— Es nevaru… — alķīmiķis iesāka.
— Ņem, — Senžermēns uzstāja. — Nelieto savas kredītkartes; Makjavelli var izsekot tavu pārvietošanos, — viņš turpināja. — Es nezinu, cik ilgi policija te būs. Ja es jau būšu brīvs, satikšu jūs šovakar sešos pie stikla piramīdas Luvras ārpusē. Ja es nebūšu brīvs sešos, mēģināšu tur būt pusnaktī vai arī, ja man neizdosies, tad sešos rīt no rīta.
— Paldies tev, vecais draugs. — Nikolass pievērsās Sofijai: — Paķer savas drēbes un Džoša arī un jebko, kas tev vajadzīgs; mēs šeit vairs neatgriezīsimies.
— Es tev palīdzēšu, — Žanna sacīja, steidzoties ārā no istabas kopā ar Sofiju.
Alķīmiķis un viņa agrākais māceklis stāvēja starp virtuves gruvešiem, klausoties, kā abas sievietes uzskrien augšā.
— Ko tu gatavojies darīt ar ledus gabalu priekšnamā? — Nikolass jautāja.
— Mums pagrabā ir liela saldējamā kaste. Es to novietošu tur, līdz policija nebūs aizgājusi. Kas ir ar disijām — vai tās ir mirušas, kā tu domā?
— Disijas faktiski nav iespējams nogalināt. Tikai nodrošinies, lai ledus neizkūst pārāk ātri.
— Es to aizvedīšu uz Sēnu kādu vakaru un iemetīšu upē. Ja palaimēsies, tas neizkusīs līdz Ruānai.
— Ko tu teiksi policijai, — Nikolass ar roku norādīja uz postījumu, — par visu šo te?
— Gāzes eksplozija? — Senžermēns ieminējās.
— Ne pārāk ticami, — Fleimels sacīja pasmaidīdams, atceroties, ko dvīņi bija teikuši, kad viņš bija ieteicis to pašu.
— Neticami?
— Galīgi neticami.
— Tad es domāju, ka teikšu tā: es tikko pārnācu mājās un atradu šo te, — viņš sacīja, — un tas ir diezgan tuvu patiesībai. Man nav ne jausmas, kas noticis. — Viņš pēkšņi nerātni pasmaidīja. — Es varu pārdot šo stāstu un bildes vienam no laikrakstiem. Mistiski spēki izposta rokzvaigznes māju.
— Ikviens domātu, ka tas ir reklāmas triks.
— Jā, tā tie domātu gan, vai ne? Un tu zini, es tikko kā izlaidu jaunu albumu. Tā būs milzīga reklāma.
Virtuves durvis atvērās, un ienāca Sofija un Žanna. Viņas abas bija pārģērbušās džinsos un svīteros, un abām bija vienādas mugursomas.
— Es iešu kopā ar viņiem, — Žanna sacīja, iekams Senžermēns paspēja uzdot jautājumu, kas veidojās viņa lūpās. — Viņiem ir vajadzīgs gids un sargs.
— Vai man būtu vērts iebilst tev? — grāfs jautāja.
— Nē.
— Tā gan nedomā. — Viņš apskāva savu sievu. — Lūdzu, uzmanies, ļoti uzmanies. Ja Makjavelli vai Dī ir gatavi atvest disijas un Nidhjegu uz pilsētu, tad tie ir izmisuši.
— Un jzmisuši vīrieši dara stulbas lietas.
— Jā , — Fleimels vienkārši sacīja. — Jā, tā tie dara. Un stulbi vīrieši turklāt kļūdās.
35. NODAĻA
Džošs turpināja skatīties pāri plecam, mēģinādams orientēties. Viņš virzījās tālāk un tālāk projām no Senžermēna mājas un bija uztraucies, ka apmaldīsies. Bet viņš tagad nevarēja atgriezties. Viņš nevarēja atstāt Skatiju tam radījumam. Un, ja vien viņš varēs atrast Triumfa arku Elizejas lauku galā, viņš domāja, ka spēs tikt atpakaļ uz māju. Tagad viss, kas viņam bija jādara, bija jāseko policijas, ugunsdzēsēju un ātrās palīdzības automašīnu vienmērīgajai straumei, kas virzījās pretēji, nekā viņš skrēja.
Džošs mēģināja pārāk daudz nedomāt, ko dara, jo, ja viņš domātu par to, ka dzenas pakaļ dinozauram līdzīgam briesmonim Parīzē, — tad viņš apstātos, un Skatija būtu… nu, viņš nebija drošs, kas notiktu ar Skatiju. Lai kas arī notiktu, tas nebūtu nekas labs.
