Kas tad lika viņam saukt disijas? Valkīrām viņu valodā nebija vārda vērīgs, un tās nezināja vārda piesardzīgs nozīmi. To gudrā un viltīgā ideja bija atvest Nidhjegu — nekontrolējamu pirmatnēju briesmoni — modernas pilsētas sirdī.
Un viņš bija atļāvis.
Tagad ielās atbalsojās plīstoša stikla, krakšķoša koka un krītošu akmeņu skaņas. Ikviena mašīnas un mājas signalizācija rajonā kauca, un visās pārējās ieliņas mājās dega gaisma, lai gan līdz šim neviens vēl nebija uzdrošinājies iziet ārā.
— Kas tur notiek? — Makjavelli skaļi prātoja.
— Nidhjegs mielojas ar Skatahu? — Dī izklaidīgi prognozēja. Viņa mobilais sāka dūkt, samulsinot viņu.
— Nē, nē, tā nav! — Makjavelli pēkšņi kliedza. Viņš atgrūda vaļā durvis un izmetās ārā no mašīnas, sagrāba Dī aiz apkakles un izvilka arī viņu ārā, naktī. — Dagan! Ārā!
Dī centās nostāties uz kājām, bet Makjavelli turpināja vilkt viņu atmuguriski prom no auto. — Vai tu esi jucis? — doktors iekliedzās.
Pēkšņi bira stikli, Daganam izmetoties cauri priekšējam logam. Viņš nošļūca no motora pārsega un piezemējās blakus Makjavelli un Dī, bet mags pat nepaskatījās viņa virzienā. Viņš ieraudzīja to, kas bija izbiedējis itālieti.
Nidhjegs drāzās viņu virzienā pa šauro ieliņu, stāvot augstu uz divām spēcīgām pakaļkājām. Šļaugana sarkanmataina figūra karājās, sakampta viņa priekšējos nagos.
— Atpakaļ! — Makjavelli kliedza, mezdamies zemē un novilkdams Dī sev līdzi.
Nidhjegs mīcījās pāri garam, melnam vācu auto. Viena pakaļējā kāja trāpīja tieši jumta vidū, iespiežot to līdz ietvei. Logi izgāzās, izkaisot stiklu kā šrapneli, kad auto vidū saliecās, priekšējie un pakaļējie riteņi atrāvās no zemes un pacēlās gaisā.
Tad radījums pagaisa naktī.
Pēc mirkļa disija baltā tērpā, sekodama radījumam, gluži vai lidoja pāri auto paliekām, pieveicot tās vienā lēcienā.
— Dagan? — Makjavelli čukstēja, apveldamies apkārt. — Dagan, kur tu esi?
— Šeit. — Šoferis viegli pieslējās kājās, slaucīdams netīrumus un mirdzošas stikla lauskas no sava melnā uzvalka. Viņš norāva ieplīsušās saulesbrilles un nometa tās zemē. Varavīksnes krāsas skraidīja pāri apaļajām, izvalbītajām acīm. — Tas nesa Skatahu, — viņš sacīja, atlaizdams vaļīgāk melno kaklasaiti un atdarīdams augšējo baltā krekla pogu.
— Vai viņa ir beigta? — Makjavelli jautāja.
— Es neticēšu, ka Skataha ir beigta, līdz savām acīm to nebūšu redzējis.
— Piekrītu. Šajos gadsimtos ir bijis pārāk daudz ziņojumu par viņas nāvi. Un tad atkal viņa parādās! Mums nepieciešams ķermenis.
Dī izkāpa no dubļu peļķes; viņam bija aizdomas, ka Makjavelli ar nodomu viņu tajā iegrūdis. Viņš nokratīja ūdeni no kurpes. — Ja viņa ir Nidhjegam, tad Ēnai beigas. Mums ir paveicies.
Dagana ūdeņainās zivs acis iegriezās uz leju, lai ieskatītos maga sejā. — Tu stulbais, uzpūtīgais muļķi! Kaut kas mājā izbiedēja Nidhjegu — tāpēc tas skrēja, un tā nevarēja būt Ēna, jo tā viņam bija nagos. Un atcerieties, ka šim radījumam bailes ir svešas. Trīs disijas bija mājā — un tikai viena ir iznākusi ārā! Tur noticis kaut kas briesmīgs.
— Daganam taisnība; tā ir katastrofa. Mums jāpārdomā stratēģija. — Makjavelli pagriezās pret šoferi. — Es tev apsolīju: ja disijām neveiksies, tad Skataha būs tava.
Dagans pamāja. — Un tu vienmēr turi vārdu.
— Tu esi ar mani gandrīz četrus gadsimtus. Tu vienmēr esi bijis man lojāls, un es esmu tev parādā gan savu dzīvību, gan brīvību. Es tevi atbrīvoju no kalpošanas man, — Makjavelli lietišķi sacīja. — Atrodi Ēnas ķermeni… un, ja viņa joprojām ir dzīva, tad tu vari darīt to, kas tev jādara. Uz priekšu! — un uzmanies, vecais draugs.
Dagans aizgriezās. Tad pēkšņi apstājās un atskatījās uz Makjavelli. — Kā tu mani nosauci?
