— Es neko nedzirdēju, — viņš atvainojās tajā pašā valodā, — pastāsti man.
— Tas viss beidzās pirms dažām minūtēm. Sofija un es dzirdējām nemieru mājas sētas pusē. Mēs noskrējām lejā tieši tajā brīdī, kad divas sievietes, sadragājot priekšnama durvis, iekļuva mājā. Tās bija disijas, viņas sacīja, ka esot atnākušas pēc Skatahas. Viena uzbruka man, otra pievērsa uzmanību Sofijai. — Lai arī Žanna runāja maz pazīstamā franču valodas variantā, viņa pazemināja balsi līdz čukstam. — Franci… šī meitene. Viņa ir unikāla. Viņa sakombinēja maģijas un izmantoja Uguni un Gaisu, lai sakautu disijas. Tad viņa ietina viņas miglā un sasaldēja ledus klucī.
Senžermēns papurināja galvu. — Nav iespējams izmantot vairāk par vienu maģiju vienlaikus… — viņš sacīja, bet viņa balss pagaisa čukstā. Sofijas spēka liecība atradās priekšnama vidū. Bija leģenda, ka paši varenākie Vecie spēj vienlaikus izmantot visu elementu maģijas. Saskaņā ar visvecākajiem mītiem tas bija iemesls — viens no iemesliem —, kāpēc nogrima Danu Tālis.
— Džošs ir pazudis. — Sofija pēkšņi atbrīvoja sevi no Žannas tvēriena un apgriezās apkārt ar seju pret grāfu. Tad viņa palūkojās pāri savam plecam, kur stāvēja Fleimels pelnu pelēku seju, atspiedies durvju ejā. — Kaut kas ir paņēmis Džošu, — viņa sacīja, tagad ārkārtīgi nobijusies. — Un Skatija devusies pakaļ viņam.
Alķīmiķis iešļūca istabas vidū, ar rokām apskāvis savu ķermeni, it kā viņam saltu, un paskatījās apkārt. Tad pieliecās, lai paņemtu Ēnas vienādos īsos zobenus no turienes, kur tie gulēja starp gruvešiem.
Kad viņš pagriezās, lai paskatītos uz pārējiem, tie visi bija pārsteigti, ieraugot Fleimela acīs mirdzam asaras.
— Man ļoti žēl, — viņš sacīja, — tik drausmīgi, drausmīgi žēl. Es esmu atnesis šausmas un postu jūsu mājā. Tas ir nepiedodami.
— Mēs varam to atjaunot, — Senžermēns bezrūpīgi bilda. — Nu mums ir iemesls to pārbūvēt.
— Nikolas, — Zanna ļoti nopietni sacīja, — kas šeit noticis?
Alķīmiķis pacēla vienīgo nesaplēsto krēslu un iekrita tajā. Viņš
pieliecās uz priekšu, ar elkoņiem pret ceļiem, skatīdamies uz Ēnas spīdīgajiem zobeniem, griezdams un griezdams tos apkārt savās rokās. — Tās ir disijas ledus gabalā. Valkīras. Skatahas mūža ienaidnieces, tomēr man viņa nekad nav stāstījusi, kāpēc. Es zinu, ka tās vajā viņu cauri gadsimtiem un vienmēr ir sadarbojušās ar viņas ienaidniekiem.
— Tās to visu izdarīja? — Senžermēns paskatījās apkārt sapostītajā virtuvē.
— Nē. Bet tās acīmredzot atveda sev līdzi kādu, kas to izdarīja.
— Kas noticis ar Džošu? — Sofija prasīja. Viņai nevajadzēja atstāt viņu vienu virtuvē, viņai vajadzēja pagaidīt viņu. Viņa būtu sakāvusi jebko, kas bija uzbrucis mājas pagalma pusē.
Nikolass pacēla Skatahas ieroci. — Es domāju, tev vajadzētu jautāt, kas noticis ar Kareivi. Visos gadsimtos, cik es viņu pazīstu, viņa nekad nav izlaidusi zobenus no savām rokām. Es baidos, ka viņa ir aizvesta…
— Zobeni… zobeni… — Sofija metās projām no Zannas un sāka izmisīgi meklēt gruvešos. — Kad es gāju gulēt, Džošs tikko kā bija ienācis virtuvē no zobenu cīņas treniņa ar Skatiju un Zannu. Viņam līdzi bija akmens zobens, ko tu viņam iedevi. — Viņa izsauca vēju, lai paceltu smagu mājas gabalu un pamestu to malā, atsedzot grīdu zem tā. Kur bija palicis zobens? Viņa sajuta iedegamies cerību dzirksti. Ja viņš būtu sagūstīts, tad zobens droši vien būtu uz grīdas. Viņa iztaisnojās un pavērās apkārt istabai. — CIarent te nav.