Sekot Nidhjegam pats par sevi bija vienkārši. Radījums skrēja taisnā līnijā, drāžoties cauri neskaitāmām mazām ieliņām un alejām, kas stiepās paralēli Elizejas laukiem. Tas atstāja postījumus savā ceļā, smagi rikšodams cauri sāņus ieliņām, pilnām stāvošu automašīnu, skriedams tieši pār to jumtiem, atstādams aiz sevis vien saburzītas un saplacinātas auto atliekas. Skrienot projām pa šauro aleju, tā vēzējošā aste caurumoja veikalu metāla logu slēģus ielas otrā pusē, izsitot stiklus, ko tie aizsargāja. Pretielaušanās un auto signalizācijas pievienojās postījumiem.
Pēkšņi viņa uzmanību pievērsa gaišs uzliesmojums priekšā.
Džošs uz mirkli bija saskatījis figūru baltā stāvam Senžermēna mājas ārpusē. Viņš bija nodomājis, ka tas ir viens no briesmoņa sargiem. Un tagad izskatījās, ka tas arī vajā radījumu… kas nozīmēja, ka tie zaudējuši kontroli pār briesmoni. Viņš paskatījās uz augšu, mēģinādams noteikt laiku. Tieši viņam priekšā debesis rītausmā jau bija kļuvušas blāvas, kas nozīmēja, ka viņš skrēja uz austrumiem. Kas notiks, kad pilsēta pamodīsies un atradīs aizvēsturisku briesmoni plosāmies ielās? Būs panika, bez šaubām, piesaistīs policiju un armiju. Džošs bija to kapājis ar savu zobenu, un tas tam nebija neko nodarījis — viņam bija drausmīga nojauta, ka lodes, iespējams, būs tikpat nespējīgas.
Ielas kļuva šaurākas nekā aleja, un radījums bija spiests palēnināt gaitu, jo triecās sienās. Džošs atklāja, ka viņš panācis figūru baltā. Viņš domāja, ka tas ir vīrietis, bet nebija par to pārliecināts.
Viņš tagad skrēja viegli, pat smagi neelpojot, atskārzdams, ka visas tās futbola treniņu nedēļas un mēneši tagad atmaksājas. Viņa tenisa kurpes uz ielas neizdvesa ne skaņu, un viņš pieņēma, ka figūra baltā pat nenojauš, ka tai seko. Turklāt kas gan varētu būt tik traks, lai skrietu pakaļ briesmonim tik vien kā ar pliku zobenu aizsardzībai? Tomēr, nonākot tuvāk, viņš redzēja, ka figūrai arī ir zobens vienā rokā un kaut kas, kas izskatījās pēc milzīga vesera, — otrā. Viņš pazina ieroci no World ofWarcraft; tas bija veseris — spēcīgs un nāvējošs vāles variants. Pienākot vēl tuvāk, viņš atklāja, ka personai mugurā bija baltas ķēžu bruņas, metāla zābaki un apaļa bruņu cepure ar ķēžu aizsegu, kas nosedza kaklu. Kaut kā viņš pat nebija pārsteigts. Tad pēkšņi figūra pārmainījās — tieši viņa acu priekšā no bruņota kareivja pārveidojās par jaunu sievieti blondiem gariem matiem, nedaudz vecāku par viņu, ādas jakā, džinsos un zābakos. Vienīgi zobens un veseris viņas rokās liecināja par tās neikdienišķumu.
Viņa pazuda aiz stūra.
Džošs palēnināja soli; viņš nevēlējās uzskriet virsū sievietei ar zobenu un veseri. Un, domājot par to, viņš noskārta, ka, iespējams, tā nemaz nav jauna sieviete.
Viņam priekšā nodārdēja ķieģeļu un stiklu izvirdums, un Džošs, pielikdams soli, metās ap stūri, tad apstājās. Radījums bija iesprūdis bezizejā. Džošs piesardzīgi devās uz priekšu. Izskatījās, ka briesmonis ir skrējis pa šauru taisnu ieliņu, kas galā izliecās un tad sašaurinājās, divu māju augšējiem stāviem abās pusēs izvirzoties virs ietvēm. Briesmonis bija iegāzies starp abām mājām, izraudams no tām gabalus. Mēģinādams tikt uz priekšu, tas pēkšņi atrada sevi ieķīlējušos starp mājām. Tas mētājās no vienas puses uz otru, ķieģeļi un stikli lija lejā uz ielas. Tuvējā logā kaut kas pazibēja, un Džošs ieraudzīja vīrieti skatāmies no viena loga, sastingušu uz vietas, acis un mute ieplestas šausmās, ieraugot briesmoni tieši otrpus loga. Betona gabals dīvāna lielumā nokrita uz radījuma galvas, bet tas, šķiet, to pat nepamanīja.
Džošam nebija nekādas idejas, ko darīt. Viņam vajadzēja dabūt Skatiju, bet tas nozīmēja tikt apkārt briesmonim, taču tas vienkārši nebija iespējams. Viņš vēroja blondo sievieti skrienam projām pa ieliņu. Bez kavēšanās viņa uzrāpās uz briesmoņa muguras, veikli aizrāpās līdz tā galvai un izstiepa abās pusēs savus ieročus.