Drīz vien valkīras kontrolēja visu sasalušo impēriju, kas aptvēra lielāko daļu Ziemeļu puslodes. Tās piespieda cilvēkus, kas bija viņu vergi, pielūgt tās kā dievus un pat pieprasīja upurēšanu. Sacelšanās tika brutāli apspiestas. Leduslaikmetam pastiprinoties, disijas sāka lūkoties tālāk uz dienvidiem, mezdamas skatus uz cīņas spējīgajām civilizācijas paliekām.
Tēli juceklīgi mainījās un dejoja viņas galvā, Sofijai vērojot, kā disiju valdīšana bija vienā naktī beigusies. Viņa zināja, ka tas bija noticis pirms tūkstoš gadiem.
Endoras Ragana bija strādājusi ar atbaidošo Veco Hronosu, kas pats spēja pārvietoties laikā. Raganai bija nepieciešams ziedot savas acis, lai redzētu laika izliekto tecējumu, bet tas bija ziedojums, ko viņa nekad nenožēloja. Izskatot desmit tūkstoš gadu, viņa bija izvēlējusies pa vienam kareivim no katras tūkstošgades, un tad Hronoss bija ieniris katrā ērā, savācis tos un ielicis tos atpakaļ ledusLaikmetā.
Sofija zināja, ka Ragana bija speciāli lūgusi tolaik aizvest atpakaļ pašas mazmeitu Skatahu, lai viņa cīnītos ar disijām.
Tā bija Ēna, kas vadīja uzbrukumu disiju citadelei, pilsētai mūžīgajā ledū, tuvu zemes galam. Viņa bija nogalinājusi valkīru valdnieci Brunhildi, iemetot viņu verdoša vulkāna sirdī.
Pa to laiku saule bija uzlēkusi zemu virs horizonta, valkīru spēks bija salauzts uz visiem laikiem, to sasalusī pilsēta gulēja, izkususi drupās, un izglābās mazāk par sauju. Tās patvērās baisajā, ledainajā Ēnu pasaulē, kur pat Skataha neuzdrošinātos doties. Izglābušās disijas sauca to nakti par Ragnaroku, Dievu sodu, un zvērēja mūžīgi atriebties Ēnai.
Sofija saspieda rokas, un viņas plaukstās parādījās maziņš viesulis. Uguns un ledus bija iznīcinājuši disijas pagātnē. Kas notiks, ja viņa izmantos mazliet Uguns maģijas, lai uzkarsētu vēju? Kamēr doma šāvās cauri Sofijas prātam, disija metās uz priekšu, abām rokām turot zobenu, paceltu augstu virs galvas. — Dī vēlas tevi dzīvu, bet viņš neteica — neskartu… — viņa rūca.
Sofija pielika rokas pie mutes, iespieda kreiso īkšķi pie mēlītes uz savas locītavas un stipri pūta. Virpulis sagriezās uz grīdas un auga. Tas palēcās reizi, divas… tad trāpīja disijai.
Sofija tik ļoti uzkarsēja gaisu, ka tas nu bija karstāks nekā kurtuvē. Dobains virpulis sagrāba valkīru, sagrieza to, traucās pāri tai un uzmeta augstu gaisā. Tā ietriecās lustrā, sasizdama visas spuldzes, izņemot vienu.
Pēkšņajā krēslā virpulis dejoja pāri grīdai, no karstuma mirdzēdams vizoši oranžs. Valkīra sabruka uz grīdas, bet uzreiz bija kājās vienlaikus ar birstošām kristāla drumslām, kas lija pār viņu kā stikla lietus. Viņas bālā āda bija koši sarkana un izskatījās kā pārsauļota, viņas blondās uzacis bija pilnīgi nosvilušas. Nesakot ne vārda, viņa cirta ar savu zobenu, smagais asmens izcirtās cauri margu šķēr.skokam blakus Sofijas rokai.
— Skatij]
Sofija dzirdēja brāļa balsi saucam virtuvē. Viņš bija ķezā!
— Skatij! — viņa dzirdēja viņu saucam vēlreiz.
Valkīra metās uz priekšu. Vēl viens drausmīgi uzkarsēts virpulis noķēra viņu, izraujot zobenu no rokām un aiznesot viņu projām, uzgrūžot virsū māsai, kura bija iedzinusi Žannu stūrī un notriekusi viņu uz ceļiem ar nežēlīgi strauju uzbrukumu. Abas disijas nokrita uz grīdas, ieročiem un bruņām šķindot.
— Žanna, nāc atpakaļ! — Sofija kliedza.
Migla plūda no meitenes pirkstiem un viļņojās uz grīdas; biezas dūmakaina gaisa lentes un virtenes tinās ap sievietēm, ievīstot viņas karsta gaisa plaucējošās ķēdēs. Tas prasīja ļoti stipru gribas piepūli, bet Sofijai izdevās sabiezināt miglu, liekot tai virpuļot ātrāk un ātrāk ap nepadevīgajām disijām, līdz tās bija ietītas biezā mūmijveida kokonā, līdzīgā tam, kādā Ragana bija ietinusi viņu.
