Viņa to nogalinās, Džošs saprata, un šausmas pārvēlās pāri viņam. Varbūt viņš varētu piekļūt tuvāk un sagrābt Skatiju? Sēžot jāteniski uz briesmoņa platā kakla, sieviete pasniedzās uz leju un metās uz Skatahas ļengano ķermeni.
Džoša šausmu kliedziens pagaisa sirēnu kaucienos.
— Kungs, mums ir ziņojums… par negadījumu. — Policijas virsnieks pasniedza telefonu Nikolo Makjavelli. — Speciālās vienības virsnieks grib runāt ar jums personīgi.
Dt satvēra vīrieti aiz rokas un apgrieza viņu apkārt.
— Kas noticis? — viņš prasīja perfektā franču valodā, kamēr Makjavelli uzmanīgi klausījās telefonā, vienu pirkstu ielicis otrā ausī, cenzdamies apslāpēt troksni.
— Es neesmu pārliecināts. Kļūda, noteikti. — Policijas virsnieks mēģināja drebelīgi iesmieties. — Dažas ielas tālāk… cilvēki ziņo, ka tur… starp mājām iestrēdzis briesmonis. Neiespējami, es zinu… — Viņa balss pagaisa, kad viņš pagriezās, lai paskatītos uz to, kas kādreiz bija bijusi pamatīga trīsstāvu māja: tagad tās vienā pusē rēgojās milzīgs caurums.
Makjavelli atsvieda telefonu atpakaļ policijas virsniekam. — Dabūjiet man mašīnu.
— Mašīnu?
— Mašīnu un karti, — viņš noburkšķēja.
— Jā, kungs. Jūs varat ņemt manējo. — Policijas virsnieks viens no pirmajiem bija ieradies notikumu vietā pēc dučiem uztraukto iedzīvotāju zvanu. Viņš bija pamanījis Makjavelli un Dī steidzamies pa ieliņu tuvu troksnim un bija apturējis tos, pārliecināts, ka tiem ir kaut kāds sakars ar to, kas tika ziņots kā eksplozija. Viņa bramanīgums bija pārvērties samulsumā, kad viņš atklāja, ka dubļiem notašķītais pavecais vīrietis baltiem matiem saplēstajā uzvalkā patiesībā bija DGSE vadītājs.
Virsnieks iedeva auto atslēgas un nobružātu un ieplēstu Michelin Parīzes centra karti. — Man bail, ka tas ir viss, kas man ir.
Makjavelli izrāva to no viņa rokām. — Tu esi brīvs. — Viņš pamāja uz ielas pusi. — Ej un regulē transportu, neļauj presei vai medijiem nākt tuvu mājai. Vai skaidrs?
— Jā, kungs. — Policijas virsnieks aizjoņoja projām pateicīgs, ka viņam joprojām bija darbs; neviens negribēja uztraukt pašu ietekmīgāko cilvēku Francijā.
Makjavelli izpleta karti pāri mašīnas motora pārsegam.
— Mēs esam šeit, — viņš paskaidroja Dī. — Nidhjegs dodas tieši uz austrumiem, bet vienā brīdī tam būs jāšķērso Elizejas lauki un upe. Ja viņš turpinās uzņemto virzienu, man ir labi pamatotas aizdomas, kur tas iznāks ārā, — viņa pirksts iedūrās kartē, — tuvu šai vietai.
Abi vīri iekāpa mazajā auto, un Makjavelli mirkli raudzījās apkārt, mēģinādams saprast vadības kloķus. Viņš neatcerējās, kad pēdējo reizi bija vadījis auto. Vienmēr to bija darījis Dagans. Beidzot ar asu sajūga čirkstoņu viņš izkustināja auto, un, izdarījis neatļautu pagriezienu krusteniski pāri ielai, auto rēcot aizdrāzās projām pa Elizejas laukiem, atstādams aiz sevis riepu nospiedumu švīkas.
Dī sēdēja kluss pasažieru vietā, vienai rokai aptinis drošības jostu, otru atspiedis pret priekšējo paneli.
— Kas tev iemācīja braukt? — viņš jautāja trīcošā balsī, kad viņi uzsitās ielu norobežojumam.
— Karls Benzs, — Makjavelli noburkšķēja. — Jau sen, — viņš piebilda.
— Un cik tai automašīnai bija riteņu?
— Trīs.
Dī aizmiedza acis, kad viņi aizdārdināja pāri krustojumam, tik tikko netrāpīdami ielas slaukāmajai mašīnai. — Tā, un ko mēs darīsim, kad būsim tikuši līdz Nidhjegam? — viņš jautāja, sakoncentrējies uz problēmu, mēģinādams nedomāt par Makjavelli drausmīgo braukšanu.
— Tā nu ir tava darīšana, — Makjavelli atbildēja. — Jo tu jau esi tas, kas viņu atbrīvoja.
— Bet tu uzaicināji disijas. Tā ka daļēji tā ir arī tava vaina…
Makjavelli ar kāju uzsita pa bremzēm, likdams auto gari, kaucoši slīdēt. Motors noslāpa, un auto apstājās.
— Kāpēc tu apstājies? — Dī prasīja.
Makjavelli norādīja ārā pa logu. — Klausies.
— Es nedzirdu nekā, izņemot sirēnu troksni.
— Klausies, — Makjavelli neatlaidās. — Kaut kas nāk. — Viņš norādīja pa kreisi. — Tur pāri.