Makjavelli pasmaidīja. — Vecais draugs. Esi uzmanīgs, — viņš klusi sacīja. — Ēna ir vairāk nekā bīstama, viņa ir nogalinājusi pārāk daudz manu draugu.
Dagans pamāja. Viņš novilka savas kurpes un zeķes, atklājot pēdas, katrai kājai bija trīs ar peldplēvi saistīti pirksti. — Nidhjegs dosies meklēt patvērumu upē. — Pēkšņi Dagana zobiem pildītā mute atvērās, kas būtu uzskatāms par smaidu. — Un ūdens ir manas mājas. — Un tad viņš aizskrēja naktī, basajām kājām plikšķinādams pa ietvi.
Makjavelli paskatījās atpakaļ uz māju. Daganam bija taisnība; kaut kas bija nobiedējis Nidhjegu. Kas tur bija noticis? Un kur bija divas pārējās disijas?
Uz ietves noklaudzēja soļi, un pēkšņi ielā iebrāzās Džošs Ņūmens, akmens zobens viņa rokā izplatīja zelta uguns kūļus. Nepaskatījies ne pa kreisi, ne pa labi, viņš, apskrējis apkārt sabojātajam auto, sekoja to automašīnu signalizācijas ugunīm, kas bija sākušas kaukt, briesmonim drāžoties tām garām.
Makjavelli paskatījās uz Dī. — Es pieņemu, ka tas ir amerikāņu puika.
Dī pamāja ar galvu.
— Vai tu redzēji, ko viņš turēja rokā? Tas izskatījās pēc zobena, — viņš lēnām sacīja. — Akmens zobens? Taču ne jau nu Excalibur?
— Nē, ne Excalibur, — Dilsi noteica.
— Tam noteikti bija pelēks akmens asmens.
— Tas nebija Excalibur.
— Kā tu to zini? — Makjavelli prasīja.
DI pabāza roku zem sava mēteļa un izvilka īsu akmens zobenu, dvīņu ieroci tam, kas bija Džoša rokās. Asmens gandrīz nemanāmi trīcēja un vibrēja. — Jo man ir Excalibur, — DI sacīja. — Puikam ir tā dvīņu zobens, Clarent. Mums vienmēr bija aizdomas, ka tas ir Fleimelam.
Makjavelli aizvēra acis un pacēla seju pret debesīm. — Clarent. Nav brīnums, ka Nidhjegs aizbēga no mājas. — Viņš atlieca galvu. Vai šajā naktī varēja notikt vēl kas ļaunāks?
DI mobilais telefons atkal iedūcās, un abi vīrieši salēcās. Mags gandrīz salauza telefonu, raudams to vaļā.
— Kas? — viņš šņāca. Brīdi klausījies, viņš uzmanīgi aizvēra telefonu, un, kad atkal ierunājās, viņa balss bija tik tikko skaļāka par čukstu. — Perenele aizbēgusi. Viņa ir izbēgusi no Alkatrazas.
Kratīdams galvu, Makjavelli pagriezās un devās projām pa ieliņu Elizejas lauku virzienā. Viņa jautājums bija atbildēts. Nakts tikko kā bija kļuvusi vēl ļaunāka, daudz ļaunāka. Nikolass Fleimels biedēja Makjavelli, bet Perenele iedzina viņam šausmas.
/
33. NODAĻA
— Es neesmu maza meitenīte! — Sofija Ņūmena saniknota sacīja. — Un es zinu vairāk ne tikai Uguns maģiju, disij. — Vārds uzplaiksnīja viņas galvā, un pēkšņi Sofija zināja visu, ko Endoras Ragana zināja par šiem radījumiem. Ragana ienīda tos. — Es zinu, kas jūs esat, — Sofija asi teica, viņas acis spīdēja draudīgā sudrabā. — Valkīras.
Pat starp Vecajiem disijas bija atšķirīgas. Tās nekad nebija dzīvojušas Danu Tālis, bet tika turētas sasalušās ziemeļu zemēs, pasaules galā, asu vēju, sniegu un ledus valstībā.
Drausmīgajos gadsimtos pēc Danu Tālis krišanas pasaules ass pārvietojās un leduslaikmets pārņēma lielāko daļu pasaules. Ledus gabali peldēja pāri zemēm no ziemeļiem uz dienvidiem, sadzenot cilvēkus šaurā, nesasalušā zaļā joslā, kas eksistēja ap ekvatoru. Veselas civilizācijas pazuda, mainīgu ūdens plūdu, slimību un bada iznīcinātas. Jūras līmenis pacēlās, appludinot piekrastes pilsētas, izmainot ainavu, bet iekšzemē ielauzies ledus aizslaucīja pilsētu un ciemu pēdas.
Disijas drīz atklāja, ka viņu prasme izdzīvot skaudros ziemeļu apstākļos dod tām sevišķu priekšrocību pār rasēm un civilizācijām, kas nespēja sadzīvot ar nāvējošo, mūžīgo ziemu. Mežonīgas sieviešu bandas ātri pasludināja savas tiesības uz lielāko daļu ziemeļu, paverdzinot pilsētas, kas bija izglābušās no ledus. Tās bez žēlastības iznīcināja ikvienu, kas nostājās pret tām, un drīz disijām bija otrs vārds: valkīras, Mirušo izvēlētājas.