, kas patiešām var mani nogalināt.

—   Piedod, — Džošs nomurmināja caur sakostajiem zobiem. — Es neko tamlīdzīgu nekad agrāk neesmu darījis. — Viņš atkal cirta naga virzienā. Dzirksteles lidoja Kareives sejā. — Kāpēc mums vajag nagus? — viņš nokunkstēja, iecirties dzelzs cietajā ādā.

—   To var nogalināt tikai ar viņa paša nagu, — Skataha sacīja pārsteidzoši mierīgā balsī. — Uzmanies! Atkāpies!

Džošs pagriezās tieši tad, kad radījuma milzīgā galva metās uz priekšu, ietriecoties sagrautās mājas sienā, baltā mēle atkal šāvās uz priekšu. Tagad tā nāca pēc viņa. Mēle kustējās pārāk ātri; nebija, kurp iet — un, ja viņš kustēsies, tad tā vienkārši sitīs Skatijai. Stabili nolicis kājas, abām rokām cieši apņēmis Clarent rokturi, Džošs pacēla zobenu priekšā sejai. Viņš aizvēra acis tuvojošos briesmu priekšā — un uzreiz atkal tās atvēra. Ja viņam jāmirst, viņš to darīs acīm vaļā.

Tas bija kā video spēles spēlēšana, viņš domāja — izņemot to, ka šī spēle bija nāvējoša. Gandrīz kā palēninātā filmā viņš redzēja šķeltās mēles abus galus apvijamies ap asmeni — it kā mēle mē­ģinātu izgriezt zobenu no Džoša rokām. Viņš satvēra rokturi vēl ciešāk, apņēmies neļaut atņemt viņam zobenu.

Kad radījuma mēles miesa pieskārās akmens asmenim, efekts bija tūlītējs.

Radījums sastinga, tad sarāvās un iešņācās, skaņa līdzinājās iz­plūstošam tvaikam. Skābe no viņa mēles burbuļoja uz asmens, zo­benam trīcot Džoša rokā, vibrējot kā toņdakšai, kļūstot siltam, tad karstam un sākot spīdēt absolūti baltā gaismā. Džošs piemiedza acis… un aiz pievērtajām acīm pamanīja vairākus zibošus attēlus: uzsprāgusi un izpostīta melnu klinšu ainava ar burbuļojošām sar­kanām lavas peļķēm kā baku rētām, bet virs galvas debesis — pil­nas pretīgiem mākoņiem, no kā lija pelni un plēksnes. Kaut kas, kas izskatījās pēc milzīga koka saknēm, bija izpleties pāri debesīm un šūpojās no mākoņiem. Saknes bija skābi balto pelnu avots; tās izkusa, novīta un mira…

Nidhjegs rāvienā atbrīvoja savu nomelnējušo mēli.

Džošs iekliedzās un atvēra acis, kad viņa aura atkal iedegās stiprāka — spožāka —, šoreiz apžilbinot viņu pašu. Pārbijies, vēzējot zobenu sev priekšā, viņš atkāpās, līdz sajuta virtuves sienu pret plecu lāpstiņām. Viņš joprojām bija stipri apžilbis, gribēja izberzēt acis, bet nevarēja atslābināt tvērienu ap zobenu. Visur ap sevi viņš dzirdēja krītam akmeņus, apmetumu saplaisājam, koku krakšķam un blīkšķam, viņš sakumpa, gaidīdams kaut ko gāžamies pār galvu. — Skatij?! — viņš sauca.

Bet atbildes nebija.

Viņš sauca atkaclass="underline" — Skatij!

Piemiedzis acis, mēģinādams aizdzīt acu priekšā dejojošos punktus, viņš redzēja briesmoni velkam Skatahu ārā no mājas. Tā mēle, tagad melna un brūna, ļengani karājās ārā no mutes viena sāna. Turēdams Kareivi ciešā tvērienā, tas visā garumā triecās cauri izpostītajam dārzam, pa ceļam ar garo asti nocirzdams gabalus no vienas mājas puses, astei iespiežoties caur izpostītajam logam. Tad radījums piecēlās uz divām pakaļkājām kā ķirzaka un aizdārdināja projām pa šauro ielu, gandrīz nomīdot stāvošo sargu — figūru baltā bruņu tērpā. Bez kavēšanās figūra pazuda aiz radījuma.

Džošs klupdams izgāja cauri caurumam mājas sienā un tad ap­stājies paskatījās pār plecu. Kādreiz kārtīgā virtuve bija lauskas un gruveši. Tad viņš paskatījās uz zobenu savā rokā un pasmaidīja. Viņš bija apturējis briesmoni. Viņa smaids pārtapa platā smaidā — viņš bija ar to cīnījies un izglābis māsu un ikvienu mājā… izņemot Skatiju.

Ievilcis dziļu elpu, Džošs nolēca lejā pa pakāpieniem un me­tās pāri dārzam ieliņā, sekodams briesmonim. — Es neticu, ka to daru, — viņš murmināja, — man Skatija pat nepatīk. Nu… ne pā­rāk patīk, — viņš piemetināja.

32. NODAĻA

Nikolo Makjavelli vienmēr bijis ļoti uzmanīgs vīrs.

Viņš bija izglābies un pat uzplaucis bīstamajā un nāvējošajā Mediči galmā Florencē piecpadsmitajā gadsimtā, laikā, kad mahi­nācijas bija dzīves veids, nedabiska nāve un nogalināšana — ikdie­nišķa parādība. Viņa vispopulārākā grāmata "Princis" bija viena no pirmajām, kas klāstīja, ka izmantot izlocīšanos, melus, blēdību ir pilnīgi pieņemami valdniekam.

Makjavelli bija palicis dzīvs, jo viņš bija vērigs, apdomīgs, gudrs un pāri visam — viltīgs.