Dī nolaida logu. Cauri policijas, ātrās palīdzības un ugunsdzēsēju sirēnām viņi varēja saklausīt akmeņu šņirkstēšanu, ķieģeļu krišanu un asu plīstošu stiklu krakšķus…
Džošs bezspēcīgs vēroja, kā sieviete, sēžot uz briesmoņa muguras, metas ar zobenu virsū Skatijai.
Tajā mirklī briesmonis noraustījās, joprojām mēģinādams atbrīvot sevi no ēkām, kas ieskāva viņu, un asmens netrāpīja, nošvīkstot bīstami tuvu samaņu zaudējušās Kareives galvai. Uzrāpjoties augstāk pa briesmoņa plato kaklu, sieviete ieķērās biezās ādas gabalā, pieliecās sānis pāri lielajai, plati ieplestajai acij un nomērķēja zobenu pret Skatiju. Radījums atkal sakustējās, un zobens trāpīja tā rokā, tuvu nagiem, kas bija apvijušies ap Kareivi. Briesmonis nereaģēja, bet Džošs redzēja, cik tuvu asmens bija Skatijai. Sieviete pieliecās uz priekšu, un šoreiz, Džošs zināja, viņa trāpīs Kareivei.
Viņam kaut kas bija jādara! Viņš bija Skatijas vienīgā cerība. Viņš nevarēja šeit tā vienkārši stāvēt un noskatīties, kā nogalina kādu, ko viņš pazīst. Viņš sāka skriet. Mājās viņš bija iecirtis radījumam, nekas nebija noticis, bet, kad viņš bija trāpījis ar zobena galu viņa cietajā ādā…
Turot Clarent satvertu abās rokās, kā Zanna bija viņam mācījusi, Džošs saņēmās pēdējam izrāvienam un drāzās augšā pa radījumu.
Viņš sajuta zobena dūkoņu savā rokā, tieši pirms iedūra to radījuma astē.
Uzreiz karstums izšāvās cauri viņa rokām un krūtīm. Gaiss piepildījās ar asu apelsīnu smaržu, mirkli pirms aura uz brīdi iezaigojās zeltā un tad izbālēja sarkani oranžā blāzmā, kas plūda no zobena, kas rēgojās ārā no radījuma biezās, mezglainās ādas.
Džošs pakustināja Clarent un izrāva to ārā. Pelēki brūnajā ādā ievainojums dega spilgti sarkans un uzreiz sāka sacietēt melnā krevelē. Bija vajadzīgs mirklis, līdz sajūta aizceļo cauri radījuma primitīvajai nervu sistēmai. Tad briesmonis pēkšņi pacēlās uz pakaļējām kājām, šņācot un īdot agonijā. Viņš izbrīvēja sevi no mājām, pēkšņs ķieģeļu, jumtu dakstiņu un koka baļķu lietus nostūma Džošu rāpus atpakaļ, ārpus bīstamā attāluma. Viņš atsitās pret zemi un paslēpa galvu, kad gruveši krita ap viņu. Viņš nodomāja, ka tā būtu viņa laime, ja viņu nosistu kāds jumta dakstiņš. Negaidītā kustība izsita sievieti no pozīcijas uz briesmoņa muguras. Sašūpojoties viņai izkrita kara veseris, un viņa izmisīgi ieķērās radījuma mugurā, lai nenokristu viņam tieši priekšā. Gulēdams uz muguras, ķieģeļiem krītot ap viņu, Džošs vēroja, kā biezā melnā krevele sāk izplatīties no ievainojuma un izplešas augšup pa asti. Briesmonis atkal saslējās un tad metās taisni cauri mājas stūrim un projām pāri Elizejas laukiem. Džošs jutās atvieglots, redzot, ka Skatahas ļenganais ķermenis joprojām bija sagrābts tā priekšējos nagos.
Dziļi ievilcis elpu, Džošs pietrausās kājās un sagrāba zobenu. Acumirklī viņš sajuta spēku izdūcam cauri ķermenim, saasinot katru tā sajūtu. Viņš piecēlās līgojoties, straujajai spēka plūsmai aktivizējot viņu, tad pagriezās un metās pakaļ briesmonim. Džošs jutās pārsteigts. Lai gan joprojām vēl bija tikai rītausma, viņš varēja visu skaidri redzēt, krāsas gan bija nedaudz blāvas. Viņš saoda neskaitāmu daudzumu pilsētas smaržu cauri sasmakušajai radījuma čūskas smakai. Viņa dzirde bija tik asa, ka viņš spēja atšķirt dažādu atsevišķu neatliekamās palīdzības dienestu sirēnas; viņš varēja pat atšķirt atsevišķu mašīnu sirēnas. Viņš faktiski varēja sajust ietves nelīdzenumu zem savām pēdām caur tenisa kurpju gumijas zolēm. Viņš vicināja zobenu gaisā sev priekšā. Tas dūca un sanēja, uz mirkli Džošs iedomājās, ka dzird tālus čukstus un saklausa vārdus, ko gandrīz var saprast. Pirmo reizi savā dzīvē viņš patiešām jutās dzīvs; un viņš zināja, ka tas ir tā, kā bija jutusies Sofija, kad viņa tika atmodināta. Bet, ja viņa bija nobijusies, apmulsusi no sajūtām… tad viņš jutās iepriecināts.