Sofija juta izsīkstam savus spēkus, acu plakstiņi bija kā ar svinu pielijuši, un uz pleciem uzvēlies smagums. Savākusi vienkopus visas spēka paliekas, viņa sasita plaukstas un pazemināja gaisa temperatūru miglas kokonā tik ātri, ka tas vienā mirklī sasala sprēgājošā, milzīgā ledus gabalā.
— Te. Te jūs varēsiet justies gluži kā mājās, — Sofija aizsmakusi čukstēja. Viņa pēkšņi nogāzās, tad piespieda sevi piecelties kājās un jau gribēja mesties uz virtuvi, kad Žanna pastiepa viņai roku, apstādinot viņu. — Ak, tu ne. Vispirms es. — Sieviete spēra soli virtuves virzienā, tad paskatījās pāri plecam uz ledus blāķi ar divām daļēji saskatāmām disijām tajā. — Tu izglābi man dzīvību, — viņa klusi sacīja.
— Tu būtu viņu sakāvusi, — Sofija pārliecinoši sacīja.
— Varbūt, — Žanna pieļāva, — bet varbūt ne. Es vairs neesmu tik jauna kā kādreiz. Bet tu tik un tā izglābi man dzīvību, — viņa atkārtoja, — un tas ir parāds, ko es nekad neaizmirsīšu. — Izstiepusi kreiso roku, viņa nolika to plakaniski pret virtuves durvīm un maigi uzspieda tām. Durvis pavērās.
Un tad izkrita no eņģēm.
34. NODALA
Grāfs Senžermēns nesteidzoties kāpa lejā pa kāpnēm no savas studijas, mazās pret troksni aizsargājošās austiņas iebāztas ausīs, acis pievērstas MP3 atskaņotāja ekrānam, ko turēja rokā. Viņš mēģināja apzināt jaunu desmit savu visiemīļotāko skaņdarbu sarakstu: Gladiator, dabiski… The Rock… Star Wars, vienīgi pats pirmais… El Cid, protams… varbūt The Crow…
Viņš apstājās pie pēdējā pakāpiena un automātiski iztaisnoja bildi, kas karājās šķībi pie sienas. Viņš spēra vēl vienu soli un pamanīja, ka ierāmētais zelta disks arī bija nedaudz sašķiebies. Paskatījies visapkārt gaitenī, viņš pēkšņi pamanīja, ka visas bildes sašķiebušās. Savilcis pieri, viņš izņēma austiņas no ausīm…
Un dzirdēja Džošu saucam Skatijas vārdu…
Un dzirdēja metāla šķindoņu…
Un sajuta gaisā vaniļas un lavandas smaržu…
Senžermēns drāzās lejā uz nākamo stāvu. Viņš atrada alķīmiķi saļimušu savas istabas durvīs un palēnināja soli, bet Nikolass atgaiņāja viņu. — Ātri, — viņš čukstēja. Senžermēns metās viņam garām un projām pa gaiteni un uz kāpnēm…
Priekšnams bija pārvērsts drupās.
Priekšnama durvju paliekas karājās eņģēs. Viss, kas bija palicis no antīkās kristāla lustras, bija viena vienīga gaismas spuldzīte. Tapetes nokarājās milzīgās viļņotās sloksnēs, zem tām atsedzot saplaisājušu apmetumu. Kāpņu margas bija sacirstas gabalos, flīzes — sarobotas un sašķaidītas.
Un priekšnama centrā atradās milzīgs četrkantīgs ledus gabals. Senžermēns uzmanīgi tuvojās tam un pārvilka pirkstus pāri tā gludajai virsmai. Tas bija tik auksts, ka viņa āda pielipa pie ledus. Viņš saskatīja divas figūras baltos apģērbos, iesalušas ledus gabalā, sastingušām sejām, atņirgtiem zobiem pretīgās grimasēs; to pārsteidzoši zilās acis nenovērsās no viņa.
Virtuvē iekrakšķējās koks, un viņš pagriezās un metās turp, biezi baltas liesmas cimdi veidojās ap viņa rokām.
Un, ja Senžermēns domāja, ka postījumi priekšnamā ir pamatīgi, tad tas bija sīkums salīdzinājumā ar to, kas viņu gaidīja virtuvē.
Trūka pilnīgi visas vienas mājas sienas.
Sofija un Žanna stāvēja drupu vidū. Viņa sieva cieši turēja trīcošo meiteni, atbalstīdama viņu. Žannai mugurā bija spīdīga zili zaļa satīna pidžama, un viņa joprojām turēja zobenu metāla bruņu cimdā. Viņa pagriezās, lai paskatītos pāri plecam, kad viņas vīrs ienāca virtuvē. — Tu nokavēji izpriecas, — viņa sacīja franciski.