Senžermēns izgāja cauri caurumam, kur kādreiz bija bijušas durvis. Dārzs bija izpostīts. Akmens gabals bija izrauts ārā no strūklakas, un tās baseins pārsists uz pusēm. Viņam bija nepieciešams mirklis, lai pazītu U veida metāla gabalu, kas kādreiz bija bijuši vārti. Tikai tad viņam pielēca, ka visa pagalma puses siena ir pazudusi. Deviņas pēdas augstā siena tagad nebija nekas vairāk kā mazs pacēlums. Visā dārzā mētājās saplēsti un pulverī saberzti ķieģeļi, it kā siena būtu nogrūsta no ārpuses.
— Kaut kas liels — ļoti liels ir bijis dārzā, — viņš teica nevienam konkrēti.
Fleimels paskatījās uz augšu. — Vai tu vari saost kaut ko? — viņš prasīja.
Senžermēns dziļi ieelpoja. — Čūska, — viņš pārliecināti sacīja. — Bet tā nav Makjavelli smaka. — Viņš izgāja dārzā un ievilka plaušas pilnas gaisa. — Šeit, ārā, tā ir spēcīgāka. — Tad viņš ieklepojās. — Šī smirdoņa ir piesārņotāka, piesārņotāka… — viņš sauca. — Šī smirdoņa ir kaut kas ļoti, ļoti vecs…
Kaucošo auto signalizācijas piesaistīts, Senžermēns šķērsoja dārzu, pārrāpās pāri izjauktajai sienai un paskatījās ieliņā uz abām pusēm. Mājas un automašīnas kauca galvenokārt no viņa pa kreisi, un ielas galā mājās dega gaisma. Šaurās ieliņas sākumā viņš saskatīja sadragāta melna auto paliekas.
— Lai arī kas bija uzbrucis mājai, — viņš sacīja, drāžoties atpakaļ uz virtuvi, — ielas galā ir divsimt tūkstošu eiro vērts auto, kas vairs neder nekam citam kā vien metāllūžņu izgāztuvei.
— Nidhjegs, — Fleimels čukstēja šausmās. Viņš pamāja, ka tagad ir izskaidrojums. — Disijas atvedušas Nidhjegu, — viņš sacīja. Tad savilka pieri. — Pat Makjavelli nebūtu vedis kaut ko tamlīdzīgu lielā pilsētā. Viņš ir pārāk piesardzīgs.
— Nidhjegs? — Žanna un Sofija jautāja vienlaikus, skatīdamās viena uz otru.
— Iedomājieties kaut ko tādu — starp dinozauru un čūsku, — Fleimels izskaidroja. — Bet, iespējams, vecāku par šo planētu. Es domāju, ka viņš dabūja Skatahu un Džošs devies tam pakaļ.
Sofija noteikti purināja galvu. — Viņš to nevarētu darīt — viņš nespētu to darīt, viņam ārkārtīgi bail no čūskām.
— Kur tad viņš ir? — Fleimels jautāja. — Kur ir Clarent? Tas ir vienīgais izskaidrojums: viņš paņēmis zobenu un devies meklēt Ēnu.
— Bet es dzirdēju Džošu saucam viņu palīgā…
— Tu dzirdēji viņu saucam viņas vārdu. Iespējams, viņš sauca, meklēdams viņu.
Senžermēns pamāja. — Tas visu izskaidro. Disijas gribēja vienīgi Skatahu. Nidhjegs sagrāba viņu un aizskrēja. Džošs droši vien sekoja.
— Varbūt tas sagrāba viņu un Skataha sekoja, — Sofija ieminējās. — Tas ir tas, ko viņa darītu.
— Tam nebija nekādas intereses par Džošu. Tas vienkārši būtu apēdis viņu. Nē, viņš devies pēc savas gribas.
— Tas pierāda milzīgu drosmi, — Žanna sacīja.
— Bet Džošs nav drosmīgs… — Sofija iesāka. Taču, jau to sakot, viņa zināja, ka tā nav pilnīga patiesība. Viņš vienmēr iestājās par viņu skolā un aizstāvēja viņu. Bet kāpēc viņš devies pakaļ Skatahai? Sofija zināja, ka Džošam nepatika Skataha.
— Cilvēki mainās, — Žanna sacīja. — Neviens nepaliek tāds pats.
Troksnis tagad kļuva vēl skaļāks, policijas, ātrās palīdzības un ugunsdzēsēju signalizāciju sajauktā kakofonija tuvojās.
— Nikolas, Sofij, jums tagad jāiet, — Senžermēns neatlaidīgi sacīja. — Es domāju, ka drīz te būs policija, daudz, daudz policistu ar vēl vairāk jautājumu. Un mums nav atbilžu. Ja tie te atradīs jūs — bez dokumentiem vai pasēm, es baidos, tie aizturēs jūs nopratināšanai. — Viņš izvilka ādas kabatas portfeli, kas garā ķēdē bija piestiprināts pie viņa jostas. — Te būs nedaudz skaidras naudas.